Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Bet retiārs labajā rokā turēja tīklu, kas bija apmēram līdzīgs tam, kādu lieto mūsu zvejnieki, no tā bija cēlies arī viņa.nosaukums. Kreisajā rokā viņš turēja mazu vairogu, ko sauca par parmu, kā arī trīszobi kļavas kātā un ar trim tērauda ragiem. Viņa tunika bija no zilas vadmalas, pus­zābaki no zilas ādas, kāju stīpas no apzeltītas bronzas. Viņa seja, pretēji viņa pretiniekam, bija atklāta, bet galvā gara zilas vilnas zvejnieka cepure, no kuras nokarājās zelta tīkls.

Abi pretinieki viens otram tuvojās, tikai viņi negāja tieši virsū, bet pa riņķi. Retiārs turēja gatavu tīklu, mirmilons — metamo šķēpu. Kad pirmais iedomājās atrodamies metiena attālumā, viņš strauji palēca uz priekšu un vicinādams attina tīklu. Bet neviena viņa kustība nepalika zo­bena cīnītājam nepamanīta, jo viņš tūlit palēca atpakaļ. Tīkls nokrita vi­ņam pie kājām. Un tai pašā mirkli, iekams retiārs paguva aizklāties ar vairogu, šķēps izskrēja no mirmilona rokas. Taču viņa pretinieks to re­dzēja, viņš saliecās diezgan ātri, lai bulta ķertu tikai viņa galvassegu.

Tagad retiārs, lai gan priekš aizstāvēšanās viņam vēl bija trisszobis, metās bēgt, jo šo kā ieroci viņš varēja izlietot tikai tad, ja pretinieku bija satinis tīklos. Mirmilons tūlīt uzsāka vajāšanu, bet tā kā smagā runga un redzēšanas grūtības, jo vizīrs neļāva neko redzēt, viņu kavēja, retiārs pa­guva apbruņoties jaunam uzbrukumam un nostājās aizsardzības pozīcijā.

Vajādams mirmilons atkal pacēla metamo šķēpu un tāpat sava ie­naidnieka cepuri, kuru kā trofeju piekāra pie jostas.

Tātad katrs bija bruņojies kā sākumā, bet cīņu šoreiz uzsāka mir­milons. Metamais šķēps, ko viņš svieda ar pilnu spēku, izurbās cauri tīkla cīnītāja vairoga bronzas apkalumam un septiņkārtīgajai ādas apakšai un vēl noberza krūtis. Tauta jau domāja, ka tas ievainots un tuvu nāvei, un tāpēc no visām pusēm atskanēja saucieni: „Viņam diezgan! Viņam diez­gan!"

Bet tūlīt retiārs ar metamo šķēpu atcēla vairogū no krūtīm un pie­rādīja, ka viņš palicis neievainots, un atkal atskanēja skaļi prieka saucieni, jo vairāk par visu skatītāji baidījās, ka cīņa varētu drīz vien beigties. Tāpēc arī nicināja gladiatorus, kas centās iegūt pretinieka galvu, lai gan tas arī nebija aizliegts.

Tagad metās bēgt mirmilons, jo smagā runga bija bīstama tikai tad, kad vajadzēja vajāt retiārieti, kuram bija atņemts tīkls, bet pavisam ne­derīga, ja tas viņam pārmeta pār pleciem tīklu. Ja pretinieks pieietu diez­gan tuvu, lai varētu sist, otram būtu ļoti viegli to sapīt tīklā. Tagad sākās bēgšanas izrāde pēc visiem likumiem, jo arī tā bija māksla. Bet mir- milonam traucēja ķivere. Tīkla cīnītājs drīz vien bija viņam pienācis tik tuvu, ka pūlis ar skaļiem saucieniem darīja viņu uzmanīgu par draudo­šajām briesmām. Bet viņš tūlīt saprata, ka būs zudis, ja neatsvabināsies no ķiveres, kura viņam tagad bija pilnīgi nederīga. Tā viņš attaisīja sprā­dzi, kas to turēja un, noraudams no galvas, aizmeta tālu projām.

Tad izbrīnījušies skatītāji mirmilonā pazina Festu, jaunu cilvēku no Romas dižciltīgākās ģimenes, kas tātad ķiveri bija izmantojis kā aizsargu un masku. Šis atklājums dabīgi divkāršoja skatītāju interesi par cīņu.

Starp citu, jaunais patricietis tagad ieguva vienu priekšrocību pēc ot­ras, jo retiārieti savukārt kavēja vairogs, kurā bija iedūries šķēps. Viņš ne­gribēja to izvilkt, jo baidījās, ka pretinieks varētu to izmantot kā ieroci.

Baidzot, skatītāju kliedzienu uzbudināts un sava pretinieka nemitīgās bēg­šanas ierosināts, viņš nometa vairogu zemē, un tagad nekas vairs nekavēja viņa kustības. Bet vai nu tāpēc, ka mirmilons tur ieraudzīja neapdomību, vai arī tāpēc, ka nespēja turpināt bēgšanu, viņš pēkšņi apstājās un vi­cināja rungu ap galvu. Arī tīkla cīnītājs bija sagatavojis savus ieročus, bet iekams viņš to paguva mest virsū savam pretiniekam, svilpdama run­ga nošņāca kā no katapultas mesta un ķēra retiāra krūtis. Kādu brīdi viņš ļodzījās, tad paša tīkla apklāts nokrita.

Fests tūlīt aizsteidzās pēc vairoga, izvilka metamo šķēpu, un ar vienu lēcienu atgriezies pie sava ienaidnieka, tā rīklei pielikdams asmeni. Tad viņš pagriezās pret publiku ar jautājumu: «Nonāvēt vai apžēlot"? Tūlīt pacēlās visas rokas, citas kopā savītas, dažas atsevišķi, uz leju nolaistiem īkšķiem, bet tā kā pūlī nevarēja noteikt vairākumu, drīz vien atskanēja kliedziens: „Pie vestālietēm! Pie vestālietēm!"

Šaubu gadījumos tās izšķīrās.

Fests tātad vērsās pie podija. Piecēlās divpadsmit vestālietes: astoņas turēja nolaistus īkšķus. Tāpēc retiārs pats satvēra dzelzs asmeni, nolika to sev uz kakla un pēdējo reizi iesaucies: „Cēzars ir Dievs!" Viņš juta, ka Festa šķēps pārgrieza kakla dzīslu un iegrima dziļi krūtīs.

Tauta aplaudēja uzvarētājam un uzvarētajam, jo viens bija veikli no­nāvējis, bet otrs — skaisti miris. Pēc tam Fests apgāja riņķī pa amfiteātri, lai saņemtu piekrišanu, un izgāja pa pirmajām durvīm, kamēr pa otrām iznesa viņa pretinieka līķi.

Drīz vien ienāca vergs ar grābekli, nolīdzināja smiltis, lai nodzēstu asins pēdas, un tad laukumā parādījās jauni cīnītāji.

Tie bija zobenu cīkstoņi.

Nerona laikā tie skaitījās izveicīgākie cīkstoņi. Viņi cīnījās bez ķi­verēm, krūšu bruņām vai kāju stīpām, tikai ar zobeniem rokās, kā bru­ņinieki Frondas laikos divkaujās ar dunčiem. Tāpēc šī divkauja tika uz­lūkota kā mākslas triumfs. Bieži vien to uzsāka paši meistari, bet šoreiz uzstājās meistars un skolnieks. Bet mācībās skolnieks bija ieguvis tādas gudrības, ka tagad viltībās viņš pārspēja pašu skolotāju. Sliktā izturēšanās, kādu viņam bija jāpārcieš ilgajā mācību laikā, viņa sirdī lika liesmot tra­kam naidam. Bet šo naidu viņš bija paslēpis no visu acīm, ar nodomu atriebties kādā dienā, un dedzīgi turpinājis mācības, līdz beidzot apguvis pēdējos mākslas noslēpumus.

Tāpēc pat neko nesaprotošam skatītājam bija ļoti interesanti redzēt, kā šie divi vīri cīnīsies ar asiem, nevis truliem ieročiem, kā noritēs div­kauja uz dzīvību un nāvi, nevis tikai vingrināšanās. Viņu parādīšanos ap­sveica ar skaļiem piekrišanas saucieniem, kuri tomēr drīz vien noklusa un deva vietu dziļam klusumam, kad svētku rīkotājs pēc ķeizara mājiena deva pavēli sākt cīņu.

Vienāda naida apgaroti, kādu iedveš līdzīga izveicība, abi pretinieki devās viens otram virsū. Bet tieši šis naids, kas liesmoja viņu acīs, piešķī­ra uzbrukumiem un atvairīšanai acīm redzamu apdomību, jo šodien gāja runa ne tikai par dzīvību, bet arī par slavu, kuru viens jau bija ieguvis, bet otrs gribēja vēl izcīnīt.

Beidzot asmeņi sastapās. Vieglāk sekot rotaļīgo čūsku vai divu zibeņu liesmainam ātrumam, nekā zobenu kustībām, kurus ar labo vicina uzbru­kumam, bet ar kreiso, kā ar vairogu, atvaira pretinieka cirtienus. Pama­zām pāriedams no uzbrukuma uz cirtienu atvairīšanu, skolnieks vispirms piespieda savu meistaru atkāpties līdz pat ķeizara ložai. Bet drīz vien tas aizdzina skolnieku atpakaļ līdz vestāliešu podijam. Drīz viņi atkal stāvēja sveiki un veseli arēnas vidū, lai gan varbūt jau divdesmit reizes zobenu gali bija tik tuvu krūtīm, ka, meklēdami sirdi, pārcirta tuniku.

Beidzot jaunais cīkstonis palēca atpakaļ, un skatītāji gavilēja: „Viņš dabūjis"! Bet drīz vien atkal, lai gan asinis spiedās zem tunikas un plūda pār gūžu, viņš uzsāka cīņu un divos nākamajos gājienos ar tik tikko ma­nāmu kustību, kuru mazāk ievingrinājušies skatītāji pat neievēroja, viņš auksto dzelzi iegrūda savam meistaram dzīslās.