Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Ar paceltām rokām, lūgdams Pāvils stāvēja aiz viņas, un Silass no­liecies buksusa traukā turēja gatavu svēto kristīšanas ūdeni.

Bet tajā brīdī, kad Akte bija izteikusi ticības apliecinājumu, šo veco kredo, kas palicis ticības simbols līdz pat mūsdienām, tajā brīdī atvērās durvis. Aniceta vadībā parādījās kareivji, bet šā dīvainā skata priekšā, kas pavērās viņu acīm, visi apstājās. Ieraudzījis visus uz ceļiem, arī Ani­cets palika kluss un nekustīgs uz sliekšņa.

— Ko tu gribi? — Pāvils pirmais jautāja šim cilvēkam, kas nāca reizē kā bende un tiesnesis.

— Es meklēju šo jauno meiteni, — norādīdams uz Akti, Anicets atbildēja.

— Viņa tev nesekos, — Pāvils atbildēja. — Tev nav nekādu tiesību uz viņu!

— Šī jaunā meitene pieder ķeizaram! — iesaucās Anicets.

— Tu maldies, — izrunādams svētos vārdus un izlaistīdams svēto ūdeni pār jaunās atzinējas galvu, atbildēja Pāvils, — šī jaunā meitene pieder Dievam!

Bet Akte iekliedzās un bez samaņas nokrita zemē, jo viņa sajuta, ka Pāvils bija teicis patiesību, un ka vārdi, kurus viņš patlaban izteica, uz visiem laikiem viņu atšķīra no Nerona.

— Tad viņas vietā es tevi vedīšu ķeizara priekšā, — Anicets teica un pamāja saviem kareivjiem saņemt sirmgalvi.

— Dari, ko gribi, — atbildēja apustulis. — Es esmu gatavs tev sekot. Es zinu, ka man pienācis laiks nodot debesīm norēķinus par maniem zemes darbiem.

Pāvils tika aizvests ķeizara priekšā un notiesāts uz nāvi pie krusta. Bet kā Romas pilsonis viņš cēla iebildumu -pret šo spriedumu, un viņa tiesības tika atzītas, jo viņš bija Cilicijas Tarsas pilsonis, un vēl tai pašā dienā forumā viņa galvu nocirta ar zobenu.

XV

Nerons trāpīja īstajā vietā, jo šis solījums tūlīt noslāpēja kurnēšanu. No visām izpriecām, ar kādām tos iepriecināja edili, pretori un cēzari, tauta visvairāk alka zvēru rīdīšanas un gladiatoru cīņas. Agrāk šīs izrādes dalīja atsevišķi, bet Pompejam I radās doma tās apvienot, kad otrā kon­sulāta laikā uzvarošās Veneras tempļā iesvētīšanas gadījumā ar metamiem šķēpiem bruņotam gallietim lika cīnīties ar divdesmit ziloņiem.

Tiesa, ka jau ilgi pirms tam, ja tikai drīkst ticēt Titam Līvijām, vienā vienīgā dienā cirkā tika nonāvēti simt četrdesmit divi ziloņi. Bet šos zilo­ņus, kurus bija ieguvuši cīņā pret kartāgiešiem un kurus toreiz vēl na­bagā, bet gudrā romiešu tauta nevarēja izbarot, bet negribēja dāvināt arī saviem sabiedrotajiem, ar metamie šķēpiem un bultām nonāvēja teātra apmeklētāji.

un kad tauta kurnēja, jo bija gai- nākamām marta mēneša spēlēm gadadienu, gladiatoru dāvanu.

Pats ķeizars noskatījās nāvessodā, dījusi garākas mocības, viņš apsolīja Idās, lai atzīmētu Jūlija Cēzara nāves

Astoņdesmit gadus vēlāk, 523. gadā pēc Romas dibināšanas, Scīpions Vasika un Pūblijs Lentuls izlaida arēnā sešdesmit trīs Āfrikas panteras. Bet vēlāk, domājot, ka tauta no šīm izpriecām nogurusi, Segurs ieviesa citu elementu. Viņš lika piepildīt amfiteātri ar ūdeni, un tajā ielaida piec­padsmit nīlzirgus un divdesmit trīs krokodilus. Bet pretors Sulla lika sarī­kot simt, lielais Pompejs trīssimt piecdesmit un Jūlijs Cēzars pat četrsimt lauvu medības. Beidzot, Augusts dzīru laikā, kuras viņš bija sarīkojis savā un savu mazbērnu vārdā, izlaida trīs tūkstošus piecsimt lauvu, tīģeru un panteru. Pazīstamais Pūblijs Servillijs, kura vārds tikai uz šā pamata arī palicis piemiņā, sarīkoja svētkus, kuru laikā tika nonāvēti ne mazāk kā trīssimt lāču un tikpat daudz lauvu un panteru, kuras viņš bija licis atgādāt no Āfrikas tuksnešiem. Vēlāk šai greznībai nebija nekādu robežu, un jau Tits vienās tādās medībās lika nogalināt piecus tūkstošus plēsīgo zvēru.

Bet Nerons tomēr bija sarīkojis bagātākos un dažādākos svētkus. Bez sudraba nodokļiem, kādus viņš uzlika iekarotajām provincēm, viņš aplika ar nodokļiem arī Nīlu un tuksnešus, un ūdens un smiltis viņam piegādāja desmito tiesu lauvu, tīģeru, panteru un krokodilu veidā. Bet gladiatorus aizvietoja karagūstekņi un apcietinātie kristīgie. Protams, viņiem trūka iz­veicības, kuru iegūst tikai skolojoties, bet toties viņi bija dūšīgi un uz­traukti, kāpēc viņu nāves cīņai piemita īpatnējas poēzijas kairums.

Visa Roma tātad drāzās uz cirku. Šoreiz bija grābuši ar pilnām ro­kām no tuksnešiem un cietumiem. Zvēru un upuru bija papilnam, tā ka svētki bija paredzami uz veselu nakti un dienu. Turklāt ķeizars bija solījis cirku apgaismot īpatnējā veidā, un tāpēc šoreiz viņu saņēma ar nevil­totām gavilēm.

Šoreiz viņš parādījās ģērbies kā Apollons, ar pītiskā dieva lauriem un bultām, jo cīņas starpbrīžos viņš domāja rādīt savas šaušanas pre­cizitātes. No Albāņu kalna mežiem bija izrakuši kokus ar visām saknēm un pārstādījuši cirkā. Koku zaros neskaitāmi pāvi un fazāni izpleta savas krāšņās spalvas un Cēzaram piesolīja labu mērķi. Notika arī tā, ka daž­reiz kāda ievainota bestija modināja Cēzara līdzcietību. Citu, kura slikti izpildīja savu bendes uzdevumu, viņš gribēja sodīt. Tad viņš ņēma loku vai metamo šķēpu no savas vietas, no sava troņa un meta nāvi līdz arēnas otram galam, līdzīgi zibeņu metējam Jupiteram.

Tiklīdz ķeizars ieņēma vietu, ratos ieradās cīnītāji. Kā parasti, tie, kam bija jāatklāj svētki, tika bagātīgi atalgoti, bet tā kā šoreiz svinībām bija jābūt sevišķi lielām, tad, lai glaimotu ķeizaram, profesionālo gladia­toru starpā bija iejaukušies daži jaunie patricieši. Pat stāstīja, ka viņu vidū atradās divi dižciltīgi vīrieši, kas, uzdzīvē zaudējuši visu mantu, tagad sevi izīrēja, viens par simtpiecdesmit tūkstošiem, otrs par trīssimt tūk­stošiem sesterciju.

Brīdī, kad parādījās Nerons, gladiatori jau atradās arēnā. Viņi gaidīja atklāšanas zīmi un vingrinājās savā starpā, it kā cīņas, kurām bija jāsākās, būtu tikai rotaļa. Bet tiklīdz cirkā bija atskanējuši kliedzieni: „Ķeizars! Ķeizars"! un tiklīdz Cēzars Apollons ieņēma vietu tronī iepretim vesta- lietēm, telpā ienāca svētku rīkotāji, rokās nesdami asi noslīpētos ieročus, un apmainīja tos pret trulajiem, ar kādiem cīnītāji bija vingrinājušies. Pēc tam viņi, zobenus pacēluši, pagāja garām Neronam. Viņam bija jāpār­liecinās, vai zobeni ir pietiekami asi, un viņš to varēja labi izdarīt, jo loža atradās tikai deviņas vai desmit pēdas virs zemes.

Ķeizaram pasniedza cīnītāju sarakstu, lai viņš pats noteiktu rindas kārtību. Viņš nolēma, ka izrādi jāatklāj retiārim vai vienam mirmilonim. Pēc viņiem bija jāiet diviem zobenu cīnītājiem un diviem gladiatoriem. Pēc šīs pirmās daļas beigām, kuras gaidīja tā ap pusdienlaiku, bija pa­redzams nomest plēsīgo zvēru priekšā divus kristīgos — vīrieti un sievieti.

Tauta ar šo programmu likās bija ārkārtīgi apmierināta, un skaļo klie­dzienu: „Lai dzīvo Nerons! Lai dzīvo Cēzars"! laikā arēnā iegāja pre­tinieki, katrs pa citiem vārtiem, kas atradās viens otram pretim.

Saskaņā ar Cēzara pavēli tie bija mirmilons un tīkla cīnītājs. Pirmais, ko sauca arī par Sekutoru, jo viņš biežāk bija vajātājs nekā vajātais, bija ģērbies gaiši zaļā tunikā ar sudraba svītrām un apjozts ar jostu, kura bija izgreznota koraļļiem. Viņa labo kāju apjoza metāla stīpas.

Viņa galvu klāja bruņucepure, kas līdzīga tai, kādu valkāja četr­padsmitā gadsimta bruņinieki, virs kuras pacēlās rota, attēlodama sumbra galvu ar gariem ragiem. Kreisajā rokā viņš turēja lielu, apaļu vairogu, labajā — metamo šķēpu un ar svinu aplietu rungu. Tātad viņš bija bru­ņots kā gallietis.