Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

— Tēv, - Akte iesāka, — te es atvedu viesi, ko mums sūta Ceiss. Es viņu sastapu, kad viņš nupat izkāpa no kuģa un piedāvāju viņam vies­mīlību.

— Esi mīļi gaidīts, zeltbārdainais jaunaiscilvēk, — atbildēja Amikls un, ar vienu roku atvērdams durvis, otru stiepa pretī Lūcijam.

Kad Amikls bija atvēris vārtus abiem romiešiem, Lūcijs, Akte un vi­ņas tēvs sēdēja triklīnijā pie klātā galda un nupat gatavojās mest kauliņus, kuram būt dzīru karalim. Sirmgalvis un meita šo godu piedāvāja sve­šiniekam, bet viņš, vai nu aiz māņticības vai godbijības, to noraidīja. Kauliņi tika atnesti, un vecais sadabūja biķeri. Viņam krita „Herkuless". Akte savukārt uzmeta „Ratus", bet kad biķeris pārgāja jaunā svcšnieka rokās, viņš to satvēra ar acīmredzamu nepacietību, ilgi kratīja, un tad ļāva, uzbudinājumā trīcēdams, ripot kauliņam uz galda. Un pār viņa lū­pām izlauzās prieka sauciens, kad tas redzēja, ka viņam izdevies uzmest «Veneru", ar ko viņš pārspēja visus pārējos.

— Skaties, Spor, — viņš latīniski iesaucās. — Redzi, cik Dievs mums žēlīgs! Jupiters nekad neaizmirst, ka viņš ir manas cilts galva. Herkulesa, ratu un Veneras kauliņi! Vai var iedomāties laimīgāku sagadīšanos cil­vēkam, kas domā piedalīties cīkstēšanās, braukšanas un dziedāšanas sa­cīkstēs? Katrā ziņā par pēdējo man ir laikam domāta divkārša godalga!

— Tu esi arī laimīgā dienā dzimis, — atbildēja puika. — Saule tev pieskārās, pirms tu paguvi pieskarties zemei. Kā vienmēr, tā arī šoreiz tu triumfēsi pār saviem pretiniekiem.

— Ā, — nopūzdamies iesaucās vecis, — kādreiz grieķu zemē bija laiki, kad netrūka uzvaras tīkotāju. Taču tas bija sen, kad Milons no Krotonas pītiskās spēlēs sešreiz tika kronēts kā uzvarētājs un kad atē­nietis Alkibiads uz olimpiskām spēlēm sūtīja septiņus ratus un četri ie­guva godalgas. Grieķu zeme reizē ar brīvību zaudēja savu mākslu un spēcīgumu, un kopš Cicerona Roma sūta šurp savus dēlus, lai atņemtu mums uzvaras palmas. Lai tevi sargā Ceiss, no kura, kā tu lielies, esi cēlies, jaunais cilvēk! Taču bez tā goda redzēt kādu savu līdzpilsoni ie­gūstam uzvaru, es nevaru iedomāties lielāku prieku, par to, ja liktenis būtu arī laipns pret manu viesi. Tad nes pagaidām puķu vainagu, bērns, kamēr to apmainīs pret lauru vainagu.

Akte aizgāja, bet tūlīt atgriezās atpakaļ ar vainagiem. Miršu un safrā-

i

na vainagu viņa piedāvāja Lūcijam, efeju — tēvam, bet sev galvā uzlika rožu un liliju pinumu. Pēc tam parādījās jauns vergs ar lielākiem vai­nagiem, kurus visi uzkāra kaklā. Tad Akte nosēdās pa labi, bet Lūcijs dabūja goda vietu. Starp abiem stāvēja vecais un dāvāja dieviem dzēriena upuri, lai pēc tam noskaitītu lūgšanu. Tikai tad viņš izstiepās uz pols­terētā sēdekļa un vērsās pie jaunā romieša, teikdams:

— Tu redzi, mans dēls, ka mēs cienām dzejnieku priekšrakstus, jo viens no tiem teic, ka galdabiedru skaits nedrīkst būt mazāks par grāciju skaitu, bet tāpat nedrīkst pārsniegt arī mūzu skaitu. Vergi, šurp ēdienus!

Tika ienesta skaisti greznota paplāte. Sulaiņi stāvēja, gaidīdami ma­zāko mājienu. Spors notupās pie sava pavēlnieka kājām, dodams garos matus roku tīrīšanai, un griezējs uzsāka savu darbību.

Kad galdā tika pasniegts otrais ēdiens un pusdienotāju ēstgriba bija jau kaut cik apmierināta, sirmgalvis paskatījās uz savu viesi, un, kādu bridi aplūkojis viņu vecuma labvēlībā, jo viesa skaistais stāvs papildinājās ar gaišiem matiem un zeltaini mirdzošu bārdu, kas izskatījās diezgan sa­vādi, teica:

— Vai tu nāc no Romas?

— Jā, manu tēv, — atbildēja jaunais cilvēks.

— Taisni?

— Es biju iegriezies Ostijā.

— Vai dievi vēl arvien ir labvēlīgi dievišķīgajam ķeizaram un viņa mātei?

— Pastāvīgi.

— Vai ķeizars plāno vēl kādu karagājienu?

— Pašlaik pret viņu nav sacēlusies neviena tauta. Ķeizars, kā jau pasaules kungs, dāvāja tām mieru, lai atkal varētu uzziedēt māksla. Viņš aiztaisīja ciet Janusa templi un rokās paņēma liru, lai pateiktos dieviem.

— Uņ viņš nebaidās, ka citi viņa vietā valda, kamēr viņš dzied?

— Ā, — Lūcijs savilka uzacis. — Vai tad Grieķijā domā, ka ķeizars ir kāds bērns?

— Tā ne, bet ir bažas, ka viņš pārāk ilgi gaida, kamēr parādās kā

vīrs.

— Es domāju, ka viņš uzvilka vīrišķības togu, apglabājot Britāniku.

— Britāniks bija jau sen iepriekš no Agripa notiesāts uz nāvi.

— Noteikti, bet Cēzars viņu nonāvēja, es jums varu to apgalvot. Vai nav tiesa, Spor?

Puika smaidīdams pacēla galvu.

— Tātad viņš noslepkavoja paša brāli? — izbijusies iesaucās Akte.

— Viņš tam sagādāja nāvi, ko māte bija domājusi. Ja tu to nezini, meitenīt, tad jautā tēvam, kas šķiet tādas lietas labi pārzina. Mesalla piesūtīja kareivi, lai tas nonāvētu Nēronu šūpulī. Bet kad vīrs gribējis durt, no bērna gultas pacēlušās divas čūskas un centūrijs pārbijies aiz­bēga. Ne, tēv, nebaidies, Nerons nav bestija kā Klaudijs, āksts kā Ka- ligula, gļēvulis kā Tibērijs, komediants kā Augusts.

— Uzmanies, dēls, — brīdināja izbijies vecais vīrs, — ka nesakaitini dievus!

— Pie Herkulesa, tic gan ir skaisti dievi, ja mēs viņus sadusmojam, runādami patiesību! — iesaucās Lūcijs.

Šim zaimojošam izsaucienam sekoja dziļš klusums. Izbrīnījušies Amikls un Akte skatījās uz savu viesi, un saruna vēl nebija atsākusies, kad ienāca vergs un paziņoja, ka ārā gaida prokonsula Kneja Lentula sulainis. Tad sirmgalvis jautāja, pie kā tam ir uzdevums: pie viņa vai viņa viesa. Tā kā vergs to nevarēja pateikt, viņš ieveda liktoru iekšā.

Tas nāca svešinieka dēļ; prokonsuls esot uzzinājis par kuģa ierašanos ostā un uzzinājis, ka īpašnieks gribot piedalīties sacīkstēs. Tāpēc viņš uzaicina ierakstīt vārdu prefektu pilī dalībnieku listē un norādīt, pēc kā­das no trim godalgām viņš tīko. Sirmgalvis un Akte bija piecēlušies, lai noklausītos prokonsula vēsti, Lūcijs turpretī palika guļam.

Kad liktors savu uzdevumu bija izpildījis, Lūcijs izvilka no kabatas ar vasku nosmērētu ziloņkaula tāfeliti, uzrakstīja ar irbuli dažus vārdus un pasniedza ziņnesim, pavēlēdams aiznest Lentulam. Pārsteigtais liktors vēl vilcinājās, bet kad Lūcijs viņam ar cēlu žestu pamāja, viņš palocījās un aizgāja.

Pēc tam Lūcijs sasita plaukstas, lai piesauktu savu vergu, pasniedza viņam biķeri, kuru dzēriendevējs piepildīja, un izdzēra to uz viesu drauga un viņa meitas veselību. Atlikušo viņš atsāja Sporām.

— Jaunaiscilvēk, — sirmgalvis atkal pārtrauca klusumu, — tu sevi sauc par romieti, un tomēr es gribētu apšaubīt, ka tu tas esi. Ja tu būtu dzīvojis ķeizara pilsētā, tu būtu labāk iemācījies uzklausīt ķeizara viet­nieka pavēles. Prokonsuls tev pavēl kā neaprobežots kungs, kā Klaudijs Nerons Romā.

— Vai tu esi aizmirsis, ka dzīru sākumā dievi man piešķīra tādu godu kā ķeizaram? Vai tu esi kādreiz redzējis, ka pats karalis nokāptu no troņa, lai noliektos prokonsula pavēļu priekšā?

— Tātad tu liedzies tās izpildīt? — apmulsusi iesaucās Akte.

— Nē taču, bet es uzrakstīju Lentulam, ka viņš var nākt pie manis, ja grib zināt manu vārdu un kālab es šurp esmu nācis.

— Un tu tici, ka viņš nāks šurp? — iesaucās sirmgalvis.

— Bez šaubām.

— Šurp, uz manām mājām?

— Vai tu nedzirdi? — jautāja Lūcijs.