Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

No abiem romiešiem viens bija profesionāls cīkstonis, kas bija guvis lielas uzvaras, bet otrs — Lūcijs.

Tiesneši iemeta urnā septiņas zīmītes. Divas no tām bija apzīmētas ar A, divas ar B, divas ar C, bet pēdējā ar D. Liktenim pašam bija jāizšķir trīs pāri un septītais, kuram tad jācīnās ar uzvarētājiem. Pro­konsuls pašrocīgi sajauca lozes, tad priekšā iznāca septiņi censoņi. Katrs no tiem izvilka vienu lozi ūn pasniedza to spēju priekšsēdētājam. Tas atvēra citu pēc citas un ieskatījās iekšā. Tā bija sagadīšanās, ka abi korin­tieši izvilka A, tēbietis un sirakūzietis — B, sibarīts un profesionālais cīkstonis — C un Lūcijs — D.

Tagad cīkstoņi izģērbās, vēl nezinādami, pret ko viņiem jāstājās, tikai Lūcijs, kam bija jābūt pēdējam, palika ietinies savā mēteli.

Prokonsula nosauca abus A un tūlīt priekšā izgāja dvīņi un nostājās viens otram pretī. Pārsteigti viņi pat iekliedzās, uz ko sapulcējušies atbil­dēja, izbrīnā murminādami. Brīdi viņi stāvēja, vilcinādamies un pārdo­mādami. Bet tad viņi apskāvās, un no skatītāja rindām atskanēja pie­krišanas kliedzieni. Tā tika sumināta brāļu mīlestība, un abi jaunie cilvēki aigāja projām; smaidīdami viņi atstāja lauku saviem sāncenšiem. Roku rokā, kā Kastors un Polluks, viņi noskatījās spēlēs, kurās viņiem bija jā­piedalās.

Tādā kārtā otrais pāris kļuva pirmais. Tēbietis un sirakūzietis izgāja priekšā. Lāča pārspējējs un vērša savalditājs vispirms nomērījās skatie­niem un tad metās viens otram virsū.

Nākamajā mirklī ķermeņi bija tā savijušies, ka viņi valstījās zemē kā zarains, bezveidīgs klucis, kuru daba bija apveltījusi ar dīvainu spēku, bet zibens atrāvis no saknēm.

Nākamajā sekundē biezo putekļu dēļ neko nevarēja izšķirt, bet izredzes uz uzvaru šķita abiem vienādas, jo augšā bija drīz viens, drīz otrs.

Beidzot tomēr tēbietim izdevās uzlikt pretiniekam ceļgalu uz krūtīm, un, apņēmdams kā ar skrūvēm tā rīkli, viņš piespieda to pacelt roku un pasludināt sevi par uzvarētu. Skaļa piekrišana, kas rādīja, ar kādu aiz­rautību grieķi sekoja izrādei, apsveica uzvarētāju. Trīsreiz noskanēja brāzmainie prieka saucieni. Uzvarētājs ieņēma vietu zem prokonsula sē­dekļa, kamēr pretinieks pazemots aizkliboja uz ieeju zālē, no kuras patla­ban nāca trešais pāris.

Tas bija brīnišķīgs skats, kā vergi ierīvēja viņu ķermeņus ar eļļu. Lai cik dažādi šie cilvēki arī neizskatījās, viņi abi bija antīki ideālstāvi: Hē- rakls un Antejs. Atlēts ar īsiem matiem un brūniem spēcīgiem, mus­kuļotiem locekļiem, un sibarīts ar garām, viļņojošām, cirtām, mīkstu, apa­ļu ķermeni.

Un grieķi, kurus sajūsmināja katras miesas skaistums un kuriem pilnī­ga skaistuma godināšana bija kļuvusi par kultu, apbrīnā murmināja, kas piespieda abus pretiniekus pacelt galvas. Lepnuma pilni viņi nomērīja viens otru skatieniem, un neviens negaidīja, kamēr sagatavošanās bija ga­lā. Izrāvušies no vergu rokām, viņi metās viens otram virsū.

Piegājuši trīs četrus soļus tuvāk, viņi nomērījās vēlreiz skatieniem un tagad bez šaubām atzina katrs sevi par pretinieka cienīgu. Neuzticīgi lū­kojās viens, viltīgi — otrs. Bet pēkšņi viņi satvēra viens otru ar vienu un to pašu kustību pie rokas un spieda kā ciņas vērši kopā pieres, lai pie­spiestu atkāpties. Bet taisni un nekustīgi ikviens palika savā vietā, līdzīgi vara statujām, tikai uzpampstošie muskuļi rādīja, ka viņos rit dzīvība un ka tā bija saspringta līdz beidzamajam.

Kādu brīdi tā tiepušies, viņi atlaidās, nokratīja sviedru pārplūdušos ķermeņus un elsodami atelpoja kā nirēji, kas atgriežas ūdens virspusē.

Bet pauze bija īsa. Viņi atkal metās viens otram virsū, un šoreiz ar rokām tvēra viens otra ķermeni. Bet vai nu sibarīts nepazina tādu cīņas veidu, vai arī pārāk paļāvās uz saviem spēkie — viņš sagādāja preti­niekam priekšrocību un ļāva sevi sagrābt zem rokām. Tūlīt atlēts viņu pacēla augšā, tā ka pazaudēja pamatu zem kājām. Bet nasta bija smaga — viņš nostreipuļoja trīs soļus atpakaļ, un kad sibarīts atkal dabūja zem kājām zemi, viņš saņēma kopā visus spēkus un nospieda atlētu zemē. Taču tiklīdz visi bija paguvuši redzēt, kā viņš gulēja zemē, viņš jau uz­šāvās ar spēcīgu un pārdabisku veiklumu atkal augšā, kamēr sibarīts pie­cēlās tikai pēc viņa.

Tātad vēl nevarēja būt runa ne par uzvarētāju, ne par uzvarēto, tāpēc ar jaunu stūrgalvību abi uzsāka cīņu, valdot visdziļākajam klusumam. Va­rēja gandrīz vai nodomāt, ka trīsdesmit tūkstoši skatītāju bija izcirsti no akmens, kā tie pakāpieni, uz kuriem viņi sēdēja. Tikai laiku pa laikam dzirdēja apspiestu murmināšanu, kura nevilšus izrāvās no krūtīm, ja viens no cīnītājiem bija ieguvis kādu priekšrocību, un pūlī tad bija viegla sa­kustēšanās, kā tas ir vārpu laukā, kad pāri slīd vējš. Beidzot cīkstoņi manāmi otrreiz zaudēja pamatu zem kājām un valstījās arēnas smiltīs.

Bet Šoreiz augšā bija atlēts. Tas būtu nozīmējis pavisam mazu priekš­rocību, ja apbrīnojamam spēkam nebūtu nākusi palīgā viņa māksla. Tā­pēc viņam izdevās pretinieku noturēt tajā stāvoklī, no kura viņš pats bija nupat atbrīvojies.

Kā čūska, aptīdama ķermeni ap laupījumu, to nožņaudz, kamēr norij, tā viņš apvija rokas un kājas ap sibarita kājām un rokām ar tādu iz­veicību, ka pilnīgi aizkavēja viņa kustības. Tad viņš piespieda pieri pie otra pieres, ka tā pakausis piedūrās zemei.

Tiesneši to uzskatīja kā pilnīgas neveiksmes zīmi. Atskanēja skaļi klie­dzieni, vētraini piekrišanas saucieni, bet no tiem arī sibarīts, lai gan uz­varēts, saņēma savu daļu.

Viņa neveiksme bija tik tuvu uzvarai, ka arī to viņam varēja pie­rēķināt kā godu. Lēnām viņš gāja uz izeju, nenosarkdams un nejuzdamies pazemots. Viņš tikai nebija ieguvis uzvarētāja palmas zaru, tas arī viss.

Tātad palika divi uzvarētāji, ar kuriem Lūcijam bija jāmēro spēki. Visu skatieni vērsās uz romieti, kas mierīgs un bezkaislīgs atbalstījies pret pilāru un, mētelī ietinies, nolūkojās notiekošajās cīņās. Tikai tagad visi ieraudzīja, cik maigs un gandrīz vai sievišķīgs bija viņa stāvs, tikai tagad ieraudzīja garos, blondos matus un mazo bārdiņu, kuras zeltainais mir­dzums knapi apklāja sejas apakšpusi.

Lielākā daļa smaidīja par šo vājo cīnītāju, kas gribēja izdarīt ap­lamību un apstrīdēt stiprā tēbieša un veiklā atlēta uzvaras vainagu.

Šo noskaņojumu Lūcijs saprata no mumināšanas, kas sacēlās pūli, bet, neļaudamies apmulsināties un neatbildēdams, viņš pagāja dažus soļus uz priekšu un ļāva nokrist mētelim. Tagad, bez šaubām, visi pamanīja, ka šā Apollona galva turējās uz stipra kakla un balstījās uz vareniem pleciem, un, visiem par pārsteigumu, baltais ķermenis, kura āda varētu apkaunot katru cirka cīkstoni, bija noraibināts brūniem traipiem, kas lī­dzīgi dzeltenai pantēras ādai.

Tēbietis bezrūpīgi aplūkoja savu pretinieku, bet atlēts, redzami iz­brīnījies, paspēra dažus soļus atpakaļ. Tad parādijās Spors un izlaistīja pār sava kunga pleciem pudelīti eļļas, kuru pēc tam ar purpurkrāsas lupatiņu ierīvēja miesā.

Tēbietim vajadzēja uzstāties pirmajam, un, kļuvis nepacietīgs par pā­rāk ilgo, pēc viņa domām, sagatavošanos, tas pagāja dažus soļus uz sava pretinieka pusi. Bet Lūcijs pavēloši izstiepa roku, lai parādītu, ka viņš nav gatavs, un tūlīt iesaucās arī prokonsuls: