Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Pazibēja bendes zobens.

— Un jūs, mani draugi, piedodiet man! — piebilda jauneklis.

Asmenis nožvīkstēja. Galva nokrita vienā pusē, ķermenis otrā. Tad

Jūra paņēma galvu un parādīja to tautai. Bet pūlī tūlīt atskanēja skaļa rūkoņa: visi redzēja, ka tā nav Ponkaleka galva. Bende pārprata šo rū­koņu: viņfc nolika Gastona galvu tukšajā stūrī un, ar kāju iegrūzdams ķermeni ratos, kur jau atradās triju draugu ķermeņi, atspiedās pret savu garo zobenu un skaļā balsī izkliedza:

— Tiesas lēmums izpildīts!

— Un es! — iesaucās kāda pērkonskaļa balss. — Un es! Vai mani aizmirst?

Un Ponkaleks steidzās uz ešafotu.

— Jūs! — iekliedzās Jūra un atkāpās, it kā ieraudzījis spoku. — Jūs! Kas esat jūs?

— Es, Ponkaleks! Nu, es esmu gatavs!

— Bet, — trīcēdams ierunājās bende, vērdamies pēc kārtas sava eša­fota četros stūros. — Bet man ir jau četras galvas.

— Es esmu barons Ponkaleks, vai saproti?! Man jāmirst pēdējam, un te es esmu.

— Izskaitiet! — pavēlēja Jūra, tikpat bāls kā barons, ar sava zobena galu rādīdams uz četriem ešafota stūriem.

— Četras galvas! — iesaucās Ponkaleks. — Nevar būt!

Šajā brīdī viņš vienā no četrām galvām pazina cēlo un bālo Gastona seju, kas likās smaidīja viņam pat nāvē. Un viņš, savukārt, šausmās at­kāpās.

— O, nogaliniet mani labi drīz! — viņš iesaucās, nepacietībā vai­dēdams. — Vai tad jūs gribat likt man mirt tūkstoš reižu?

Pa tam viens no komisāriem, galvenā bendes pasaukts, uzkāpa uz ešafota.

Viņš uzmeta skatienu Ponkalekam.

— Šis kungs ir barons Ponkaleks, — sacīja komisārs. — Dariet savu darbu!

— Bet jūs taču redzat, ka te jau ir četras galvas! — skaļi iesaucās bende.

— Nu, tad būs piecas! Tas nekaitēs, ja būs vairāk.

Un komisārs nokāpa no ešafota, pamādams, lai sit bungas. Jūra strei­puļoja uz sava ešafota dēļiem.

Troksnis pieauga. Tas bija pārāk šausmīgi — pūlis to nevarēja izturēt. Pāri laukumam vēlās skaļa rūkoņa. Lāpas izdzisa. Grūstītie kareivji kliegdami ķērās pie ieročiem.

Troksnī un apjukumā atskanēja vairākas balsis:

— Nāvi komisāriem! Nāvi bendēm!

Tad cietokšņaa lielgabali, pielādēti ar šrapneļiem, noliecas savas rīk­les pret pūli.

— Ko man darīt? — jautāja Jūra.

— Cērtiet! — atbildēja tā pati balss, kas visu laiku bija runājusi.

Ponkaleks noslīga ceļos.

Palīgi piestiprināja viņa galvu pie bluķa. Tad mācītāji šausmās aiz­bēga, kareivji notrīcēja, un Jūra cirta, novērsdams acis, lai neredzētu savu upuri.

Pēc desmit minūtēm laukums bija tukšs,- un logi aizvērti un tumši. Artilēristi un musketieri novietojās ap izjaukto ešafotu un klusēdami no­raudzījās lielajs asins peļķēs, kas sārtoja ielas bruģi.

Mācītāji, pie kuriem aiznesa ķermeņus, izbailēs konstatēja, ka te tie­šām ir nevis četri, bet pieci līķi, kā Jūra jau bija teicis. Viens no šiem līķiem vēl turēja rokā saburzītu papīru.

Šis papīrs bija pavēle par pārējo četru apžēlošanu!

Tikai tad viss noskaidrojās, un pierādījās Gastona pašaizliedzība.

Mācītāji gribēja noturēt dievkalpojumu. Bet prezidents Šatonē, bai­dīdamies no nemieriem Nantē, pavēlēja rīkot šo dievkalpojumu pavisam vienkāršu un klusībā.

Trešdienā pirms Lieldienām mocekļu līķus apbedīja. Tautu nelaida baznīcā, kur atdusējās viņu sakropļotie ķermeņi.

Tā beidzās Nantes traģēdija.

Piecpadsmit dienas pēc nupat aprakstītajiem notikumiem kāda zaļa karietes, tā pati, kuru mēs redzējām ierodamies Parīzē šā stāsta sākumā, izbrauca pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija iebraukusi, un devās pa lielceļu no Parīzes uz Nanti.

Karietē sēdēja jauna sieviete, bāla un gandrīz vai bez dzīvības, līdzās kādai augustīņu māsai, kas ikreiz, kad pievērsa acis savai līdzbraucējai, nopūtās un noslaucīja asaras.

Kāds vīrs zirgā gaidīja šo pajūgu netālu no Rambuijē.

Vīrs bija ietinies lielā apmetnī, kas ļāva saskatīt tikai viņa acis.

Līdzās viņam atradās kāds cits virs, tāpat kā viņš ietinies apmetnī.

Kad kariete pabrauca garām, viņš smagi nopūtās un divas asaras klusi noritēja viņam pār vaigiem.

— Ardievu! — viņš čukstēja. — Ardievu viss mans prieks! Ardievu visa mana laime! Ardievu, Helēna!

— Monseigneur, — sacīja virs viņam līdzās. — Nav viegli būt di­žam princim. Tam, kas grib pavēlēt citiem, vispirms jāuzvar pašam sevi. Palieciet stiprs līdz galam, monseigneur, un nākamās paaudzes teiks, ka jūs esat bijis liels cilvēks.

— O, es nekad jums nepiedošu, — sacīja reģents ar tik smagu no­pūtu, ka tā izklausījās pēc vaida. — Jo jūs nonāvējāt manu laimi.

— Nu, strādājiet vēl karaļu labā! — sacīja šā noskumušā vīra pa­vadonis un paraustīja plecus. — NoJi fiderc principibus terrore nec filiis eorum.

Abi vīri palika tur, kamēr kariete pazuda aiz apvāršņa, tad devās atpakaļ uz Parīzi.

Pēc astoņām dienām kariete iebrauca Klišonas augustīniešu klosterī. To ieraugot, viss klosteris steidzās pretim vārgajai ceļiniecei — nabaga ziediņam, ko pasaules vēji bija nolauzuši.

— Nāciet, mans bērns, nāciet dzīvot kopā ar mums! — sacīja priekš­niece.

— Nevis dzīvot, māt, bet mirt! — atbildēja meitene.

— Domājiet tikai par Pestītāju, mans bērns, — sacīja mūķene.

— Jā, māt, par Pestītāju, kas miris par cilvēku grēkiem, vai ne?

Priekšniece viņu saņēma savās rokās, vairs nekā nejautājot. Viņa bija

pieradusi redzēt cilvēku ciešanas un žēlot tos, nejautājot, kāpēc viņi cieš.

Helēna apmetās sava mazajā cellē, no kuras bija šķīrusies tikai pirms mēneša. Tur viss bija vēl tādā pat stāvoklī, kādā viņa bija to atstājusi. Viņa piegāja pie loga: ezers dusēja rāms un drūms, tikai ledus, kas to klāja, bija lietū izkusis, un līdz ar to arī sniegs, kur pirms aizbraukšanas meitene bija redzējusi Gastona pēdas.

Atnāca pavasaris. Viss atdzīvojās, tikai Helēna ne.

Koki, kas auga ap mazo ezeru, sāka zaļot, platās ūdensrožu lapas atkal līgojās uz ezera līmeņa, saslējās niedras, un tajās atgriezās dzie­dātājputnu bari.

Tikai vārtiņi vairs neatvērās, lai izlaistu cauri dārznieku.

Helēna nodzīvoja vēl vasaru, bet septembrī nomira.

Tajā pašā rītā, kad viņa mira, priekšniece saņēma vēstuli, ko no Parī­zes bija atvedis kāds kurjers.

Viņa ienesa mirējai vēstuli, kurā bija rakstīti tikai šie vārdi:

„Māt, pierunājiet savu meitu, lai viņa piedod reģentam."

Priekšniece lūgtin lūdza Helēnu darīt to. Izdzirdusi reģenta vārdu, Helēna nobālēja, bet atbildēja:

— Jā, māt, es viņam piedodu. Bet daru to tāpēc, ka aizeju pie tā, kuru viņš nogalināja.

Pulkstens četros vakarā viņa izdzisa.

Viņa bija lūgusi, lai viņu apbedī tajā vietā, kur Gastons raisīja laivu, lai dotos pie viņas.

Viņas pēdējo lūgumu izpildīja.

Beigas

REĢENTA MEITA

XVIII gadsimta mūķene 5

II Ģimene noteikti labojas 15

III Žurciņa un Pelīte 25

IV Kas notika pēc trim naktīm simt jūdžu attā­lumā no Palērojāla 37

V Kā nejaušība dažreiz visu izkārto labāk par

likteni 48

VI Ceļojums 53

VII Istaba viesnīeā „Karaliskais tīģeris" Rambuijē 67

VIII Piķieris Orleānas hereoga livrejā 71