Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

— Nāc man pretī, skaistā saimniecīt, kad es atgriezīšos, un tavu lau­ru vainagu es apmainīšu pret zelta.

Ap pusdienlaiku gājiens sasniedza ieeju cirkā, kas bija milzīga celtne, divus tūkstošus pēdu gara un astoņsimt pēdu plata. Pa vidu bija sešas pēdas augstais mūris, kura abos galos bija vietas četriem ratiem. Bet šo „Spinu" visā izplatījumā kronēja altāri, templis un tukšie pilāri, kuri gai­dīja dievu tēlus.

Cirka vienā galā atradās staļļi vai krātiņi, otrā — sēdekļu pakāpieni. Katrā mūra stūrī bija uzstādīti trīs akmeņi, gar kuriem vajadzēja pabraukt trīs reizes, lai izpilditu noteikto skrējienu.

Braucēji nesa partiju krāsas, kādās toreiz dālijās Romas iedzīvotāji, un tā kā iepriekš tika noslēgtas lielas derības, tad arī derību slēdzēji nesa to partiju krāsas, uz kurām viņi derēja, ja tās ar savu personību, zirgu straujumu un agrāk gūlām uzvarām bija iedvesušas uzticību. Tā gandrīz vai visas vietas jau bija aizņemtas ar tādiem skatītājiem, kuriem aizrautība par sacīkstēm apvienojās ar personīgām interesēm. Pat sie­vietes nostājās vienā vai otrā pusē un izrādīja to ar dažādīgo krāsu plī­vuriem un jostām, kuras saskanēja ar labāk atzīto braucēju krāsām.

Kad gājiens nāca tuvāk, likās, ka pūlim izskrēja cauri elektriskā strāva un galvu tūkstoši viļņoja kā nemierīgā jūra. Bet tiklīdz tika atvērti cirka vārti, visas brīvās vietas tūlīt pārplūda kā no straumes, kura bangoja pret milzīgās celtnes mūriem.

Tikai ceturtā daļa gājiena pavadītāju varēja at- rast sev vietas, un prokonsula sargu atstumtos cilvēkus redzēja steidzamies uz ikvienu pa­augstinātu vietu, no kurienes varēja pārredzēt cirka iekšējās telpas. Viņi ierīkojās koku zaros, uzkāpa mūru robojumos, un kā dzīvas puķu vītnes sapulcējās uz kaimiņu māju lēzenajiem jumtiem.

Tiklīdz katrs bija ieņēmis savu vietu, atvērās lielie vārti. Lentuls ie­gāja iekšā, un trokšņainā gaidīšana tūlīt pārvērtās dziļā, saspringtā, uz­manības pilnā klusumā. Vai nu uzticības dēļ pret vakardienas uzvarētāju Lūciju, vai arī lai glaimotu dievišķīgajam ķeizaram Klaudijam Neronam, kas Romā izrādīja labvēlību zaļajai partijai, kurai arī pats piederēja, pro­konsuls purpura togas vietā bija uzģērbis zaļo.

Lēnām viņš soļoja pa cirku, aiz viņa dievu statujas un muzikanti, kas pārtrauca spēlēšanu tikai tad, kad zemē tika notikts kāds tēls.

Pēc tam Leutuls deva zīmi, nomezdams cirka vidū baltas vilnas au­duma gabalu.

Nekavējoties uz zirga piesteidzās kails, par Merkuru apzīmēts he­rolds, ar zižļa zaru pacēla audumu un, mādams ar to kā ar karogu, aizaulēkšoja aiz iekšējām restēm. Nonācis vietā, viņš pārsvieda zizli un audumu pāri mūrim, aiz kura gaidīja rati, un tūlīt atvērās vārti un ie­brauca četri sacensoņi.

Tūlīt pat uz pergamenta uzrakstītie vārdi tika iemesli grozā, jo arī šoreiz liktenim bija jāizšķir sekošanas kārtība, lai tie, kas tiktu noraidīti uz attālāko spinas vietu, par to varētu vainot tikai nejaušību.

Prokonsuls sajauca pergamenta rullīšus, uz kuriem bija vārdi, un iz­vilktos citu pēc cita atritināja. Kā pirmo viņš izsauca sīrieti ar turnābu, kas tūlīt ieņēma savu vietu pie mūra, tā ka viņa ratu ass gāja paralēli ar smiltis ievilkto līniju. Kā otrais sekoja atēnietis zilā tunikā, kas nostājās blakus savam sāncensim, trešais bija tesālietis, un kā pēdējais tika iz­saukts Lūcijs, kam tātad bija kritusi visnelabvēlīgākā vieta, it kā laime būtu kļuvusi skaudīga par viņa vakardienas uzvaru. Arī pēdējie ieņēma savas vietas.

Tūlīt parādījās vergi, kas zirgu krēpes izrotāja braucēju krāsās, un, lai uzmudinātu dūšu, acu priekšā plivināja karogus. Pēc tam ar divos riņķos iestiprinātu ķēdi nostādīja ratus precīzi vienā līnijā.

Atkal radās vētrains uzbudinājums, derības tika dubultotas, slēgtas jaunas. Juku jukām spurdza izsaucieni. Bet pēkšņi dārdoši noskanēja trompete un viss noklusa.

Skatītāji, kas bija uzlēkuši kājās, atkal apsēdās un nule tik saviļņotā cilvēku jūra nomierinājās, savām tūkstoš krāsām atgādinādama pļavu. Ar pēdējām trompetes skaņām nokrita ķēde, un zirgi ar četriem ratiem vis­lielākajā ātrumā drāzās uz priekšu.

Divas reizes viņi apriņķoja ceļu, negrozīdami ratu kārtību, bet pa­zinēji publikas vidū jau rādīja zirgu īpašības.

Tikai ar pūlēm sīrietis varēja saturēt savus stipros, skaistos zirgus, kuri bija raduši brīvai apkārt skriešanai tuksnešos. Tikai ar pacietību un saprātu viņam bija izdevies tos saņemt jūgā, savaldīt, un bija redzams, ka tie, ja tikai palaistu grožus, joņotu ātrāk kā samums, jo viņi bieži no plašajiem smilšu līdzenumiem Jūdejas kalnu pakājē bija pārskrējuši uz Nāves jūras krastiem.

Atēnietis savus zirgus bija dabūjis no Trāķijas, bet lepni un nebēdīgi, kā jau varonis, no kuriem bija cēlies, viņš tos nodeva vergu rūpēm un skološanai, un bija skaidri redzams, ka savu kungu, kura roku viņi pazina tikpat maz kā balsi, viņi neatbalstītu, ja gadījumā tuvotos izšķirošais brī­dis.

Turpretim tesālietis šķita kā savu skrējēju dvēsele, kurus viņš pats ar savu roku bija barojis un kā Ahilejs iebraucis Penejas krastos.

Beidzot, Lūcijs šķita atradis to zirgu rasi, par kuriem Vergilijs saka, ka tos viņu mātes radīja ar vējiem, tāpēc viņš atradās, ne pamudinādams, ne atturēdams tos, vienā līnijā ar visiem. Viņš ļāva tiem skriet pašu auļos, kura likās viņu īpatnējā gaita, un viņš bija drīzāk ieguvis nekā zaudējis.

Ceturtajā gājienā skrējēju šķietamās un patiesās priekšrocības parā­dījās vēl skaidrāk. Atēnietis bija ticis priekšā tesālietim par diviem šķē­piem. Visiem spēkiem sīrietis centās saturēt savus arābu zirgus. Viņš lai­da sev priekšā drošā paļāvībā, ka ar nelielu piepūli varēs atkal sacensties. Beidzot, Lūcijs šķita mierīgs un jautrs kā Saules dievs, kuram bija līdzīgs, un likās, ka viņš piedalītos sacensībās, kuras viņam sagādāja maz bēdu un par kurām viņam bija maza interese. Viņa seju apmirdzēja starojošs smaids un katra viņa kustība atbilda pilnīgas elegances likumiem.

Bet ceturtā apkārtbraucienā kāds starpgadījums novērsa skatienus no pārējiem uz Lūciju. Viņam izkrita no degunradža ādas gatavotā un ar zeltu izgreznotā pātaga, kuru līdz šim viņš nebija lietojis, un tūlīt viņš pieturēja savu četrjūgu, pacēla to, bet tad, ratos iekāpis, redzēja, ka viņa konkurenti aizsteigušies jau apmēram trīsdesmit soļus priekšā. Lai cik ātri šis starpgadījuma arī norisa, taču zaļās partijas gaidām tas bija liels trieciens. Bet viņu bailes pazuda tikpat ātri kā zibens. Lūcijs drusciņ pieliecās pie saviem zirgiem, un nelietodams pātagu, ne arī uzmudinā­dams tos ar kādu kustību, tikai īpatnēji iesvilpās. Zirgi tūlīt aizlaidās, it kā viņiem būtu spārni kā Pegazam, un iekams ceturtā kārta bija galā, Lūcijs, skaļu piekrišanas gaviļu pavadīts, atkal ieņēma savu agrāko vietu.

Piektajā gājienā atēnietis vairs nebija kungs par saviem trakā ātrumā joņojošajiem zirgiem. Tālu aiz sevis viņš bija pametis savus līdzcensoņus, bet šī šķietamā priekšrocība nevienu nepievīla, arī viņu ne. Bija redzams, ka viņš aizvien biežāk skatījās apkārt un ar visiem līdzekļiem centās saglabāt savu iepriekšējo stāvokli.

Tai vietā, lai nogurušos zirgus gudri atturētu, viņš tos skubināja vēl vairāk, saukdams tos vārdos. Viņš droši vien cerēja, iekams tie pavisam pagurs, iegūt vēl tik lielu attālumu, ka sāncenši viņu vairs nevarētu pa­nākt. Bet arī viņš tagad ieraudzīja, cik maz viņam bija varas pār zirgiem. Lai gan viņš varēja tuvoties spinai un tā vidējo attālumu samazināt, taču \ bailēs sadragāt ratus pret akmeņiem viņš šo nodomu atmeta. Vēl arvien viņš turējās attālumā, kāds viņam bija kritis pēc lozēšanas.