Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

— Jā, kas tad tur ir?

— Viņš taču jau ir šeit un klauvē pie durvīm. Es pazīstu liktoru žagaru saiņa troksni. Laid viņu iekšā, tēv, un tad ej projām!

Sirmgalvis un meita piecēlās un plaši atvēra durvis. Lūcija palika gu­ļot. Viņš nebija vīlies. Lentuls bija atnācis, un viņa sviedriem pārklātā seja rādīja, cik ļoti viņš bija steidzies paklausīt svešā uzaicinājumam. Uz­budināts un steidzīgs, viņš jautāja pēc cēlā Lūcija, un kad viņam norādīja istabu, viņš noģērba togu un iegāja trikllnijā, kura durvis pēc viņa aiz­vērās, savu liktoru apsardzībā.

Neviens neuzzināja, kas notika šīs satikšanās laikā. Tikai pēc ceturt­daļstundas prokonsuls atvadījās, un Lūcijs peristilā atkal sastapa Amiklu un Akti, kas tur staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija mieriga un viņš smaidīja.

— Manu tēv, — viņš teica, — vakars ir skaists. Vai tu negribētu pavadīt savu viesi uz kalnu, no kura redzams ļoti skaists skats? Turklāt man ir ziņkārība redzēt, vai ir izpildīta ķeizara pavēle, jo viņš, uzzinājis, ka te notiks sacīkstes, nosūtīja uz Korintu slaveno Veneras statuju, lai viņa būtu labvēlīga romiešiem, kas grib cīnīties par uzvarētāju vainagu.

— Diemžēl, mans dēls, es esmu par vecu, lai varētu izpildīt pava­doņa vietu kalnos, — atbildēja Amikls. — Bet Akte ir žigla kā nimfa, un viņa tevi pavadīs.

— Pateicos, tēv! Šo laipnību es neesmu lūdzis, jo es baidījos, ka Venera kļūs greizsirdīga un par tavas meitas skaistumu atriebsies man. Bet tā kā tu piedāvā man pats, es to bez vilcināšanās pieņemu.

Akte nosarkdama pasmaidīja un uz tēva mājienu aizsteidzās, lai at­nestu plīvuru, kurā viņa ietinās kā romiešu matrona.

— Vai mana māsa ir devusi kādu solījumu? - jautāja Lūcijs. — Vai varbūt viņa ir kaut kas tāds, ko es nenojautu, Minervas priesteriene, Diā­na vai Vesta?

— Nē, mans dēls, — atbildēja sirmgalvis, pavilkdams romieti aiz ro­kas pie malas. — Bet tev jāzina, ka Korinta ir kurtizāņu pilsēta. Par piemiņu tam, ka pilsētu viņas glāba no Kserksa karapulkiem, mēs esam viņas attēlojuši uz audekla. Un no tā laika mēs esam vienmēr uzmanīgi, lai viņas mums netrūktu. Mēs liekam viņas pirkt Bicancē, Arhipelāga salās un pat .Sicīlijā. Pēc neaizplīvurotās sejas un kailām krūtīm viņas tūlīt var pazīt. Tātad apmierinies! Akte nav ne Minervas priesteriene, ne Diāna, ne Vesta, bet viņa baidās, lai viņu nenoturētu par Veneras godi­nātāju.

Tad skaļāk viņš turpināja:

— Ejiet, mani bērni! Ej, meit! Parādi no kalna mūsu viesim vietas, ar kurām ir saistītas Grieķijas lielākās atmiņas. Vienīgais, kas paliek ver­gam un ko nevar viņam atņemt kungs, ir atmiņas par dienām, kad viņš vēl bija brīvs.

Tā Lūcijs un Akte devās ceļā. Drīz vien viņi sasniedza ziemeļu vārtus un uzgāja uz ceļa, kas veda kalnā.

Lai gan pēc skata tas likās tikai piecsimt soļu no pilsētas, taka gāja pa tādiem līkumiem, ka prasīja veselas stundas gājienu.

Akte ceļā apstājās divas reizes: vienreiz, lai parādītu viesim Mēdejas bērnu kapu, tad, lai aizvestu uz vietu, kur Bellerofons saņēma Pegazu no Atēnas rokām.

Beidzot viņi sasniedza pili, pie kuras ieejas bija nostādīti Veneras pilāri, kurus Lūcijs pazina pēc mirdzošā rotājuma. Labajā rokā viņa tu­rēja mīlas simbolu, kreisajā — sauli, kura tikai Korintā bija baudījusi dievišķīgo godu. Romietis noliecās un noskaitīja lūgšanu.

Tad abi soļoja tālāk pa šauro taku, kura veda uz svēto birzi kalna virsotnē. Un kā Venera, kad viņa veda Eneju uz Kartāgu, tā korintiete soļoja pa priekšu un Lūcijs soļoja tik cieši aiz viņas, ka sajuta viņas matu smaržu.

Laiku pa laikam viņa pagriezās pret romieti. • Kopš viņi bija atstājuši pilsētu, viņa plīvuru bija nevērīgi nometusi uz pleciem, un Lūcijs ar kvēlošu skatienu it kā gribēja aprīt jauko seju, ko gājiens bija patikami uzbudinājis, un krūtis, kuras tikai viegli bija pārklātas ar tuniku, cēlās un grima. Jo augstāk viņi kāpa, jo plašāks viņiem pavērās skats, un kad viņi uzkāpa pašā virsotnē, Akte apstājās zem mīklas koka, pie kura atbalstī- ' jusies, atvilka elpu.

— Mēs esam pie mērķa, — viņa teica. — Kā tev patīk šis skats? Vai tas nav tikpat skaists kā Neapolē?

Nekā neatbildējis, romietis tuvojās. Ar vienu roku viņš pieķērās za­ram, un tai vietā, lai aplūkotu ainavu, viņš skatījās uz jaunavu ar tik karstā mīlā kvēlošu skatienu, ka viņa nosarka un stedz.īgi, lai apslēptu savu nemieru, sāka runāt tālāk. Viņa paskaidroja, kas bija redzams no augstienes, līdz viņš teica:

— Jā, tava tēvija ir lielu atmiņu zeme, tikai žēl, ka visi viņas bērni nav apveltīti ar līdzīgu uzticību, kā tu, mīļais bērns. Taču nomierinies, ja Grieķija arī nav vairs karaliene ar savu stiprumu, tomēr tā tāda ir ar skaistumu, un šī valdniecība ir reizē patīkamāka un varenāka.

Akte tvēra pēc plīvura, taču Lūcijs saturēja viņas rOķu. Korintiete trīcēja, tomēr neuzdrošinājās atbrīvoties. Kā migla pārklājās pār viņas acīm, un viņai bija jāmeklē atbalsts pie koka.

Bija tā brinišķigā stunda, kad vēl nav nakts, bet vairs nav arī diena. Maigā krēsla klāja apvārsni austrumos un ietina salas un visu Atiku ēnās.

Pretējā pusē Jonijas jūra vēla viļņus kā purpura straumi, kas likās sakusuši kopā ar zeltā sārtotiem mākoņiem, tikai saules atdalīti, kura līdzīgi varenam, sarkani mirdzošam vairogam ar apakšējo pusi ienira straumē.

Tālumā bija neskaidri dzirdams pilsētas troksnis — kā spietojošo bišu dūkšana, bet ielejā un ari augstienē pamazām viss bija norimis.

Tikai šur tur vēl ieskanējās gana dziesma no Kiteronas, vai arī no Saronas golfa vai Krisas līča kļuva sadzirdams kuģinieka sauciens, kas dzina savu kuģiti uz krastu.

Nakts kukaiņi uzsāka savu koncertu, un tūkstoši jāņtārpiņu čirkstināja maigo nakts gaisu. Cilvēki sajutās gluži tāpat kā pēc darba nogurusi daba un cits pēc cita paļāva savus locekļus snaudoņai, un drīz vien viss apkārt palika tik kluss, ka nekas vairs netraucēja šo labdarīgo mieru.

Arī abi jaunie cilvēki, burvīgā noskaņojuma iespaidoti, klusēja, līdz pēkšņi no ostas puses atskanēja savādas skaņas, kuras Aktei lika no­drebēt. Romietis strauji pagrieza galvu un lūkojās uz jūrmalu, kur kā zeltaina čaumala bija redzams viņa kuģis.

instinktīvu baiļu sagrābta, jauna meitene saņēmās, lai bēgtu projām uz pilsētu, bet Lūcijs viņu atturēja vēlreiz, un viņa klusēdama padevās, it kā paklausīdama augstākai varai. Viņa atbalstījās atkal pret koku — nē — uz rokas, ko Lūcijs, viņai to nenojaušot, bija aplicis viņas stāvam.

Un, atmezdama galviņu, pusaizvērtās acis viņa pacēla pret debesīm, viņas lūpas viegli pavērās.

Aizgrābts Lūcijs lūkojās uz jauno stāvu, kas viņam likās skaistāks nekā līdz šim, un lai gan Akte juta, kā viņa degošais skatiens slīdēja pār viņas stāvu, viņa tomēr nevarēja izvairīties - kamēr otrais kliedziens, satricinošāks par pirmo, pārcirta maigo vakara gaisu un atsauca viņu ga­līgi pie apziņas.

— Bēgsim, Lūcij! — izbijusies viņa iesaucās. — Bēgsim! Kalnos klai­ņo kāds plēsīgs zvērs. Mums jābēg projām! Mums vajag tikai šķērsot svēto birzi un sasniegt Veneras templi vai pili! Nāc, Lūcij, nāc!

Viņš smaidīja.

— Vai tiešām Akte baidās, kamēr es esmu kopā ar viņu? O, kā es gribētu tevi apsargāt, cīnīties pret visiem nezvēriem, kurus uzvarēja Tē­sējs, Hērakls un Kadmoss!

— Bet ko varēja nozīmēt Šis kliedziens? Tu to zini? — arvien vēl drebēdama, jautāja meitene.