Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Akte juta, ka apdullums, kas bija pārņēmis sirdi, kopš viņa dzīvoja katakombu aukstumā, klusumā un tumsībā, sāka pazust un ka viņa atmo­dīsies dzīvei, ja nāks atkal saules mirdzumā un gaismā, un viņas mīla atkal uzplauks kā puķe dienas zvaigžņojuma staros.

Un turklāt viss, kas norisinājās virspusē, tomēr atbalsojās kata- kombās, bet tikai garāmskrejot, tāpēc pārāk mānīgi. Tātad Akte bija dzirdējusi kaut ko par Oktāvijas noslepkavošanu un Popejas nāvi, bet visi nekrietnie sīkumi, kurus mums pastāsta vēsturnieki, toreiz bija zināmi ti­kai šaurām benžu un kurtizāņu aprindām, bet citur klīda tikai tumšas baumas un sagrozīti nostāsti. Tikai nāve paceļ plīvuru, kurš aizklāj ka­raļus, un tikai tad, kad Dievs liek viņa majestātei kļūt par stīvu līķi, pilīs atkal iespiežas patiesība, no kurienes tā bija izraidīta, un nolaižas uz viņa kapa.

Viss, ko Akte zināja par ķeizaru, bija tas, ka viņam tagad nebija ne sievas, ne mīļākās, un viņai bija vāja cerība, ka varbūt arī viņa sirds dziļumos vēl būs palikusi kāda mīlestības atmiņa, kura piepildīja visu viņas dvēseli.

Tāpēc Akte drīz vien atpūtās un aši iegāja pa pilsēta vārtiem. Tas bija siltā, skaistā jūlija rītā, picpadsmitajā dienā, kuru uzskatīja par laimes dienu, otrajā rita stundā, kura atbilda mūsu septītajai un kura arī tika uzskatīta par laimīgu. Vai nu tāpēc, ka iedarbojās visa šī laimi nesošā sagadīšanās, un tāpēc ikviens steidzās izpildīt savus pienākumus un prie­kus, vai arī pūli izvilināja apsolītās dzīres, neparedzēts atgadījums, kas lika tautai novērsties no darba, katrā ziņā ielas bija pārpildītas ar sliņ­ķiem, kas steidzās uz Forumu.

Akte viņiem sekoja, jo šis ceļš veda uz Palatīnu, kur viņa cerēja satikt Neronu.

Pilnīgi nogrimusi domās par priekšā stāvošo satikšanos, neko nedzir­dēdama, viņa gāja uz priekšu. Viņa šķērsoja garās ielas, kuras vilkās starp Kēliju un Aventīnu un kuras bija greznotas ar dārgām drānām un no­kaisītas ar puķēm kā lielos tautas svētkos. Kad viņa nonāca pie Palatīna stūra, viņa ieraudzīja tēvijas dievieti svētku tērpā. Tās pieri greznoja ozola un lauru lapu vainagi. Tagad viņa pagriezās pa labi un nāca uz Svēto ielu, pa kuru bija gājusi kopā ar triumfatoru, kad pirmo reizi ieradās Romā.

Kad viņa tuvojās Kapitolijam, arvien vairāk plūda pūlis, kur likās ga­tavojās sevišķi spīdošas svinības. Bet kāda tur bija bēda Aktei, kas notika Kapitolijā! Viņa meklēja Lūciju, un tas dzīvoja Zelta Namā. Kad viņa sasniedza Rema un Romula tempļa augstieni, viņa pagriezās pa kreisi, un strauji izgājusi starp Fēbas un Jupitera tempļiem, uzgāja augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Palatīnu, un drīz vien atradās Zelta Nama vesti­bilā.

Tur viņa kļuva par liecinieci izrādes pirmajai daļai, kurai bija jāno­risinās viņas acu priekšā. Iepretī ātrija durvīm bija nolikta krāšņa gulta, kura bija apklāta ar zeltā izšūtu purpurkrāsas zīda pārklāju un turējās uz ziloņkaula ar zeltu izrotātiem apakšsteķiem. Pāri klājās dārgākās atalas drānas, kas to noslēdza kā telti.

Akte drebēja pār visām miesām, auksti sviedri klāja viņas pieri, acu priekšā izplētās migla. Šī gulta, kura bija nolikta tautas aplūkošanai, bija kāzu gulta. Viņa gribēja sev iestāstīt, ka viņa maldās, tāpēc tuvojās ver­gam un jautāja, kas tā par gultu. Bet vergs atbildēja, ka tā pieder Ne- ronam, kas šai stundā laulājoties Jupitera templī.

Tad jaunās meitenes dvēselē pēkšņi pamodās briesmīgā, nelaimīgā kaislība, kas viņu bija iegrūdusi postā. Viņa aizmirsa visu: katakombas, kur viņai piesolīja patvērumu, kristīgos, kas bija likuši uz viņu cerības, un Pāvila briesmas, ko viņai bija jāglābj, jo viņa arī bija nākusi tikai tādēļ, lai viņu glābtu. Vienu roku viņa uzlika uz dunča spala, kuru bija paslēpusi aizsardzībai pret nekaunīgiem uzbrukumiem. Greizsirdības pār­ņemta, viņa noskrēja lejā pa kāpnēm un steidzās uz Kapitoliju, lai redzē­tu jauno sāncensi, kas viņai atrāva mīļākā sirdi tajā brīdī, kad viņa atkal gribēja to paņemt savā īpašumā.

Bija sapulcējies milzīgs pūlis, bet ar sparu, kādu piešķir patiesa kais­lība, viņa izlauza ceļu, jo, neskatoties uz plīvuru, kas aizklāja viņa seju, ikviens tomēr juta, ka šī sieviete ašiem, stingriem soļiem gāja uz noteiktu mērķi, un neviens neuzdrīkstējās viņu aizturēt.

Tā viņa gāja gar Svēto ielu līdz vietai, kur tā sadalās zem Scipiona lokiem, un, nogriezdamās pa īsāko ceļu, kas veda starp cietumiem un Vienprātības templi, noteiktiem soļiem iegāja Jupitera Kapitolija templī. Tur viņa ieraudzīja līgavu, kuras galva tomēr bija tik cieši aizklāta ar plīvuriem, ka Akte nevarēja pateikt, kas tā bija par sievieti. Viņu ielenca desmit likumā paredzētie liecinieki, dižākie patricieši, sēdēdami krēslos, kuri bija pārklāti ar upurētā auna ādu. Bet tajā pašā mirklī tuvojās virs­priesteris, iepriekš pasniedzis vīna un piena sajauktu dzērienu, un, pie­gājis pie ķeizara, teica:

— Lūcij Domicij Klaudij Neron, es dodu tev Sabīni. Esi viņai lau­lātais draugs, aizstāvis, tēvs! Es tevi ieceļu par visu viņas muižu kungu un uzticu viņu tev uzticībā un ticībā!

Vienlaikus viņš ielika sievas roku vīra rokā un pacēla plīvuru, lai ikviens varētu apsveikt jauno ķeizarieni.

Un tagad Aktei bija jātic tam, ko viņa apšaubīja, kamēr bija dzir­dējusi tikai vārdu - tagad, kad viņa ieraudzīja seju, viņa pazina, ka tiešām tā bija Spora māsa Sabīne, tā jaunā meitene, kas viņu bija apkalpojusi uz kuģa un pirtī. Dievu un cilvēku priekšā ķeizars apprecēja verdzeni!..

Tikai tagad Akte saprata tās savādās jūtas, kādas viņa sajuta šās būt­nes tuvumā. Tā bija nepārvarama pretešķība, instinktīvs naids, kādu sajūt sievietes pret sava dzimuma biedrenēm, kuras kādudien var kļūt viņu

sāncenses. Nerons apprecēja šo jauno meiteni, kuru bija dāvinājis viņai un kura bija viņai kalpojusi, kas bija viņas verdzene un kas varbūt jau toreiz dalīja ar viņu mīļākā labvēlību, par kuru viņai bija tiesība lemt nāvi vai dzīvību un kuru tomēr viņa nebija nožņauguši ar savām rokām, kā nožņaudz čūsku, kas draud aprīt mūsu sirdi.

Bet tas taču bija neiespējami!

Šaubīdamās viņa otro reizi pacēla acis uz līgavu, bet priesteris nebija maldījies: tā tiešām bija Sabīne, kas tur sēdēja kāzu drēbēs: baltā, lentām izrotātā tunikā, apjoztā ar aitas vilnas valgu, kuru tikai laulātais draugs drīkstēja atraisīt, matos metamo šķēpu, kurš atgādināja sabīniešu nolau­pīšanu, un plecos ugunskrāsas plīvuru, kuru līgava drīkstēja valkāt tikai šādā dienā un kuram piešķīra liktenīgu nozīmi, jo tas ir flāmu sieviešu parastais izgreznojums, kurām ar likumu noliegta šķiršanās.

Jaunlaulātie tūlīt piecēlās un atstāja templi, pie kura vārtiem viņus sagaidīja četri romiešu jātnieki, nesdami četras, jauniem laulātiem ļaudīm sevišķi labvēlīgas dievības, kā arī četras dižākās Romas sievietes, kas ro­kās turēja lāpas.

Bet uz sliekšņa gaidīja Tigelīns ar jaunās sievas līgavas mantām. Ne­rons tās paņēma, uzlika Sabīnei galvā kroni un plecos ķeizarienes mēteli, bet pēc tam iekāpa nestuvēs, apskaudams viņu visu acu priekšā, pūļa piekrišanas saucienu pavadīts, kurus pārskanēja grieķu glaimīgās balsis, kas dīvainai sabiedrībai savā valodā novēlēja auglību.

Akte abiem sekoja, jo domāja, ka viņi atgriezīsies Zelta Namā, bet, nonākuši pie Kapitolija kājām, viņi pagriezās caur Vicus Tuscus, šķēr­soja Velāriju, sasniedza Argiletes kvartālu un caur Triumfa arku izgāja Marsa laukumā. Nerons gribēja Sigilāriju dzīrēs rādīt tautai jauno ķei­zarieni. Tāpēc viņš veda viņu uz Olitorija forumu, uz Pompeja teātri un Oktāvijas arkām.