Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Kad viņš atkal atradās brīvībā, dažus soļus sev priekšā viņš ieraudzīja dīķi. Lai gan tas saturēja .stāvošu ūdeni, slāpju mocīts Nerons nevarēja atturēties nedzēris. Izplētis uz zemes mēteli, lai aizsargātos no dažiem gružiem un koku saknēm, viņš noliecās pār ūdeni, pasmēla kādu sauju, un pacēlis acis pret debesīm, pārmetoši murmināja:

— Tātad tas ir pēdējais Nerona atspirdzinājums.

Drūms un domās nogrimis, viņš sēdēja dīķa malā un nodarbojās ar dadžu un koka šķembeļu izvilkšanu no mēteļa. Tad viņš izdzirda sevi saucam. Viņš apgriezās un lāpas gaismā ieraudzija pie akmeņlauztuves Epafrodīi u.

Privālsekretārs bija turējis vārdu. Sasniedzis vasarnīcas galvenos vār­tus, viņš bija pateicis brīvlaistajiem, kur atrodas ķeizars, tad kopējiem spēkiem viņi izlauza mūrī spraugu un tā no akmeņlauztuves radīja ceļu uz vasarnīcu.

Nerons pasteidzās sekot savam vadonim. Bet steigā mēteli viņš aizmirsa dīķa krastā. Viņš ielīda pa caurumu, un no turienes nožēlojamā verga istabā, kur bija tikai matracis un veca segay>un kuru apgaismoja nožēlojama zemes lampa, kura katrā ziņā izplatīja vairāk dūmu nekā gais­mas.

Atbalstījis muguru pret mūri, Nerons atsēdās uz matrača. Viņam pa­sniedza nedaudz maizes un trauku ar ūdeni bet, nobaudījis maizi, viņš to aizsvieda projām, tad arī ūdeni nodeva uzsildīt.

Palicis viens, viņš nolaida galvu uz ceļiem un kādu bridi sēdēja ne­kustīgs un mēms kā sāpju tēls. Bet drīz vien atvērās durvis. Nerons do­māja, ka viņam atnesa ūdeni un pacēla galvu. Taču savā priekšā viņš ieraudzīja Sporu, kas turēja rokā vēstuli.

Bālajā sejā, kas parasti bija bēdīga un nomākta, šoreiz, kad Nerons viņu uzlūkoja, izpaudās neslēpts prieks, tā ka viņš vairs nelīdzinājās ver­gam, kas bija paklausīgs visām pavēlnieka iedomām. Piegājis divu soļu atstatumā no gultas, viņš izstiepa roku un pasniedza ķeizaram rakstu. Nerons, protams, nebija sapratis Spora smaidu, bet tomēr nojauta, ka tas viņam atnesa kādu jaunu, kļūmīgu ziņu.

— No kā ir šī vēstule? — ņemdams to rokā, viņš jautāja.

— No Faona, — Spors atbildēja.

— Un kas tajā ir rakstīts? — bālēdams prašņāja Nerons.

— Tajā ziņo, ka senāts tevi izsludinājis par tautas ienaidnieku un pavēlējis vajāt, lai tu izciestu nopelnīto sodu!

— Sods! — atbalstījies uz ceļiem, iesaucās Nerons. — Man, Cēza- ram — sods!

— Tu vairs neesi Klaudijs Cēzars, — auksti atbildēja einuhs. — Tu esi Domitijs Aenobards, ko notiesāja uz nāvi kā valsts nodevēju, vairāk nekas.

— Un kā soda nodevēju?

— Viņu izģērbj, kaklu iespiež starp dakšas zariem, tad ved uz fo­rumu, tirgus laukumu un Marsa laukumu, un visu laiku cērt ar rīkstīm līdz nāvei!

— O! — uzlēkdams kājās, iesaucās Nerons. — Es varu vēl bēgt, man vēl laika diezgan, lai paslēptos Larisas mežos vai Minturnes purvos. Kāds kuģis mani uzņems, un es varēšu aizbraukt uz Sicīliju vai Ēģipti.

— Bēgt! — teica Spors, kas vēl arvien tur stāvēja bāls un auksts kā marmora elku dievs. — Bēgt! Pa kādu ceļu?

— Pa šo! — atvērdams durvis un steigdamies uz akmeņlauztuvi, iz­grūda Nerons. — Kā esmu ienācis, tā es aiziešu.

— Jā, bet kopš tu esi te ienācis, — atbildēja Spors, — caurums atkal ir noslēgts, un es apšaubu, vai tu, lai cik labs atlēts tu arī būtu, spēsi atgrūst Šo klinti, kas guļ tam priekšā.

— Pie Jupitera, tas tiesa! — velti izmēģinājies ar visiem spēkiem atbīdīt akmeni, Nerons iesaucās. — Kas to izdarīja? Kas aizvēla šo ak­meni?

— Es un brīvlaistais, — atbildēja Spors.

— Un kāpēc jūs to izdarījāt? Kāpēc jūs ieslēdzāt savu Cēzaru šajā

alā?

— Lai tu mirtu tāpat kā visi, kurus tu nomocīji, — naidīgi pārtrauca Spors, ko nekad nevarēja gaidīt no viņa maigās balss.

— Mirt, mirt! — sacīja Nerons un kā iesprostots, mežonīgs zvērs, kas meklē izeju, drāzās ar galvu mūrī. — Mirt! Tātad visa pasaule grib, lai es mirstu? Visa pasaule mani atstāj postā?

— Jā, — atbildēja Spors, — visa pasaule grib, lai tu mirtu, visa pa­saule atstāj tevi postā, pat es, kas mirs ar tevi kopā.

— Jā, jā, — nokrizdams atkal uz matrača, murmināja Nerons. — Jā, tā ir uzticība.

— Tu maldies, Cēzar, — sakrustodams rokas uz krūtīm un lūko­damies uz Neronu, kas koda matracī, teica Spors, — tu maldies, jo tā nav uzticība, tas ir kaut kas labāks - tā ir atriebība!

— Atriebība? - Nerons strauji apgriezās. — Atriebība? Ko tad es tev esmu nodarījis, Spor?

— Jupiter, un tu vēl prasi? Viņš vēl jautā, ko man ir nodarījis! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Spors.

— Jā, jā, — atbildēja Nerons, bailīgi pavirzīdamies tuvāk mūrim.

— Ko tu man esi nodarījis? — pasperdams soli pret ķeizaru un no­laizdams roku, it kā viņam vairs nebūtu spēka, iesaucās Spors. — No bērna, kas bija dzimis, lai kļūtu par vīru un ņemtu dalību visos zemes un debesu priekos, tu iztaisīji nabaga būtni, kurai nekas nepieder, kurai nav nekādu cerību? Man bija jāredz, kā aiziet garām visi prieki, visa laime kā Tantalam augļi un ūdens, kurus viņš nevarēja aizsniegt. Mana nevarība, mana bezvērtības apziņa to aizkavēja. Un tas vēl nav viss! Ja es būtu varējis ģērbties sēru drēbēs un drīkstētu izraudāt sāpes, es vēl būtu tev piedevis, bet tu piespiedi mani ģerbties purpurā kā.valdniekam, smaidīt kā laimīgajam, un dzīvot pasaulē kā īstam vīrietim, mani, nabaga ēnas būtni, spoku!

— Bet ko tad tu vairāk gribi? — drebēdams jautāja Nerons. — Es dalīju ar tevi manu zeltu, priekus un varu. Tu biji klāt visās dzīrēs, kuras es sarīkoju, tev tāpat bija kā man, kurtizānes un lišķi, un kad es vairs nezināju, ko tev lai dāvina, es devu tev savu vārdu.

— Tieši tāpēc es tevi ienīstu, Cēzar! Ja tu mani būtu nonāvējis kā Britāniku, noslepkavojis kā Agripinu, ja tu būtu man pārgriezis dzīslas kā Senekam, tad nāves stundā es būtu tev piedevis. Bet tu neesi apgājies ar mani ne kā ar sievieti, ne vīrieti. Tu dzini ar mani noziedzīgus jokus, darīji visu, kas tev likās labs, kā marmora tēls, kurš ir mēms, akls un bez sirds. Labvēlība, par kuru tu runā, bija tikai apzeltīta pazemošana, vairāk nekas. Un jo vairāk tu mani apkrāvi ar kaunu, jo augstāk tu mani cēli, jo labāk ikviens varēja redzēt manu kaunu. Un arī tas vēl nav viss. Vakar, kad es tev pasniedzu gredzenu, tu taču varēji mani nodurt ar dunci, tad vismaz vīrieši un sievietes domātu, ka es esmu vērts to pūļu, lai mani nonāvētu, bet tu mani siti ar dūri kā dīkdieni, kā vergu, kā suni!

— Jā, jā, — murmināja Nerons, — es biju netaisns pret tevi. Piedod, mans labais Spor!

— Taču, — it kā nedzirdējis Nerona vārdus, tas turpināja, — un taču šī būtne, bez dieva, dzimuma un bez sirds, šī būtne varēja darīt nevis labu, bet ļaunu. Tā varēja pa nakti ielauzties tavā istabā un nozagt tāfeli, ar kuru tu notiesāji uz nāvi tautu un senātu, un izkaisīt to Kapi­tolijā, lai tu nevarētu sagaidīt nekādu žēlastību ne no tautas, ne no se­nāta. Tā varēja nozagt kastīti ar Lokustas indi, lai piespiestu tevi bez ieročiem un aizsarglīdzekļiem padoties tiem, kas tevi meklē, lai nodotu kaunpilnai nāvei.

— Tu maldies! — Nerons iesaucās un izvilka no gultas apakšas dun­ci. — Tu maldies, man vēl ir šis tērauds!

— Jā, bet tu neuzdrošināsies to izlietot ne pret citiem, ne pret sevi. Un tas viss pateicoties einuham. Ķeizars izlaidīs savu dzīvību zem rīkstēm, kad viņu pirms tam kailu, ar dakšām kaklā, būs izvadājuši pa forumu un tirgus laukumiem.