Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

— Uzgaidi!

Beidzot romietis bija ieziests, un tagad atlika, kā tas bija parasts, izvalstīties arēnas smiltīs. Bet viņš nometās uz ceļgala un Spors izkaisīja pār viņu smilšu maisiņu, kuras bija paņemtas Hrisorejas upes krastā un sajauktas ar smalkiem zelta putekļiem. Kad tas bija noticis, par zīmi, ka viņš ir gatavs, romietis izstiepa rokas.

Pilns paļāvības tēbietis gāja uz priekšu, mierīgs viņu gaidīja Lūcijs. Bet tai mirklī, kad tēbieša nekaunīgās rokas pieskārās viņa pleciem, viņa acis briesmīgi iezibšņojās un viņš izgrūda plēsīga zvēra rēcienu. Tūlīt viņš nometās uz ceļa, stiprām rokām apvija gana gūžas, sažņaudza rokas uz pretinieka muguras, piespieda vēderu sev pie krūtīm un zibensātrumā piecēlās, ar rokām aizraudams kolosu.

Tas notika tik ātri un veikli, ka tēbietim nebija ne laika, ne spēka aizsargāties, un pāri sava pretinieka galvai viņš rokām plātījās gaisā, neva­rēdams neko satvert.

Te grieķi redzēja atjaunojamies Hērakla un Anteja cīņu: tēbietis at­spieda savas rokas uz Lūcija pleciem un, saņemdams visus spēkus, pū­lējās izrauties no bīstamajiem apkampieniem, kuri draudēja viņu noslā­pēt.

Velti viņš mēģināja ar kājām, it kā tās būtu čūskas, apvīt pretinieka gūžas. Jaunais Lāokonts šoreiz palika uzvarētājs.

Jo vairāk tēbietis piepūlējās, jo ciešāk spiedās skavas, kuras viņam laupīja elpu. Lūcijs palika nekustīgi uz vietas, galvu iespiedis pretinieka krūtīs, šķietami nekustīgs, arvien vairāk spiezdams, it kā gribētu dzirdēt aptrūkstošo elpu, un viņa spēki pārcilvēcīgi pieauga, kamēr tēbietim kļuva redzamas visas nāves agonijas pazīmes. No pieres, pāri visam ķermenim, plūda sviedri un skaloja nost smiltis. Seja kļuva tumši sarkana, elpa gārdza un kājas atlaidās no uzvarētāja miesas. Rokas un galva atslīga atpakaļ un no mutes un deguna pēkšņi izšāvās asins strūkla. Tikai tagad Lūcijs atlaida rokas, tēbietis bez samaņas nokrita viņam pie kājām.

Ne prieka saucieni, ne piekrišanas aplausi nealgoja šo uzvaru. Pūlis, dziļi nospiests, palika kluss un mēms. Tomēr nevienam nebija ko iebilst, ciņa noritēja stingri pēc likumiem, nebija noticis neviens sitiens, un Lūcijs bija uzvarējis savu pretinieku atklāti un godīgi.

Bet ja nebija dzirdama piekrišana, tad skatītāju intereses nebija ma­zinājusies. Kad vergi paģībušo cīnītāju bija aiznesuši, visu skatieni pievēr­sās atlētam, kurš iepriekšējā cīņā ar savu spēku un izveicību bija ieguvis vispārējo pūļa labvēlību un no kura Lūcijs varēja sagaidīt ievērības cie­nīgu pretinieku.

Bet dīvainā kārtā vispārējās gaidas tika pieviltas, jo, tiklīdz Lūcijs sagatavojās uzsākt cīņu, atlēts viņam padevīgi tuvojās, nometās ceļos un pacēla roku par zīmi, ka viņš sevi atzīst par uzvarētu.

Šī pazemība likās neatstāja nekādu iespaidu uz Lūciju. Viņš nepie- solīja atlētam roku, kā arī neuzsauca viņam piecelties. Bet viņš skatījās sev apkārt, it kā gribēdams jautāt pārsteigtajam pūlim, vai ir kāds, kas gribētu apstrīdēt šo uzvaru. Bet neviens nepakustējās, neatskanēja neviens vārds, un šīs nedzīvās, dziļās klusēšanas pavadīts, Lūcijs soļoja uz pro­konsula estrādi un saņēma uzvarētāja vainagu. Tikai tagad atskanēja daži piekrišanas saucieni, bet tūlīt visi manīja, ka tie bija matroži no kuģa, kas atveda romieti.

Visumā tomēr pūļa noskaņojums nebija Lūcijam nelabvēlīgs, jo ar savu pārcilvēcīgo spēku viņš atgādināja varoņu laikmetu, un visus bija sagrābušas māņticīgas bailes. Uz visu lūpām šūpojās Tēsēja un Peiriteja vārdi, it kā tos būtu kāds izteicis.

Visiem likās, ka tuvumā būtu kāds pusdievs. Un kad uzvarētājs atstāja cirku, ar vienu roku balstīdamies uz Amikla, ar otru uz Spora pleca, ziņkārības un arī baiļu kustinātā skatītāju masa sekoja līdz vies­mīlīgajai mājai, tā kā tas vairāk atgādināja lika apbedīšanu nekā triumfa gājienu.

Pie pilsētas vārtiem sievas un meitenes, kuras nedrīkstēja noskatīties cīkstēšanos, gaidīja uzvarētāju ar lauru zariem rokās. Lūcijs biedreņu vi­dū meklēja Akti, bet neatrada, jo viņa turējās nomaļus, vai nu aiz bailēm vai kauna. Tad viņš paātrināja gaitu, cerēdams, ka viņa sagaidīs to pie mājas, kuru bija tik viesmīligi atvērusi.

Taču to nerotāja ne lapu vītnes, ne vainagi. Lūcijs sieidzīgi pārkāpa slieksni un iegāja vestibilā, atstādams sirmgalvi tālu aiz sevis.

Arī vestibils bija tukšs, bet durvīs, kuras veda uz pagrabstāvu, viņš ieraudzīja jauno meiteni nometušos ceļos Diānas statujas priekšā, tikpat bālu un nekustīgu kā marmors, ko viņa bija apskāvusi.

Uzmanīgi viņš ieslīdēja istabā un ļāva uzvaras vainagam, kuru viņš nupat bija izcīnījis, lēnām noslīdēt viņai uz galvas.

Pār Aktes lūpām izlauzās kliedziens, viņa strauji pagriezās pret Lū­ciju un jaunā romieša lepni mirdzošajās acīs lasīja to, ko bija jau pa­ziņojis arī pie kājām dusošais vainags, un, proti, ka viņas viesis atnesis pirmo no trijiem uzvaras palmu zariem, kurus viņš gribēja izcīnīt grieķu zemē.

iv

Nakamajā dienā jau no agra rīta Korinta staroja svētku greznojumā. Braukšanas sacīkstes nebija vecākās, bet svinīgākās, un tās noritēja dievu tēlu klātbūtnē, kurus pa nakti uzstādīja Ceusa templī, kurš atradās pie Lešas vārtiem. Ta kā tas atradās Korintas austrumu galā, tad statujas bija jānes cauri pilsētai, lai nokļūtu cirkā, kurš atradās pilsētas otrā galā.

Pulkstens desmitos no rīta, tātad dienas ceturtajā stundā pēc romiešu rēķina, uz priekšu devās gājiens, kura priekšgalā triumfatora apģērbā ra­tos brauca prokonsuls Lentuls.

Viņam sekoja bars jaunekļu, dižciltīgāko dzimtu dēli staltos zirgos, apsegtos ar zeltā izadītām purpurkrāsas segām. Aiz viņiem parādījās sa­censību dalībnieki, kas cerēja uz šīsdienas godalgu. Viņu priekšā Lūcijs, iepriekšējās dienas uzvarētājs, zelta un ziloņkaula ratos, purpurgrožiem vadīdams pienbalto četrjūgu. Uz viņa galvas neredzēja uzvarētāja vainagu, bet pieri apņēma mirdzoša stīpa, kas līdzīga tai, ar kādu gleznotāji mēdza rotāt Saules dievu. Lai līdzību vēl vairāk uzsvērtu, gaišā bārda bija nokaisīta ar zelta putekļiem.

Viņam sekoja jauns tesālietis, īsts Ahilejs pēc lepnuma un skaistuma, dzeltenā tunikā, bronzas ratos, kuros bija iejūgti četri melni zirgi.

No abiem pēdējiem viens bija atēnietis, kas bija cēlies no Alkibiā- diem, otrs sīrietis ar saulē nocepinātu ādu. Pirmais bija ģērbies zilā tu­nikā un viņa melnie, ar smaržām ieziestie mati plīvoja vējā. Otrais bija ietinies baltās drēbēs, kuras pie gūžām saturēja persiešu josta, un, kā Izmaila dēli, āp galvu viņš bija aptinis turbānu, kurš spīdēja balts kā sniegs uz Sinaja kalna.

Tad dievu tēlu priekšā nāca, pārģērbušies kā satīri un silēni, koklētāji un fleitu spēlētāji, kuriem zemākie kalpotāji pievienoja divpadsmit gal­venās dievības.

Viņi nesa traukus un bļodas, kuri bija pildīti ar smaržām, kā arī mazu katlu, no kura iztvaikoja dārgākās kvēpināmās zāles.

Beidzot noslēgtās nestuvēs tuvojās dievu tēli, stāvus un guļus, staltu zirgu vesti un jātnieku un cilšu ielenkti. Viņi veidoja gājiena noslēgumu.

Tam, kā jau teikts, bija jāšķērso visa pilsēta ar garām gleznām, sta­tujām un tepiķiem rotātām mājām. Kad gāja garām Amikla mājai, Lū­cijs skatījās pēc Aktes un zem purpura segas, kura nokarājās mājas priekšā, ievēroja bikli nosarkušās meitenes jauko seju, rotātu ar uzvaras vainagu, ko iepriekšējā vakarā viņš bija nolicis viņai pie kājām. Pār­steigtā Akte ļāva segai slīdēt, bet cauri audumam dzirdēja jaunā romieša balsi, kas viņai uzsauca: