Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

— Droši, — smaidīdams atbildēja romieties, — tā bija tīģera rūkša­na.

— Ceis! — iesaucās Akte un iebēga romieša rokās. — Ceis, sargi mūs!

It kā lai apstiprinātu Lūcija vārdus, drausmīgā rūkšana satricināja gaisu trešo reizi, draudošāk nekā iepriekšējā reizē, bet tāpat pavisam tuvu. Lūcijs izgrūda skaņu, kura stipri atgādināja rūkšanu, un gandrīz tai pašā brīdī no krūmiem izlēca varena tīģeriene, bet, nemierīgi uz pakaļ­kājām mīņādamās, nenoteiktībā apstājās.

Tagad Lūcijs klusi iesvilpās, un zvērs tūlīt izlauzās cauri miršu un oleandru krūmiem un, priecīgi iesaukdamies, steidzās pie romieša. Tas sajuta, kā jaunā korintiete smagi noslīga uz viņa rokas, bez samaņas un pusdzīva no bailēm.

Kad Akte atkal pamodās, viņa ieraudzīja sevi romieša rokās, pie kā­jām gulēja tīģeriene, galvu ar kvēlojošām acīm glaimojoši glauzdama pie kunga ceļiem.

No šā skata mīlīgais bērns atkal metās sava pielūdzēja rokās, no bai­lēm un kauna reizē izstiepdama roku pēc jostas, kura bija atraisījusies un dažu soļu attālumā gulēja zālē.

Lūcijs atraisīja no tīģerienes kakla zelta saiti, pie kuras vēl karājās viens ķēdes posms, ko tā bija pārrāvusi, un aplika ar savas jaunās draudzenes slaiko un lokano augumu. Tad viņš piecēlās, pacēla jostu, apsēja to tīģerienei ap kaklu un brīvo galu ielika Aktes greznajos pirkstos.

Arī viņa piecēlās, un abi ceļoja atpakaļ uz pilsētu. Akte ar roku balstījās uz Lūcija pleca, ar otru veda rāmo, padevīgo zvēru, kura priekšā viņa nupat bija sajutusi tādas bailes.

Pie ieejas pilsētā viņiem pretī nāca nūbiešu vergs, kura pienākums bija apsargāt tīģerieni. Viņš bija tai sekojis, bet pazaudēja no acīm, kad zvērs saoda sava kunga pēdas un uzdrāzās augšā uz pili. Bet romietis šajā stundā jutās pārāk laimīgs, lai varētu būt nežēlīgs, un turklāt viņu taču uzlūkoja Akte, rokas lūdzoši sakrustojusi.

— Celies, Lībik, — teica Lūcijs, — šoreiz lai tev ir piedots, bet nākotnē labāk apsargā Fēbi. Tu esi vainīgs, ka šī skaistā nimfa tik tikko nenomira no bailēm. Bet tu, mana Ariadne, nodod tīģerieni viņas ap­sargātājam. Veselu pāri es tev iejūgšu zeltītos, ziloņkaulā izgrieztos ratos un tā vedīšu pa zemi, kur tevi uzskatīs par dievieti. Labi, Fēbe, sveiki!

Bet tīģeriene pavisam negribēja no viņa šķirties. Tā palika stāvam Lūcija priekšā, piecēlās uz pakaļkājām, uzlika smagās ķetnas uz pleciem un laizīja ar mēli, rūkdama glaimīgās skaņās.

— Jā, es zinu, — klusi atbildēja Lūcijs, — tu esi cēls zvērs, un kad mēs atkal būsim Romā, es nometīšu tev barībai skaisto kristīgo verdzeni ar viņas bērniem. Bet tagad ej, Fēbe, ej!

Kā sapratusi asiņaino solījumu, tīģeriene attālinājās un sekoja Lībi- kam, bet reizes divdesmit viņa tomēr pagrieza galvu uz sava kunga pusi, un tikai pēc tam, kad tas un bālā, drebošā Akte bija iegājuši pa pilsētas vārtiem, viņa ļāvās sevi ievest apzeltītā būrī uz kuģa klāja.

Sava viesmīlīgā drauga priekšistabā Lūcijs sastapa mājas vergu, kas viņu gaidīja, lai pavadītu uz viņa istabu. Jaunais romietis vēlreiz spieda Aktei roku un tad sekoja vergam, kas ar lampu rokā soļoja pa priekšu.

Bet skaistā korintiete devās pie tēva, lai kā parasti uzspiestu viņam uz pieres nakts skūpstu. Kad sirmgalvis viņu redzēja tik bālu un uzbu­dinātu, viņš nemierīgi jautāja, kas viņu izbaidījis. Tad viņa izstāstīja, kā­das bailes viņai iedvesa Fēbe un kā zvērs tūlīt esot paklausījis Lūcijam. Kādu brīdi vecais domīgi sev noskatījās priekšā, tad pieaugošā nemierā piebilda:

— Kas tas ir par cilvēku, kas spēlējas ar tīģerieni, dod pavēles pro- konsulam un zaimo dievus?

Akte tuvināja savas aukstās lūpas tēva pierei, bet viņa neuzdrošinājās noskūpstīt viņa baltos matus. Viņa iegāja savā istabā, un, vēl pilnīgi va­kara pārdzīvojumu varā, neatjauda, vai viss tas bijis tikai sapnis, vai tie­šamība.

Bet uz savas miesas viņa nesa pierādījumu, ka viņa ir pie pilna saprā­ta. Pirkstos viņa juta savas jaunavas jostas vietā zelta ķēdes gabalu. Viņa to atraisīja, tuvojās lampai, un, kā atbildi savām domām, izlasīja vārdus: „Es piederu Lūcijam"!

Nakts bija veltīta upurēšanai. Par godu tēvijas svētkiem tempļi bija greznoti ar puķu vītnēm, un tiklīdz bija izpildīta šī svētā ceremonija, tau­ta, lai gan pašlaik bija tikai pulkstens viens no rīta, gāzās uz ģimnāziju. Tik ļoti visi vēlējās beidzot redzēt spēles, kuras atgādināja senās un skaistās grieķu kundzības dienas.

Amikls bija viens no tiesnešiem un viņam tātad bija tiesības sēdēt blakus prokonsulam. Viņš ieradās tieši tajā acumirklī, kad bija jāsākas spēlēm.

Pie vārtiem viņš sastapa Sporu, kurš meklēja savu kungu un kuru sargi nelaida iekšā, jo pēc viņa gleznās, baltās ādas, mazajām rokām un īpatnējās gaitas noturēja viņu par meiteni. Bet spēkā bija nācis likums, pēc kura katra sieviete, kas uzdrošinātos noskatīties cīkstēšanās sacen­sībās, kad atlēti bija kaili, tiktu nomesta no klints bezdibenī. Vecais gal­voja par Sporu, un pēc īsas aizturēšanas viņš varēja doties pie sava kunga.

Ģimnāzija atgādināja bišu stropu. Skatītāji, cieši saspiedušies, sēdēja uz pakāpieniem. Nebija nevienas brīvas vietas. Izejas bija pieblīvētas ar galvu jūru, bet augšā, uz riņķa mūra, vēl stāvēja liels skaits ziņkārīgo, atbalstījušies viens pret otru, razdami pieturu tikai pie apzeltītajām ve- lārija sijām, kuras bija desmit pēdas cita no citas.

Turklāt vēl tūkstoši kā bites sanēja visās kuģim līdzīgās būvēs ieejās, kura uzņēma ne tikai Korintas iedzīvotājus, bet arī sūtņus, kas šurp plūda no visas pasaules, lai noskatītos svētkus.

Bet sievietes stāvēja tālumā un uz pilsētas mūriem, gaidīdamas, ka­mēr tiks izsaukts uzvarētāja vārds.

Kad Amikls apsēdās un šķīrējtiesa līdz ar to bija pilnā sastāvā, kon­suls piecēlās un Nerona, Romas ķeizara un pasaules kunga vārdā pazi­ņoja, ka spēles ir atklātas.

Ar skaļiem kliedzieniem un dzīviem aplausiem tika apsveikti šie vār­di, un visu skatieni vērsās uz vārtu pusi, kur jau gaidīja septiņi cīkstoņi. Tikai divi no viņiem bija no Korintas, no pārējiem viens bija no Tēbām, viens no Sirakūzām, divi romieši un viens sibarīts.

Abi korintieši bija dvīņi. Roku rokā viņi izgāja priekšā, ģērbušies vie­nādās tunikās, un pēc stāva, izturēšanās un izskata bija tik līdzīgi, ka visi viņus apsveica, rokas plaukšķinādami. Tēbietis bija jauns gans, kas bija ganījis savus ganāmpulkus Kiteronā. Reiz no kalniem bija nokāpis lācis un viņš, lai gan bez ieročiem, bija meties pretī nezvēram, cīnījies miesu pret miesu, līdz to nožņaudzis. Par piemiņu šai uzvarai viņš plecos nēsāja uzvarētā ādu, bet lāča galvu lietoja kā kapuci, un baltie zobi dīvaini at­dalījās no brūnās sejas.

Arī sirakūzietis bija kādreiz pierādījis savu lielo miesas spēku. Kā­dudien viņa tautas brāļi pasniedza Jupiteram upuri, bet priesteris bija ārkārtīgi slikti trāpījis vērsim, un lops, greznots ar puķēm un svētām upu­ra saitēm, izrāvās un trakodams metās drūzmā. Viņš jau bija saminis vairākus nelaimīgos, kad sirakūzietis to sagrāba aiz ragiem un, vienu spiezdams lejup, otru augšup, nogāza lopu uz sāniem kā atlētu un turēja to līdz tam laikam, kamēr kāds kareivis pārgrieza tam rīkli.

Jaunais sibarīts viņā mītošo spēku, par kuru nekā nebija zinājis, atklā­ja pavisam dīvainā veidā. Kad viņš kopā ar saviem draugiem kādudien pēc bagātīgas maltītes gulēja izstiepies purpura spilvenos, pēkšņi izdzirda kliegšanu: kādi divu ugunīgu zirgu vilkti rati drāzās trakā ātrumā pa ielu, draudēdami nākamajā stūrī sašķīst drumslās. Bet ratos sēdēja jaunā cil­vēka mīļotā, un daudz nedomādams, viņš izlēca pa logu, sagrāba ratus aiz pakaļpuses un saturēja ar tādu spēku, ka zirgi uz vietas apstājās un saslējās, un viens no tiem pat pakrita. Ar savām rokām jaunais cilvēks apņēma noģībušo, bet pilnīgi veselo mīļoto.