Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

Saspringta ziņkāre ir mēma, un tā arī šoreiz, izņemot veikli atvairīto cirtienu skaņu, dzirdēja tikai apslāpētu ņurdoņu, kas rādīja, ka publika neaplaudē nevis tāpēc, ka neprot novērtēt, bet gan tādēļ, lai netraucētu spēli. Abi cīkstoņi cīnījās ar vislielāko dedzību, zobeni zibšņoja gaisā ar vienādu ātrumu tā, ka likās — šī īpatnējā cīņa būs galā tikai tad, kad abi ienaidnieki būs noguruši.

Bet tad meistars, atkāpdamies skolnieka priekšā, paslīdēja un pakrita — viņš bija uzslīdējis virsū asiņu saslapinātai zemei. Mezdamies virsū gulo­šajam, skolnieks tūlīt izmantoja šo atgadījumu. Par lielu izbrīnu skatī­tājiem augšā necēlās ne viens, ne otrs. Tāpēc visi klātesošie piecēlās un, abas rokas pacēluši, kliedza: «Žēlastību! Brīvību!"

Bet neviens no abiem cīnītājiem neatbildēja.

Tad cirkā iesteidzās svētku rīkotājs, rokā turēdams uzvaras palmu un brīvības zizli. Abi cīkstoņi jau bija ja ne uzvarētāji, tad tomēr brīvi. Viņi bija viens otru caurdūruši un nonāvējuši.

Pēc abiem zobenu cīkstoņiem, kā stingri noteikts, bija jāseko aklo cīkstoņu cīņai. Šo cīņu iestūma šai vietā bez šaubām tādēļ, lai ar pret­statu iepriecinātu tautu. Jo šie abi pretinieki par veiklību un mākslu bez šaubām nekā nezināja. Galvu viņiem sedza pilnīgi noslēgta ķivere ar tri­jiem caurumiem, viens — mutei — elpošanai, divi ausīm, lai dzirdētu. Tāpēc viņi tiešām cīnījās kā aklie. Vispār tauta ļoti priecājās par šo drausmīgo vistiņu rotaļu, kur katrs cirtiens ievainoja, jo pretiniekam ne­bija nekādu netīro līdzekļu, lai no cirtiena izvairītos vai to vājinātu.

Tai mirklī, kad abi jaunie upuri — šos nelaimīgos tiešām nebija iespē­jams apzīmēt par cīnītājiem —, kad tie tika iemesti arēnā, kur viņus apsveica neapvaldāmi pūļa smiekli, tai mirklī ķeizaram tuvojās Anicets un pasniedza dažas vēstules.

Ar acīm redzamu nemieru Nerons pārskrēja vēstuļu saturam un, kad bija izlasīta pēdējā, viņa sejā izpaudās dziļš nemiers. Kādu mirkli viņš palika pārdomās, tad pēkšņi piecēlās un atstāja cirku, iepriekš pamājis svētku rīkotājam turpināt spēles arī viņa prombūtnes laikā.

Starp citu, tādi atgadījumi nebija nekāds retums, un bieži vien spie­dīgas vajadzības aizsauca ķeizarus no spēlēm uz forumu, uz senātu vai palatīnu, un skatītāji tāpēc ftemaz neļāvās vēl lielāku brīvību, nekā to atļāva ķeizara klātbūtne. Tāpēc tauta palika kā karalis. Nerona noteiktajā kārtībā spēles tika turpinātas, lai gan viņš pats vairs nevarēja tās vadīt.

Abi pretinieki tātad sāka kustēties. Lai uzdurtos viens otram, viņi šķērsoja cirku visā plašumā. Un raugoties, kā viņi nāca viens otram tuvāk, varēja redzēt, kā katrs centās ar dzirdi atvietot redzi, kā pūlējās sadzirdēt briesmas, kuras nevarēja redzēt. Bet viegli saprast, kā viņi maldījās. Viņi bija vēl labi tālu viens no otra, kad iesāka cirst ar zobeniem apkārtējo gaisu. Beidzot, skatītāju kliedzienu: „Uz priekšu, uz priekšu! Vairāk pa kreisi! Pa kreisi!" vadīti, ar lielāku drosmi nekā līdz šim, viņi metās viens otram virsū, bet pagāja garām un, beidzot, stāvēja viens pret otru ar mu­guru pagriezušies, mežonīgi ieročus vicinādami. Publikas kliedzieni un iz- smiekli lika viņiem saprast, ka viņi maldās, abi pēkšņi pagriezās un tagad stāvēja viens otram tieši pretī. Viņu zobeni sadūrās, un tā kā viņi sita, cik jaudāja, tad viens dabūja dūrienu labajā gurnā, otrs — cirtienu krei­sajā rokā.

Viens tūlīt nometās zemē, lai tā ieklausītos sava ienaidnieka soļos un tad to pārsteigtu. Un tiešām, līdzīgi gulošai čūskai, kura pēkšņi uzšaujas un iedzeļ, viņš trāpīja savam pretiniekam otrreiz. Tas jutās smagi ie­vainots, palēcās strauji uz priekšu un, nokritis otra priekšā, apvilka ar zobenu horizontālu apli, bet ar tādu sparu, ka, ķerdams nelaimīgā kaklu tai vietā, kur to nesedza ķivere, atšķēla galvu tā, ka neviens bende to nevarētu izdarīt veiklāk.

Ķermenis dažas sekundes vēl stāvēja taisni, kamēr dzelzs apsegā ie­slēgtā galva ripoja projām, tad paspēra pāris muļķīgus, ļodzīgus soļus, it kā savu galvu meklēdams, un nokrita smiltīs, krāsodams tās ar asinīm. No skatītāju kliedzieniem gladiators uzzināja, ka viņa cirtiens bijis nāvīgs, bet, neskatoties uz to, viņš stāvēja gatavs arī tagad atvairīt jaunu uz­brukumu, līdz beidzot pie viņa pienāca svētku rīkotājs, atraisīja ķiveri un uzsauca:

— Tu esi brīvs, tu esi uzvarējis!

Tad viņš izgāja pa durvīm, kuras sauca Porta sana vivaria, jo pa tām varēja iziet tikai tie cīnītāji, kas dzīvi nogāja no arēnas, kamēr līķus aizvilka uz spolāriju, sava veida pagrabu, kurš atradās zem amfiteātra sē­dekļiem, kur ārsti gaidīja ievainotos, bet kur atradās arī divi citi vīri: viens ģērbts kā Merkūrijs, otrs kā Plutons. Merkūrijs, lai konstatētu, vai miesā vēl palikušas dzīvības pēdas, piedūra tai sarkani kvēlojošu stieni, bet Plutons nosita ar veseri katru, kuru ārsti uzskatīja par neārstējamu.

Tiklīdz gladiatori bija galā, cirkā izcēlās milzīgs troksnis, jo tagad bija jāsākās zvēru cīņām. Un tā kā bestijām pretī kā cīnītāji stāvēja kris­tīgie, tad viss pūļa naids vērsās pret cilvēkiem, bet simpātijas — pret zvēriem. Lai cik liela arī nebija pūļa vēlēšanās redzēt šīs asiņainās cīņas, tomēr bija jāpaciešas, kamēr vergi ar grābekļiem atkal nolīdzināja smiltis.

Bet viņi pasteidzās ar šo darbu, jo trakojošais nemiers kļuva arvien ska­ļāks.

Beidzot vergi aizgāja. Kādu brīdi arēna palika tukša, un sasprindzi­nātās gaidās visu skatieni vērsās uz vārtiem, pa kuriem nupat ienāca jauni upuri.

Kā pirmā parādījās sieviete baltā tērpā un ietīta baltā plīvurā. Ne­laimīgo pieveda pie koka un piesēja ar auklu viņai ap viduci. Pēc tam vergs norāva plīvuru, un tagad skatītāji ieraudzīja ārkārtīgi skaistu seju, bālu, bet mierīgu, un pūlī izcēlās ilga kurnēšana. Lai gan viņa bija kris­tīga, tomēr ar pirmo skatienu iekaroja viegli iespaidojamā un svārstīgā pūļa sirdis.

Kamēr visu skatieni vērsās uz viņu, atvērās citas durvis blakus pir­majām, un ienāca jauns vīrietis. Jo bija tāds paradums, ka plēsīgiem zvē­riem priekšā meta kristīgo vīrieti un sievieti, turklāt viņiem atļāva visus līdzekļus aizstāvēties. Lai rastos vēlēšanās izglābt ne tikai sevi, bet arī ciešanu biedreni, tāpēc brālim, dēlam vai mīlētājam vienmēr kā otru iz­vēlējās māsu, māti vai mīļāko, lai tāda vēlēšanās iedvestu lielāku dūšu un ar to pagarinātu cīņu. Kristīgie gandrīz vai vienmēr nicināja ieročus, jo viņi vēlējās mirt kā mocekļi, lai gan viņi zināja, ka būtu glābti, ja nogalinātu pirmos trīs zvērus.

Tiešām, arī šis vīrs nebija noskaņots sagādāt tautai cīņas izrādi, pēc kuras tā tik stipri ilgojās, jo, neskatoties uz spēku un izveicību, kas slēpās viņa ķermenī, viņš atraidīja ieročus un divus metamos šķēpus, kā arī loku un bultas, kuras nesa viņam sekojošie vergi. Bet trešais veda Kumīdijas skrējēju.

Kristīgais lēnām iegāja cirkā, ar stingru, mierīgu skatienu palūkojās apkārt, bet ar roku pamāja, ka ieroči viņam ir lieki. Viņš pacēla acis pret debesīm, nokrita ceļos un iesāka lūgšanu. Bet pieviltā tauta gribēja visādā ziņā redzēt cīņu un tāpēc sāka draudēt un rūkt, un no visām pu­sēm atskanēja saucieni: „Pie krusta! Pie krusta!" Ja galu galā bija jāno­tiek nonāvēšanai, tad tai bija jābūt pēc iespējas ilgstošākai, lai sagādātu kādu baudu. Bet jaunā cilvēka acīs iemirdzējās neaprakstāms prieks, viņš izplēta rokas, it kā saņemtu apžēlošanas dāvanu, jo viņš sajutās ārkārtīgi laimīgs, ka varēs mirt tai nāvē, kādā mira Pestīlājs.