Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

Bet sev aiz muguras viņš izdzirdēja nopūtu un pagriezās.

— Silas! Silas! — čukstēja jaunā meitene.

— Akte! — pieceldamies un pie viņas piesteigdamies, viņš iesaucās.

— Silas, apžēlojies par mani, — Akte turpināja. — Kad es tevi pa­zinu, manā sirdi atkal iemirdzējās cerība. Silas, tu esi tik drošsirdīgs, tik stiprs un pieradis cīnīties ar plēsīgiem mežu un tuksnešu apdzīvotājiem. Varbūt mēs abi varam iegūt brīvību, ja tu uzvarētu?

— Un mocekļa nāve? — norādīdams uz debesīm, atbildēja Silass.

— Un sāpes? — nolaizdama galvu uz krūtīm, iesaucās Akte. — Ak, es neesmu kā tu, kas dzimis svētā pilsētā. Es neesmu dzirdējusi dzīvos vārdus no tā mutes, kura dēļ mums tagad jāmirst. Es esmu Korintas meita un uzaudzināta manu senču ticībā. Mana jaunā ticība vēl nav ie­augusi manī, un par mocekļa nāvi es zinu tikai kopš vakardienas. Varbūt man pietiktu drosmes, ja es būtu bijusi viena, bet, ,Silas, ja man būtu jāredz tevi mirstam lēnā un drausmīgā nāvē, tad taču man būs jācieš…

— Tev taisnība, es cīnīšos, — Silass atbildēja. — Kādudien es taču iegūšu to prieku, kuru tu man atņem šodien.

Tad pavēloši viņš pamāja vergam.

— Manu zirgu, zobenu, metamo šķēpu! — viņš iesaucās skaļā un pavēlošā balsī.

Tauta skaļi plaukšķināja, jo pēc šīs rokas kustības un balss skaņas tā dzirdēja un redzēja, ka sagaidāma īsta Herkulesa cīņa, vienīgā, kura spējīga uzbudināt notrulinātos jutekļus.

Silass tuvojās zirgam. Tāpat kā viņš, tas bija Arābijas dēls, un abi tautieši pazina viens otru. Savā valodā vīrs iečukstēja dažus vārdus lopam ausī, un, kā sapratis, tas iezviedzās. Silass viņu atbrīvoja no segliem un iemauktiem, ko romieši viņam bija uzlikuši par kalpības zīmi, un tūlīt tuksnešu lops, kā pateikdamies, lakstīja viņam apkārt brīvībā.

Pa to laiku Silass atbrīvojās no visa, kas viņu varētu traucēt gai­dāmajās cīņās un aptina mēteli ap kreiso roku. Tagad viņš bija ģērbies tikai tunikā un turbānā. Tad apjoza zobenu, satvēra metamo šķēpu un pasauca zirgu, kas paklausīja mainīgi kā gacele. Viņš uzlēca zirgā un, noliekdamies pār tā kaklu, apjāja, vadīdams zirgu tikai ar gurnu palīdzī­bu, trīsreiz ap koku, pie kura bija piesieta Akte. Arāba lepnums uzvarēja kristīgā pazemību.

Tagad podija apakšā tika atvērti otri vērti. Baurodams, vergu sakaitināts, arēnā ielēca spāņu vērsis. Bet tik tikko noskrējis desmit soļus, dienas gaismas apžilbināts un pūļa apmulsināts, viņš nokrita uz priekšē­jām kājām un, vērsdams uz Silasu trulās, mežonīgās acis, devās viņam virsū, ar vēderu pieskardamies smiltīm, kuras tas jauca ar ragiem, un pa nāsīm pūta tvaikus.

Tai mirklī viens no svētku rīkotājiem nometa viņa priekšā salmu vīru. Vērsis tūlīt metās virsū un samina to ar kājām, taču, kamēr tas nodar­bojās ar savu šķietamo ienaidnieku, no Silasa rokas aizlaidās metamais šķēps un ieurbās plecā. Vērsis sāpīgi iebaurojās, bet tūlīt atstāja savu šķietamo pretinieku un metās virsū īstajam. Pilnā gaitā, ar noliektu galvu un smiltīs zīmēdams asiņainu svītru, viņš metās virsū Silasam. Silass tam ļāva mierīgi nākt tuvāk un, kad tas bija tikai dažus soļus no viņa, ar saucienu un gurnu spiedienu pamudināja zirgu palekties sāņus. Neap­turamā gaitā lops aizlēca garām, bet Silass aizsūtīja tam pakaļ otru šķēpu, kas ieurbās sešas collas dziļi paslēpenēs. Drebēdams lops nostājās uz savām četrām kājām, it kā sargādamies no kritiena, bet gandrīz vai tūlīt apgriezās un metās virsū zirgam un jātniekam, taču abi sāka bēgt no viņa kā viesuļvētra.

Tādā veidā viņi apskrēja amfiteātri trīs reizes. Bet vērsis acīm re­dzami kļuva vājāks un arvien vairāk palika iepakaļ jātniekam.

Beidzot, trešajā aplī, trakojošais lops nokrita ceļos, bet tūdaļ, me­žonīgi baurodams, piecēlās atkal un skatījās apkārt, it kā atmetis visas cerības un meklēdams savām dusmām citu upuri.

Tad vērsis ieraudzīja Akti.

Kādu mirkli viņš pat šaubījās, vai tā vispār ir kāda dzīva būtne, jo viņas nekustība un bālums viņai piešķīra statujas izskatu. Bet tūlīt viņš izstiepa kaklu un ievilka gaisu, kas nāca no tās puses. Tad, saņemdams visus spēkus, viņš griezās pret Akti.

Jaunā meitene redzēja viņu nākam, un pār lūpām viņai izlauzās baiļu kliedziens. Taču Silass sargāja viņu. Tagad viņš savukārt pagriezās pret vērsi, un tas metās bēgt no viņa, bet ar dažiem uzticīgā numīdieša lē­cieniem bija panākts. No zirga muguras Silass pārlēca uz vērša muguras, un, ar kreiso satverdams aiz raga, ar labo viņš iegrūda zobenu līdz pat rokturim lopam rīklē.

Pusšķēpa attālumā no Aktes, kas, gaidīdama nāvi, bija pat aizvērusi acis, vērsis mirdams nogāzās zemē. Tikai skatītāju skaļie piekrišanas sau­cieni paziņoja viņai par Silasa uzvaru.

Arēnā ienāca trīs vergi, divi no tiem veda pa zirgam, kurus iejūdza mirušā vērša priekšā, un tā aizvilka to ārā no cirka. Bet trešais atnesa krūzi un biķeri, piepildīja un piesolīja jaunajam sīrietim. Bet tas tikai pieskārās biķerim un prasīja citus ieročus. Viņam atnesa loku un bultas, kā arī šķēpu. Tad visi pasteidzās atstāt arēnu, jo zem ķeizara podija tika atvērti vārti, un lauva no Atlasa kalniem atstāja krātiņu un majestātiski iegāja cirkā.

Tas tiešām bija zvēru karalis, jo, kad rūkdams viņš apsveica dienas gaismu, visi skatītāji nodrebēja, un pat ātrais rikšotājs likās neuzticējās savu kāju žiglumam un atbildēja ar bailīgu zviegšanu. Vienīgi Silass, pie­radis pie šīs varenās balss, kuru bieži bija dzirdējis tuksnešos, kuri plešas no Nāves jūras līdz Mozus avotam, gatavojās cīņai. Viņš pagāja zem ko­ka, kurš atradās vistuvāk tam, pie kura bija piesieta Akte, un tad uzlika labāko un asāko bultu uz stiegras.

Pa to laiku dižais un varenais pretinieks lēnām devās uz priekšu. Viņš nezināja, ko no viņai gaidīja, viņš rauca plato pieri un ar asti kūla smiltis. Tas svētku rīkotājs, lai viņu sakaitinātu, meta viņam raibi apsietu bultu, bet zvērs, negriezdams nekādu vērību šai ķircināšanai, soļoja tālāk, līdz beidzot šo nevainīgo šāvienu vidū viņu sasniedza bulta, kas ieurbās plecā. Tiilīt, vairāk izbrīnējies nekā sāpju dēļ, viņš apstājās, it kā ne­ticēdams, ka nu kāda cilvēciska būtne uzdrošinās viņam uzbrukt. Viņš likās vēl Šaubījās par savu ievainojumu, bet acīs jau iedegās asiņains mir­dzums, rīkle atvērās, un pērkonam līdzīgs, garš rūciens izlauzās no viņa krūšu dziļumiem. Ar zobiem viņš satvēra ādā ieķērušos bultu un saberza. Tad palūkojās apkārt tā, ka pat skatītāji, lai gan bija aizsargāti ar restēm, izbijušies atkāpās. Viņš meklēja upuri, uz kuru viņš varētu izliet savas karaliskās dusmas.

Šajā brīdī viņš ieraudzīja rikšotāju, kurš trīcēja, it kā nupat būtu iz­līdis no ledusauksta ūdens, taču bija pārklāts ar sviedriem un putām. Lauva mitējās rūkt, bet izgrūda īsu un asu brēcienu un, izdarījis lēcienu, atradās divdesmit soļu attālumā no izvēlētā upura.

Tagad sākās skriešanās, vēl brīnišķīgākas nekā iepriekšējās. Jo tagad dzīvnieku instinktu uzmudināšanai nebija vajadzīgs cilvēka saprāts. Ar mežo­nīgu enerģiju tika attīstīts spēks un ātrums. Uz brīdi divdesmit tūkstoši skatītāju acis novērsās no abiem kristīgajiem un sekoja šīm fantastiskajām medībām amfiteātrī, kuras bija jo negaidītākas, jo patīkamākas.

Ar otro lēcienu lauva atradās vēl tuvāk zirgam, kurš, iespiests cirka dibenā, atradās tādās sprukās, ka neuzdrošinājās bēgt ne uz kreiso, ne uz labo pusi, līdz beidzot pārlēca pāri savam ienaidniekam, kurš atkal metās viņu vajāt. īsiem solīšiem, izpūrušām krēpēm un reizi pa reizei izgrūzdams karstu rūcienu, uz ko zirgs atbildēja, bailīgi zviegdams, lauva skrēja iepakaļ. Kā ēna, kā parādība, kā kaut kāds elles skrējējs, kas iz­bēdzis no Plutona ratiem, trīs reizes aizdrāzās straujais Numīdijas bērns garām, un katru reizi lauva bez acīmredzamas piepūles bija pienācis tu­vāk, līdz, beidzot, apskriedams arvien šaurāku apli, skrēja paralēli zirgam.