Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

Kad tas saprata, ka nevar izbēgt no sava ienaidnieka, viņš treliņu priekšā saslējās taisni ka svece, krampjaini ar priekškājām sizdams gaisu. Lauva lēnām tuvojās kā uzvarētājs, kas ir drošs par savu triumfu. Laiku pa laikam viņš apstājās, lai ierūktos un ar ķetnām izvandītu arēnas smiltis.

Bet nelaimīgais zirgs stāvēja kā valdzināts, kā putns, kas ieraudzījis čūsku, līdz beidzot nokrita zemē, kur tad arī palika, valstīdamies nāves baiļu agonijā.

Šai brīdī Silasa loks raidīja otro bultu. Tā iedūrās dziļi lauvas paslē­penēs. Zirgam palīgā nāca cilvēks un ar bultu lika lauvai atcerēties dusmas, kuras tas bija uz kādu brīdi aizmirsis.

Zvērs griezās apkārt, jo sāka saprast, ka cirkā atradās vēl kāds briesmīgāks ienaidnieks par to, ko viņš nupat tikai ar skatienu vien bija nogāzis gar zemi. Viņš pamanīja Silasu, kas no bultu maka nupat izvilka trešo bultu un uzlika uz stiegras.

Zvēru karalis kādu bridi kluss stāvēja otra radības karaļa priekšā, un ar šo vilcināšanos pietika, lai Silass varētu aizsūtīt savam ienaidniekam trešo sāpju ziņu, kura izdūrās cauri zvēra kustīgajai kakla ādai un ieurbās kaklā. Viss nākamais norisinājās tikpat ātri kā sapnis: lauva metās virsū cilvēkam, kas ar šķēpu rokās gāja pretī. Tad abi ievēlās smiltīs. Tad redzēja, kā pa gaisu lidoja gaļas gabali, un tuvāk sēdošos apšļāca asins lietus. Akte izsauca savam brālim pēdējo «Sveiki!", bet ja tagad vairs nebija, kas viņu aizstāvēs, taču nebija vairs ari lauvas. Lauva pārdzīvoja cilvēku tikai tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai atriebtos. Bendes nāves agonija iesākās, kad upuris jau bija nobeidzies. Bet zirgs bija nomiris, it kā lauva būtu tam pieskāries.

Atkal atnāca vergi un, kliedzienu un ārprātīgu aplausu vētras pa­vadīti, aizvilka mirušo cilvēku un mirušo zvēru.

Tagad visu acis vērsās pret Akti, kurai nāve nolaupīja viņas aizstāvi. Tik ilgi, kamēr viņa to redzēja dzīvu, viņā rosījās ari cerība, bet kad redzēja, kā Silass krita, viņa saprata, ka visam pienācis gals. Viņa mē­ģināja murmināt lūgšanu par sevi un par to, kas bija kritis viņas dēļ, bet bālās, drebošās lūpas neklausīja.

Kopš pūlis vispār pazina, ka viņa ir grieķiete, bet nevis jūdiete, sim­pātijas pret viņu bija augušas. Sievietes un jaunie ļaudis sāka kurnēt, kamēr daudzi skatītāji piecēlās un lūdza viņu pažēlot. Bet tad no augšē­jām sēdekļu rindām atsaknēja sauciens: «Sēsties! Sēsties!" Tika atvērti kādi vārtiņi, un arēnā ieslīdēja tīģeriene.

Tiklīdz viņa bija atstājusi būri, viņa cieši piekļāvās pie zemes, me­žonīgi apkārt lūkodamās, neizpauzdama ne nemieru, ne izbrīnu. Tad viņa ievilka gaisu un kā čūska slīdēja uz to vietu, kur bija nogāzies rikšotājs. Tur nonākusi, viņa saslējās, aplaizīja un apostīja dzelzs stieņus, kuriem bija pieskāries zirgs, un klusi ierūcās, prasīdama dzelzīm, smiltīm un gai­sam pēc laupījuma, kuru viņa nevarēja atrast. Bet viņa saoda svaigu asiņu un saplosītas miesas smaržu, jo vergi šoreiz nebija papūlējušies nolīdzināt smiltis. Negriezdamās ne uz labo, ne uz kreiso pusi, tīģeriene soļoja taisni uz to vietu, kur bija norisinājusies pēdējā cīņā starp lauvu un Silasu, un sakampa gaļas gabalu, kurus dižais zvērs, kas cirkā izgāja viņai pa priekšu, bija izsvaidījis visapkārt.

Beidzot viņa uzdūrās asins peļķei, kuru smiltis vēl nebija iesūkušas, un kā izslāpis suns metās tās dzert. Kad beidzot tīģeriene bija gatava, viņa lūkojās atkal ar dzirkstošajām acīm sev apkārt, un tikai tagad ie­raudzīja Akti, kas, pie koka piesieta, gaidīja nāvi, kurai pretī neuzdroši­nājās paskatīties.

Tūlīt tīģeriene notupās zemē un ieslīpi slīdēja uz upuri, neizlaizdama to no acīm. Kad viņa atradās vairs tikai desmit soļu attālumā, viņa pie­cēlās un ar izstieptu kaklu un izplestām nāsīm sāka ošņāt. Tad ar vienu vienīgu lēcienu viņa pārvarēja attālumu, kas to atdalīja no kristīgās, un kamēr skatītāji bailēs iekliedzās, jo viņi nu gaidīja, ka bestija saplosīs kristīgo, tīģeriene maigi un glaimīgi kā suns, izgrūzdama klusus prieka saucienus un laizīdama savas kādreizējās kundzes kājas, piekļāvās Aktei. Necerēta maiguma pārsteigta, Akte atkal atvēra acis un pazina Fēbi, Ne­rona mīluli.

Jau atskanēja no visām pusēm saucieni pēc apžēlošanas, jo šo atkal- pazīšanos tīģerienes un jaunās meitenes starpā pūlis uztvēra kā brīnumu. Turklāt Akte bija izturējusi visus trīs pārbaudījumus, un, tā kā vēl nebija aprīta, tad bija brīva. Pūlī notika tik dabīgais pavērsiens no ārkārtīgās nežēlības uz galējo žēlsirdību. Jaunie kavalieri meta izglābtajai zelta ķē­des, bet sievietes vainagus. Visi piecēlās no savām vietām un sauca ver­giem, lai viņi atraisa upuri.

Uz šiem kliedzieniem parādījās melnais Fēbes sargs Lībiks un ar dunci pārgrieza Aktes saites. Bet viņa tūlīt nokrita zemē, jo tikai striķis bija noturējis viņas baiļu novājināto ķermeni. Bet Lībiks viņu uzcēla un, atbalstīdams gājiena laikā, kamēr Fēbe viņiem sekoja kā suns, izveda pa durvīm sānos, pa kurām drīkstēja iziet gladiatori, zvēru cīnītāji un citi notiesātie, tiklīdz viņi bija izbēguši no asiņainās pirts. Pie durvīm izglābto gaidīja milzīgs pūlis, jo arēnā bija iegājuši heroldi un paziņojuši, ka spēle sāksies tikai pēc piecām stundām.

Aktei parādoties, izcēlās skaļa piekrišana, gribēja pat nest viņu trium­fā, bet viņa lūdzoši sakrustoja rokas, un ļaužu masa pašķīra ceļu, pa kuru viņa varēja soļot. Viņa sasniedza Diānas templi un nosēdās aiz celles pilāra, lai varētu netraucēta un izmisusi raudāt. Tagad viņai sāpēja, ka viņa nevarēja nomirt, jo tagad viņa atradās pasaulē gluži viena, bez tēva, mīļākā, aizstāvja un drauga. Tēvs bija viņai zudis, mīļākais aizmirsis, bet Pāvils un Silass miruši mocekļa nāvē.

Kad satumsa nakts, Akte atcerējās, ka viņai taču palikusi ģimene, un, vientuļa un klusēdama, viņa devās uz katakombām.

Vakarā, noteiktā stundā, amfiteātris atkal tika atvērts. Ķeizars atkal ieņēma savu vietu uz troņa, kurš kādu laiku bija palicis kluss, un svētki sākās. Kad izplētās nakts ēnas, Nerons grasījās izpildīt tautai doto so­lījumu: sarīkot zvēru rīdīšanu lāpu gaismā.

Pie divpadsmit dzelzs stabiem piesēja divpadsmit sēra un piķa pa­kulās ietītos kristīgos un aizdedzināja. Tad atkal ielaida arēnā lauvas un gladiatorus.

Nākamajā rītā Romā izplatījās baumas, ka vēstules, kuras Cēzars sa­ņēma izrādes laikā un kuras uz viņu atstāja tik lielu iespaidu, saturēja ziņas par spāņu un gailu leģioniem, kuriem pavēlēja Galba un Vindess un kuri bija sacēlušies pret viņu.

Trīs mēnešus pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem, lietainas dienas vakarā un vētrainas nakts sākumā vairāki vīrieši atstāja Nometanas vārtus un jāja pa tā paša nosaukuma ielu. Tas, kurš jāja priekšgalā un kuru tāpēc varēja uzskatīt par vadoni, bija basām kājām. Viņš bija tērpies zilā tunikā un virs tās uzvilcis mēteli, bet viņa seja, vai nu lai aizsargātos pret straumēm līstošo lietu vai arī lai izvairītos no ziņkārīgo skatieniem, bija cieši aizsegta ar plīvuru.

Lai gan nakts bija briesmīga un nepārtraukti zibšņoja un ducināja pērkons, zeme likās tik ļoti aizņemta ar saviem apvērsumiem, ka galīgi aizmirsa to, kas notika debesīs. Patiesābā ķeizara pilsētā sākās milzīga tautas kliegšana, līdzīga vētras saviļņotās jūras trakošanai. Un kamēr ielās redzēja te atsevišķus ceļotājus, te cilvēku grupas, kā nule aprakstīto, pre- tori bija uzcēluši gar abām Salarijas un Nometanas ielas pusēm teltis, kur, izvilkušies ārā no pilsētas kazarmām, viņi dzīvoja, lai ieņemtu brī­vāku un no visiem pārsteigumiem drošāku vietu.