Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

Kā jau teikts, bija tā briesmīgā nakts, kad visas dabas būtnes šķiet vaid žēlā balsī, kamēr tikai cilvēki to izmanto, lai izteiktu zaimus dieviem.

Vispār varēja teikt, ka mazā jātnieku pulka vadonim bija tas mērķis, pret kuru vērsās cilvēku un dievu kopējās dusmas. Tajā bridi, kad viņš atstāja Romu, gaisu cauršalca dīvaina dvesma, tā ka koki drebēja, zeme trīcēja un zirgi zviegdami metās ceļos, bet apkārt izkaisītās mājas likās sāka ļodzīties. Satricinājums ilga dažas sekundes, bet izskrēja cauri visai Ape- nīnu pussalai no Regijas līdz Alpiem, tā ka piemeklēja visu Itāliju.

Kad pēc tam jātnieki devās pār Tibēras tiltu, viens no tiem vērsa pārējo uzmanību uz to, ka upes ūdens netecēja vis uz jūru, bet putodams drāzās uz avotu: parādība, kura nebija novērota kopš Jūlija Cēzara nonā­vēšanas.

Kad beidzot viņi sasniedza pakalnu, no kura varēja pārredzēt Romu visā plašumā un uz kura auga ārkārtīgi veca ciprese, pēkšņi nodārdēja pērkons, debesis likās atvērās, dzeltena sēra gaisma ietina jātniekus, un spalgs zibens sadragāja koku, kas daudzus gadsimtus bija spītējis tik dau­dzām vētrām un zemestrīcēm.

Katra šī nelaimi vēstošā pazīme lika izlauzties dobjam vaidam no aizplīvurotā vira krūtīm, un, neskatoties uz kāda pavadītāja brīdinājumu, viņš dzina savu zirgu arvien ātrāk. Jātnieki rikšoja tālāk, un apmēram pusjūdzi no pilsētas viņi uzdūrās kādai laucinieku grupai, kura, neska­toties uz negaisu, būdama acīm redzami priecīga, devās uz Romu. Viņi bija tērpušies drēbēs un galvās brīvlaisto cepurēm, lai norādītu, ka, sākot ar šo dienu, tauta ir brīva. Viņus ieraudzījis, aizplīvurotais vīrs gribēja nogriezties no ceļa un doties pa lauku, bet viņa biedrs satvēra pavadas un piespieda turpināt to pašu ceļu. Kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu zemniekiem, viens no tiem pacēla nūju par zīmi, lai jātnieki apstājas, un tie paklausīja.

— Jūs nākat no Romas? — jautāja zemnieks.

— Jā, — atbildēja aizplīvurotā vīra biedrs.

— Ko tur runā par Aenobardu?

Aizplīvurotais sāka drebēt.

— Ka viņš ir izglābies! — atbildēja kāds jātnieks.

— Un uz kuru pusi?

— Uz Neapoli. Kāds viņu redzējis uz Via Appia.

— P;Udies, — teica zemnieki un turpināja ceļu uz Romu, kliegdami — Lai dzivo Galba! Nost ar Neronu!

Šie kliedzieni atrada atbalsi līdzenumā, abās lauka pusēs, un kļuva dzirdamas pretoriāņu balsis, kuras apkrāva Cēzaru ar visrupjākajiem lāstiem.

Arī mazais jātnieku pulks turpināja ceļu. Ceturtdaļu jūdzes tālāk viņi sastapa kareivju pulku.

— Kas jūs esat? — aizkrustodams ceļu ar ieroci, jautāja šķēpnesis.

— Galbas piekritēji, kas meklē Neronu, — atbildēja jātnieks.

— Tad mēs vēlam jums vairāk laimes, kā mums bija dots, — atbil­dēja devūrijs.

— Kā tā?

— Jā, mums teica, ka viņš izmantos šo ceļu, un, kad mēs redzējām kādu vīru jājam aulēkšos, mēs domājām, ka tas ir viņš.

— Un? — trīcošā balsī jautāja aizplīvurotais.

— Un mēs viņu nonāvējām, — atbildēja devūrijs. — Tikai tad, kad apskatījām līķi tuvāk, mēs ieraudzījām, ka bijām vīlušies. Esiet tātad lai­mīgāk» par mums, un lai Jupiters ir jums žēlīgs!

Tad aizzplīvurotais gribēja laist aulēkšus, bet viņa biedri to aizturēja. Pēc tam viņi turpināja ceļu, bet pēc piecdesmit soļiem priekšējā zirgs uzdūrās līķim un palēcās sāņus tik spēcīgi, ka no jātnieka sejas noslīdēja plīvurs. Tajā brīdi garām gāja kāds pretorietis, kas atgriezās no atvaļi­nājuma.

— Lai dzīvo Cēzars! — teica kareivis. Zibens gaismā viņš bija pazinis Neronu.

Tiešām tas bija pats Nerons, kas bija uzgrūdies nelaimīgajam, kuru bija noturējuši par viņu. Tas bija Nerons, kam šajā stundā viss iedvesa bailes, pat vecā karotāja godbijīgais sveiciens. Tas bija Nerons, ko neiz­skaidrojamās parādības bija nogāzušas no varas augstumiem. Tagad viņš pats bija bēglis un izstumtais un bēga no nāves, kuru savā gļēvulībā viņš ne pats gribēja pieņemt, ne arī piedzīvot.

Mums jāpamet skatiens atpakaļ, lai saprastu, kādas parādības noveda pie šīm pēkšņajām pārmaiņām.

Baumas par Galbas sacelšanos Romā izplatījās neticami strauji. Šo­reiz tie nebija tukši draudi vai izmisuma pilns pasākums kā Vindeksa rīcība. Tas bija tiešs un spēcīgs kāda dižas cilts patricieša uzbrukums, kas visu laiku Romā bija baudījis lielas simpātijas un lepni sevi sauca par senatora Kvinta Katula Kapitolīnija mazdēlu, kas savā laikā bija pir­mais pēc drošsirdības un tikumiem.

Šiem Galbam labvēlīgiem apstākļiem piebiedrojās jauna neapmieri­nātība ar Neronu. Nodarbināts ar spēlēm, skriešanām un dziedāšanu, viņš nokavēja dot pavēles par pilsētas apgādāšanu ar pārtiku, kas bija viņa pilsētas kunga un ķeizara pienākums, un tā kuģi vispirms aizbrauca uz Sicīliju un Aleksandriju, kad tiem vajadzēja būt jau atpakaļ.

Tāpēc dažu dienu laikā labībai sakāpa nedzirdētas cenas un sākās bads. Visa Roma nokļuva bada briesmās, iedzīvotāji nepārtraukti lūkojās uz dienvidiem un skrēja uz Tibēras krastu, tiklīdz tur pienāca kāds kuģis no Ostijas.

Ķeizars pasauca Lokustu. Bet šoreiz viņš prasīja savas vecās drau­dzenes zināšanas priekš sevis. Viņi pavadīja kopā veselu nakti, un viņa klātbūtnē burve pagatavoja sevišķi izvēlētu indi, kuru jau trīs dienas ie­priekš bija sagatavojusi un iepriekšējā vakarā izmēģinājusi.

Nerons to ieslēdza zelta vācelītē, un to savukārt paslēpa skapītī, kuru kādreiz viņam bija dāvinājis Spors un kuru tikai viņi abi prata atvērt, jo to noslēdza slepens aizslēgs.

Nākamajā rītā pēc tās nakts, kuru Nerons bija pavadījis kopā ar Lo­kustu, tātad tajā dienā, kad bija ienākušas ziņas par Galbas sacelšanos, izbadojusies, neapmierinātā tauta sapulcējās forumā, jo bija izziņots, ka redzams kāds kuģis. Tūlīt visi steidzās uz Ostijas ostu, jo domāja, ka kuģis ziņo par labības flotes tuvošanos, un ar skaļiem prieka saucieniem metās uz malu. Bet kad uzzināja, ka kuģis no Aleksandrijas veda miltus tikai ķeizara cīkstoņiem, atskanēja skaļi lāsti un draudīga ņurdēšana.

Neapmierināto vidū sevišķu vērību izpelnījās kāds virs, Galbas brīv­laistais Icels. Iepriekšējā dienā viņš bija ticis apcietināts, bet pa nakti simts apbruņotu vīru izlauza cietuma durvis un viņu atbrīvoja. Tagad viņš atkal parādījās tautas vidū, izmantodams priekšrocības, kuras viņam pie- šķira notikušais, un mudināja savus draugus uz atklātu sacelšanos. Bet tie tomēr vilcinājās sacelties pret līdz šim tik vareno ķeizaru. Tad gāja garām, seju ietinis mēteli, kāds jauns cilvēks un pasniedza Icelam rakstā­mo tāfelīti. Brīvlaistais paņēma ar vasku pārvilkto tāfelīti un sev par prie­ku redzēja, ka viņam palīgā nāca nejaušība, jo tā viņam bija kā pie­rādījums pret Neronu.

Uz tāfelītes, proti, bija uzzīmēts Nerona plāns, kā otrreiz aizdedzināt nepateicīgo Romu, kas bija nogurusi apgavilēt ķeizaru dziedātāju, un vienlaikus palaist vajā plēsīgos zvērus, tā ka romieši neuzdrošinātos dzēst ugunsgrēku.

Icels skaļi visiem priekšā nolasīja tāfelītes saturu, taču viņam negri­bējās ticēt, jo tādu atriebību uzskatīja par pārāk ārprātīgu. Daži pat ie­saucās, ka šī pavēle, bez šaubām, esot viltota. Tad no brīvlaisto rokām tāfelīti paņēma Nimfids Sabīns un paskaidroja, ka viņš pazīst ne tikai ķeizara rokrakstu, bet arī viņa paradumu rakstu nodzēst un rakstīt starp rindām. Pret šo iztēicienu vairs nebija ko iebilst, jo Nimfids Sabīns kā pretoru prefekts bija diezgan bieži saņēmis Nerona pašrocīgi rakstītās pavēles.