Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Tajā brīdī garām gāja acīm redzami apmulsuši un bez mēteļiem vai­rāki senatori. Viņi devās uz Kapitoliju, kurp tie tika saukti. Līdzīgu tā­felīti no rīta bija iegrūduši rokās senāta priekšsēdim, kā tas bija noticis no nepazīstamā puses pret Iceli. Uz šīs tāfelītes bija bijusi pavēle ielūgt senatorus dzīrēs un nozāļot.

Bet viņiem pievienojās tauta un pārplūdināja forumu kā bangojoša jūra, kā negaisa viļņi, kuri ielaužas ostā. Kamēr gaidīja senāta lēmumu, tauta uzbruka Nerona statujām, jo vēl neuzdrošinājās ķerties pie viņa paša.

No Palatīna augstienes ķeizars redzēja, kā apstrādāja viņa statujas, un viņš tūlīt apģērbās melnā, lai nokāptu pie tautas un lūgtu žēlastību. Bet kad viņš gribēja atstāt pili, pūļa kliedzieni pieņēma tik draudīgu raks­turu, ka viņš atkāpās un, atvēris pakaļdurvis, aizbēga Servīlija dārzos. Ievilcies šajā paslēptuvē, par kuru nezināja neviens viņa draugs, viņš aiz­sūtīja Faonu pie pretoru vadītāja.

Bet Galbas starpnieks jau bija aizsteidzies viņam priekšā. Nimfids Sabīns jaunā ķeizara vārdā jau bija apsolījis katram kareivim septiņus 16* tūkstošus pieci simti, bet katram provincē esošam kareivim — divpadsmit tūkstošus piecdesmit drahenas. Tāpēc pretori vadītājs atbildēja Faonam, ka viņš vairāk neko nevar darīt, kā vienīgi palikt uzticīgs Neronam, ja tas izmaksā tādu pat summu.

Faons paziņoja šo atbildi ķeizaram, bet izsmeltajā valsts kasē prasītā summa — 285 172 (XX) franku — nebija atrodama. Ķeizars varēja sa­maksāt knapi divdesmito daļu no tās. Bet viņš nekādā ziņā neizsamisa.

Pār uzbudināto un gaiši apgaismoto pilsētu nogrima nakts. Visos brī­vos laukumos un ielu krustojumos lāpu gaismā bija sapulcējušies cilvēku pūlīši, un šajā dažadu noskaņojumu pārņemtajā drūzmā izplatījās dīvai­nākās un pretrunīgākās baumas, it kā tās iznēsātu ērglis uz spārniem. Un visas tās atrada ticīgos, lai cik tās arī bija nepamatotas un neprātīgas. Iedomājās dzirdam tālumā izverdošā Vezuva dobjo rūkoņu un plēsīgo zvēru kaukšanu. Bet šo nemieru laikā pretori atstāja kazarmas un ap­metās nometnēs ārpus pilsētas. Kur viņi gāja garām, atkal nodibinājās miers, jo vēl nezināja, kādā pusē tie nostāsies. Bet tiklīdz tie bija pa­zuduši pūlim no acīm, tas atkal sāka dedzināt lāpas un, kaukdams un draudīgi kliegdams, metās pa ielām.

Neskatoties uz valdošajiem nemieriem, Nerons tomēr uzdrošinājās pārģērbties kā vienkāršas tautas cilvēks, lai pēc tam, kad visu dienu pa­vadījis slēpjoties Servīlija dārzos, parādītos pilsētas ielās. Šo pārdrošo soli viņš spēra cerībā, ka varbūt atradīs palīdzību pie saviem vecajiem iz­priecu biedriem, ja ne ar ieročiem, tad vismaz ar naudu. Lai gan viņš vilkās no mājas uz māju, lai gan lūgdams metās ceļos durvju priekšā un kā ubags mangoja dāvanas, jo tikai tās viņu varēja glābt, neviens viņu neievēroja, sirdis palika tikpat noslēgtas kā durvis.

Kad beidzot pūlis, būdams nepacietīgs un neapmierināts par senāta vilcināšanos, sāka trokšņot, Nerons saprata, ka viņš nedrīkst zaudēt ne­vienu mirkli. Viņš neatgriezās Servīlija dārzos, bet gan devās uz Palatīnu, lai sagrābtu zeltu un dārglietas. Sasniedzis Jupitera aku, viņš aizlīda aiz Vestas tempļa, nonāca ēnā, kuru meta Tibērija un Kaligulas piļu mūri, tāpat vārti, kurus bija atvēruši, kad viņš bija atgriezies no Korintas. Iz­skrējis cauri krāšņam dārzam, no kura viņam bija jāaiziet trimdas tuksne­sī un, beidzot ieiedams Zelta Namā pa slepenām ejām, viņš sasniedza savu istabu.

Kad viņš tur iegāja, viņam izlauzās pārsteiguma sauciens.

Viņa prombūtnes laikā Palatīna sargi bija aizbēguši un paņēmuši līdzi visu, kas tikai bija paņemams: Atalas drānas, sudraba vāzes, dārgās mē­beles.

Nerons piesteidzās pie mazās tvertnes, kur bija ieslēgta Lokustas in­de, un atvēra to, bet zelta kārbiņa bija pazudusi, un līdz ar to arī iespēja izbēgt no atklātas kauna nāves.

Tad vīru, kas vēl vakar šķita pasaules kungs, atstāja drosme, jo viņš sevi redzēja visu pamestu un aizmirstu. Viņš nokrita uz mutes zemē un valstījās, kā ārprātīgais saukdams pēc palīdzības. ,

Piesteidzās trīs personas: Spors, privātsekretārs Epafrodīts un brīv­laistais Faons. Viņus ieraudzījis, Nerons piecēlās už ceļiem un bailīgi vi­ņus uzlūkoja. Bet kad viņš no viņu bēdīgajām sejām saprata, ka viņam nav vairs nekādu cerību, viņš Epafrodītam pavēlēja pasaukt gladiatoru Spirulu vai arī kādu citu, kas būtu ar mieru viņu nogalināt. Tad uzsauca Sporām un Faonam, kas bija palikuši pie viņa, uzsākt sēru dziesmas, kādas mēdz dziedāt algotās sievietes apbedīšanas laikā. Viņi vēl nebija galā, kad atgriezās Epafrodīts. Negribēja nākt ne Spiruls, ne arī kāds cits.

Tad Nerons, kuru bija atstājuši viņa spēki, saprata: viņam nav nekādu izredžu uz ātru nāvi, un, nolaizdams rokas, viņš iesaucās:

— Ak, ak! Man nav ne draugu, ne ienaidnieku!

Tad viņš gribēja steigties uz Tibēru un mesties upē. Bet Faons viņu atturēja un piesolīja savu vasarnīcu, kura atradās apmēram četras jūdzes no pilsētas starp Salārijas un Nomentanas ielu. Nerons pieķērās šai pē­dējai cerībai un piekrita.

Viņš uzlēca vienā no pieciem pievestajiem zirgiem, aizplīvuroja seju, un aizjāja Spora pavadībā, kas viņu nekur neatstāja. Bet Faons palika Palatinā, lai gaidītu ziņas. Nerons izgāja cauri pilsētai, atstāja to pa No­mentanas vārtiem un jāja pa ceļu, uz kura mēs viņu atstājām tajā brīdī, kad kareivja sveiciens, kas bija viņu pazinis, atjaunoja viņa bailes.

Beidzot mazais jātnieku pulks sasniedza Faona villas augstieni, kur atrodas tagadējā Serpentāra. Noslēpusies aiz svētā kalna, šī vasarnīca de­va patvērumu kaut uz vienu mirkli. Tā atradās diezgan tālā nomalē, tā ka bēglim tomēr būtu diezgan laika izdarīt pašnāvību, ja nebūtu nekādu izredžu glābties.

Epafrodīts, kas labi pazina ceļu, nostājās jātnieku pulka priekšgalā un nogriezās pa kādu sānceļu uz kreiso pusi. Nerons turējās aiz viņa, daži brīvlaistie un Spors — aiz viņa. Kad bija veikuši pusceļu, viņi sev priekšā uz ielas dzirdēja kādu troksni, lai gan viņi nevarēja redzēt ne­vienu personu. Bet tumsa bija arī viņiem labvēlīga. Nerons un Epafrodīts izjāja atklātā tīrumā, kamēr Spors un citi palika uz ceļa. Troksni bija sacēlusi kāda nakts patruļa, kuru bija izsūtījuši meklēt ķeizaru un kuru komandēja kāds centūrijs. Viņš apturēja trīs jātniekus, bet konstatējis, ka viņu vidū Nerons nebija, ļāva turpināt ceļu, iepriekš pārmijis dažus vār­dus ar Sporu.

Pa to laiku Nerons un Epafrodīts bija spiesti nokāpt no zirgiem, jo līdzenums sakarā ar pēdējo zemestrīci bija nosēts ar klinšu drupām un zemes kupenām. Grūti viņi spiedās cauri klinšu drupām un dadžiem, kuri sadūra līdz asinīm Nerona kājas un saplosīja mēteli. Beidzot tumsā viņi pamanīja tumšo mūri, gar kuru viņi soļoja, līdz beidzot sasniedza ak­meņlauztuvi, no kuras Faons bija ņēmis smiltis savai vasarnīcai. Caurums bija šaurs un zems. Bet Nerons, baiļu dzīts, nometās uz vēdera un ieslī­dēja iekšpusē. Pēc tam Epafrodīts paskaidroja, ka viņš apies apkārt mū­rim, ielauzīsies vasarnīcā un paziņos ķeizaram, kad nedraudēs nekādas briesmas. Taču tiklīdz privātsekretārs bija aizgājis un Nerons palika viens, viņu sagrāba neaprobežotas bailes. Viņš sevi iedomājās dzīvu apraktu un steidzīgi līda ārā, lai apkārt sev redzētu brīvo debesi un elpotu svaigo gaisu.