Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

— Svešiniek, lai arī kādu kāju tu pirmo liktu uz zemes, Grieķu zeme ir visiem labvēlīga, kas tai tuvojas ar draudzīgu nodomu. Tā ir mīlas, dzejas un sacensību zeme, kas velta savus vainagus mīlētājiem, dzejnie­kiem un varoņiem. Iekams tu esi to izcīnījis, kādēļ tu droši vien šurp nāci, ņem pagaidām šo vainagu, lai kas arī tu būtu.

Jaunais vīrietis dzīvi satvēra korintietes vainagu un uzlika galvā.

— Dievi mums ir labvēlīgi, — viņš iesaucās. — Skaties, Spor, te ir apelsīni, Hesperīda koka āboli, kura zeltainie augļi, traucēdami Atlanta straujo skrējienu, sagādāja Hipomenam uzvaru, un oleandrs, Apollona svētais koks! Kā tevi sauc, laimes praviete?

— Mani sauc Akte, — nosarkdama atbildēja meitene.

— Akte, — vecākais no abiem atkārtoja, — vai tu dzirdēji, Spor? Tā atkal ir laba zīme, jo akte nozīmē krastu. Tā vien liekas, ka grieķu zeme mani gaida, lai kronētu.

— Vai tu par to brīnies, Lūcij? — atbildēja jauneklis. — Vai tas jau sen nebija noteikts?

— Ja es nemaldos, — bažīgi atsāka meitene, — tu tātad esi nācis, lai piedalītos sacīkstēs par prokonsula izsludināto godalgu.

— Tev, liekas, uzminēšanas māksla tādā pat mērā pazīstama, cik tu esi skaista, — teica Lūcijs.

— Droši vien tev ir radinieki pilsētā?

— Ne, mani radinieki dzīvo Romā.

— Tad varbūt kāds draugs?

— Manu vienīgo draugu tu te redzi, un arī viņš Korintā ir svešinieks.

— Arī pazīstamu nav?

— Arī to nav.

— Tad mūsu māja ir pietiekami liela, un mans tēvs ir ļoti viesmīlīgs, — turpināja jaunā meitene. — Vai Lūcijs mūs pagodinās? Mēs lūgsim Kas- toru un Polluku būt laipniem pret viņu.

— Un tu, vai tu neesi viņu māsa Helēna, jauno meitenīt? — smai­dīdams atbildēja Lūcijs. — Viņa mēdza peldēties avotā, kas iztek netālu no šejienes. Tā ūdenim droši vien piemīt spēks pagarināt dzīvi un dāvāt mūžīgu skaistumu. Venera šo noslēpumu varēja uzticēt Parisam, bet viņš to savukārt tev. Un, ja tas Hā ir, tad ved mani pie šā avota, skaistā Akte, jo kolīdz es tevi ieraudzīju, es vēlos tāpat mūžīgi dzīvot, lai visas dienas vārētu priecāties par tavu jauko izskatu.

— O, es neesmu dieviete, — atbildēja Akte. — Helēnas avotam nav nevienas tās īpašības, par kurām tu runā. Bet vispār tu nemaldies, jo tikai dažus soļus no šejienes tā ūdens no augstas klints gāžas jūrā.

— Un templis, kas tur paceļas, ir svētajam Poseidonam?

— Jā, un šis ceļš ar pīnijām gar malām ved uz stadionu. Stāsta — kādreiz pie katra koka pacēlās statuja, bet Mummijs tās lika aizvest, un savu kādreizējo dzimteni tas uz visiem laikiem apmainīja pret jūsējo.

Un smiedamās viņa turpināja:

— Ja tu gribi iet pa šo ceļu, Lūcij, tas tevi aizvedīs pie mana tēva.

— Ko tu saki par šo ielūgumu, Spor? - jautāja jaunais vīrietis, pie otra vērsdamies latīņu valodā.

— Ka viņa ir atkal viens pierādījums par laimes labvēlību, kas tev nāk pretī!

— Nu, tad uzticēsimies viņai vēlreiz, jo nekad viņa nav tuvojusies man mīlīgākā un aizgrābj ošākā veidā kā tagad.

Un uzsākdams atkal joniešu valodā, kuru pilnīgi pārvaldīja, viņš teica:

— Tad ved mūs, meitenīti Mēs esam gatavi tev sekot. Bet tu, Spor, pavēli Lībekam, ka viņam jāsargā Fēbe.

Kamēr jauneklis atgriezās uz kuģa, Akte soļoja pa priekšu, un kad viņi sasniedza stadionu, apstājās.

— Tas ir cīņu lauks, — viņa teica Lūcijam. — Tas jau ir savests kārtībā un nokaisīts ar smiltīm, jo parīt te jāsākas spēlēm. Upes otrā krastā, šīs pīniju alejas galā, atrodas hipodroms, kur, kā tev droši vien ir zināms, otrajā dienā notiks ratu skriešanās. Beidzot, teātris atrodas ceļa pirmās puses augstumā uz pili. Tur cīnīsies par dziesmu godalgu. Bet pēc kuras tīkos Lūcijs?

— Pēc visām trim, Akte.

— Tu esi godkārīgs, jaunaiscilvēk!

— Dieviem patīk skaitlis trīs, — piebilda Spors, kas abus bija pa­nācis, un tagad viņi turpināja ceļu skaistās, viesmīlīgās draudzenes vadībā. Taču pilsētas tuvumā Lūcijs atpalika un vēlreiz apstājās.

— Kas tā ir par aku? — viņš jautāja. — Un kas tas ir par tēlu? Tie liekas vēl palikuši no Grieķijas ziedu laikiem.

— Tā ir Pirenes aka, kuru šajā vietā nogalināja Artemijs, — paskai­droja Akte. — Bet kad dieviete redzēja mātes sāpes, viņa pārvērta sē­rojošo par avotu. Bet tēlu radīja Līsips, Feidija skolnieks.

— Skaties taču, Spor, — jaunais cilvēks iesaucās, līras apgarots. — Skaties taču, kāds cēls līniju vijums, kāda izteiksme! Vai nav tiesa, tas attēloja Odiseja cīņu ar Penelopes preciniekiem? Ak, cik skaisti mirst šis ievainotais! Kā viņš grozās, kā cieš! Ievainojums atrodas tuvu pie sirds. Drusciņ tālāk uz augšu tas būtu ietaupījis viņam nāves agoniju. O, krietns mākslinieks bija šis tēlnieks, un viņš saprata savu mākslu! Es likšu šo marmoru aizvest uz Romu vai Neapoli. Tam jāgrezno manu ātriju. Es nekad vēl neesmu redzējis kādu cilvēku nobeidzoties tādās sāpēs.

— Tās ir atmiņas no mūsu kādreizējā krāšņuma, — teica Akte. — Pilsēta ir lepna uz to un greizsirdīgi to apsargā. Viņa līdzinās mātei, kas pazaudējusi savus labākos bērnus, tagad savu mīlu divkāršo pret tiem, kas vēl palikuši. Es gribu apšaubīt, vai tu esi pietiekami bagāts, Lūcij, lai šos drupu gabalus nopirktu.

— Nopirkt? — neaprakstāmi nicinoši atkārtoja Lūcija. — Kāpēc man jāpērk, ja man vajag tos vienkārši paņemt? Ja es tikai vēlos savā īpašumā šo marmoru, tad tas jau ir mans, ja arī visa Korinta pret to ķepurotos.

Spors saspieda sava kunga roku.

— Lai notiek, — tas turpināja, — ja skaistā Akte izsaka vēlēšanos, lai tad šīs drupas patur viņas tēvija.

— Es nesaprotu, kā tu vari pierakstīt sev un man tādu varu, Lūcij, bet tomēr es tev pateicos tikpat stipri. Atstāj mums šīs drupas, romieti! Nepapildini savu senču darbu, kas šajā zemē ienāca kā uzvarētāji, un kurā tu spēri kāju kā draugs. Ko pie viņiem uzskatīja par barbarismu, pie tevis to uzskatīs par svētuma zaimošanu.

— Esi bez rūpēm, meitenīt, — atbildēja Lūcijs. — Es sāku redzēt, ka Korintā var iegūt kaut ko skaistāku nekā šo Līsipa tēlu, kurš tomēr sastāv no nejūtīga marmora. Kad Parīds gāja uz Lakedemonu, viņš ne­veda vis sev līdzi kādu Atēnas vai Artemīdas statuju, bet gan Helēnu, skaistāko no visām spartietēm.

Akte nolaida plakstiņus Lūcija degošā skatiena priekšā un soļoja tā­lāk. Viņa iegāja pilsētā, un abi romieši viņai sekoja. Kā senāk, Korintā atkal valdīja rosīga dzīvība. Spēles izredzes bija pievilinājušas daudzus dalībniekus ne tikai no visiem grieķu apvidiem, bet arī no Sicīlijas, Ēģip­tes un Āzijas. Katrā mājā jau bija pa viesim, un jauniem pienācējiem grūti būtu bijis atrast kādu patversmi, ja ceļotāju dievs Hermess nebūtu sūtījis viņiem pretī viesmīlīgo meiteni.

Viņas vadībā tie soļoja pār tirgus laukumu, kur raibā juceklī bija izstādītas visāda veida preces: papiruss un audekli no Ēģiptes, Lībijas ziloņkauls, ādas no Kirenas, vīraks un mirres no Sīrijas, tepiķi no Kar- tāgas, dateles no Feniķijas, purpurs no Tīrijas, vergi no Frīģijas, zirgi no Selinuntas, ķeltu īberu zobeni un koraļļi un dzintars no Gallijas.

Tālāk ceļš veda pār kādu laukumu, uz kura agrāk atradās Feidija veidotā Atēnas statuja, kurai, aiz cienības pret mākslinieku, vēl nebija radījuši nekādu aizvietotāju. Pēc tam viņi iegriezās kādā blakusieliņā, kura izgāja uz laukumu, un dažus soļus tālāk viņi sev pretī ieraudzīja kādu veci, kas sēdēja uz mājas sliekšņa.