Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Tuvojās tiesas diena.

Atklātās tiesas sēdes priekšvakarā Ponkalekam bija nopietna saruna ar saviem draugiem.

— Paraudzīsimies, vai esam vārdos vai darbos bijuši neuzmanīgi, — sacīja Ponkaleks.

— Nē! — atbildēja visi trīs muižnieki.

— TOC \o "1-3" \h \z Vai kāds no jums stāstījis par mūsu plāniem savai sievai, brālim, kādam draugam? Jūs, Monluī? ^

— Nē, godavārds!

— Jūs, Taluet?

— Nē!

— Jūs, Kuedik?

— Nē!

— Tad viņiem nav pret mums ne pierādījumu, ne apsūdzības ma­teriālu. Neviens nav mūs pieķēris, neviens mums nevēl ļaunu.

— Bet tomēr mūs notiesās, — sacīja Monluī.

— Pamatojoties uz ko? — jautāja Ponkaleks.

— Pamatojoties uz slepenām aģentūras ziņām, — Taluets smaidī­dams atbildēja.

— Viņiem būs kauns, — sacīja Ponkaleks, — un viņi paši kādunakt ļaus mums izbēgt, lai nebūtu spiesti kādā jaukā dienā mūs atbrīvot.

— Es nekam neticu, — sacīja Monluī, vienīgais no visiem četriem draugiem, kas visu laiku ļoti pesimistiski skatījās uz šo lietu, varbūt tāpēc, ka vairāk par citiem varēja zaudēt, jo viņam bija jauna sieva un divi bērni, ka viņu dievināja.

— Es nekam neticu! Es tikos ar Dibuā Anglijā, runāju ar viņu.' Tas aplaiza savu purnu, kad viņam slāpst, un Dibuā slāpst, bet mēs esam apcietināti, kungi. Dibuā dzesēs savas slāpes mūsu asinīs.

— Bet man šķiet, ka ir vēl Bretaņas parlaments, — iebilda Kuediks.

— Jā, lai noskatītos, kā mums nogriež galvas, — atbildēja Monluī.

Bet starp četriem draugiem bija viens, kas visu laiku smaidīja. Tas

bija Ponkaleks.

— Kungi, — viņš sacīja. — Nomierinieties! Ja Dibuā slāpst, jo ļau­nāk pašam Dibuā. Viņš kļūs traks, tas ir viss. Bet šoreiz vēl Dibuā ne- nogaršos mūsu asinis, par to es jums galvoju.

Un tiešām, sākumā komisijas uzdevums likās grūts: neviens neatzinās, nekādu pierādījumu, nekādu liecību. Bretaņa atklāti smējās par komi­sāriem, un kad tā nesmējās — vēl ļaunāk: tā draudēja.

Priekšsēdētājs aizsūtīja uz Parīzi kurjeru, lai raksturotu lietas stāvokli un saņemtu jaunas instrukcijas.

— Spriediet tiesu par nodomiem, — atbildēja Dibuā. — Var gadī­ties, ka nekas nav izdarīts, tāpēc ka viņi aizkavēti. Bet nodomi viņiem bijuši lieli. Sacelšanās lietās nolūku uzskata par faktu.

Apbruņota ar šo drausmīgo sviru, komisija drīz vien sagrāva visas provinces cerības.

Notika kāda briesmīga sēde, kurā apsūdzētie pēc kārtas sāka ar zobgalībām, bet beidza ar apsūdzību. Bet labi sastādīta komisija, kādu prata noorganizēt Dibuā, kad gribēja kaut kur iejaukties, ir bruņojusies pret smējējiem un dusmīgajiem.

Atgriežoties cietumā, Ponkaleks priecājās par patiesibām, ko sevišķi viņš bija pateicis tiesnešiem.

— Vienalga, mēs esam ķezā, — sacija Monluī. — Bretaņa nedum- pojas.

— Tā gaida, kad mūs notiesās, — atbildēja Taluets.

— Tad tā sacelsies par vēlu, — sacīja Monluī.

— Bet mūs nemaz nevar notiesāt, — aizrādīja Ponkaleks. — Vaļ­sirdīgi runājot savā starpā, mēs esam vainīgi. Jā, bet bez pierādījumiem. Kas uzdrošināsies notiesāt mūs? Komisija?

— Nevis komisija, bet Dibuā.

— Man ļoti gribētos kaut ko izdarīt, — sacīja Kuediks.

— Ko?

— Pirmajā sēdē uzsaukt: „Pie mums, bretoņi!" Katrreiz esmu zālē redzējis prāvu skaitu draudzīgu seju. Nu, mūs vai nu atbrīvos, vai no­galinās, bet vismaz visam būs beigas. Es labāk izvēlos nāvi nekā šādas gaidas.

— Kāpēc riskēt un ļaut kādam aģentam sevi ievainot? — jautāja Ponkaleks.

— Tāpēc, ka no aģenta ievainojuma var izveseļoties, — sacīja Kuediks, — bet nevar izveseļoties no bendes ievainojuma.

— Labi teikts, Kuedik! — iesaucās Monluī. — Es pievienojos viņa domām.

— Bet esiet taču mierīgs, Monluī, — sacīja Ponkaleks. — Jums ne­būs vairāk darīšanu ar bendi kā man!

— Jā, arvien vēl pareģojums, — iesaucās Monluī. — Jūs zināt, ka es tam neticu, Ponkalek.

— Un jūs darāt pareizi.

Monluī un Kuediks abi pakratīja galvu, bet Taluets piekrita Ponka- lekam.

— Bet tas ir droši, mani draugi, — turpināja Ponkaleks. — Mūs notiesās ar izraidīšanu trimdā. Mūs piespiedīs sēsties kuģī, bet pa ceļam kuģis ies bojā. Tāds būs mans liktenis, bet jūsējais var būt dažāds. Pra­siet, lai jums ļauj braukt ar citu kuģi. Varbūt jums vēl būs labākas iz­redzes: es nokritīšu no tilta vai man paslīdēs kāja, kāpjot pa kāpnēm.

Vārdu sakot, jūra mani pazudinās! Jūs to zināt, un tas ir labi. Un ja mani notiesās ar nāvi un vedīs uz ešafotu, it kā tas būtu uzcelts uz saus­zemes, jūs redzēsit mani pie ešafota tikpat mierīgu kā tagad.

Dzirdot šo pārliecības pilno balsi, visi trīs draugi kļuva domīgi. Kad cilvēks cer, viņš ir māņticīgs: cerība ir tikai māņticība. Viņi sāka smieties par drausmīgo ātrumu, ar kādu steidzināja tiesas sēdes. Viņi nezināja, ka Dibuā sūta no Parīzes vienu kurjeru pēc otra, lai pasteidzinātu tiesas gaitu. Beidzot pienāca diena, kad tribunāls paziņoja: lieta pietiekami no­skaidrota. Šis paziņojums uzlaboja draugu garastāvokli, un viņi todien bija dzēlīgāki, zobgalīgāki un asprātīgāki kā jebkad.

Komisija aizgāja apspriesties slēgtā sēdē.

Nekad vēl debates nebija bijušas tik vētrainas. Vēsture atklājusi šo apspriežu noslēpumus. Daži padomnieki, mazāk pārdroši ļaunumā vai mazāk godkārīgi, sašuta par nodomu notiesāt cilvēkus tikai uz varbūtības pamata, jo, neskaitot Dibuā atklājumus, kuru patiesīgumu varēja apšaubīt, nekādu citu pierādījumu nebija. Viņi skaļi izteica savus uzskatus, bet vai­rums bija uzticīgs Dibuā, un komitejas sēdēs notika strīdi, lamāšanās, gandrīz vai cīņas. Apspriede ilga vienpadsmit stundu, bet vairākums no­sprieda.

Sprieduma pasludināšanas priekšvakarā valdības komisijas birojā ie­radās cienījamu pilsoņu, bretoņu virsnieku un parlamenta locekļu dele­gācija un izklāstīja savus slēdzienus, kuru nolūks bija pierādīt, ka bretoņi nemaz nav sacēlušies; ka Spānijas karaļa izvēle Orleānas hercoga vietā ir viņu tiesības, kas izriet pat no valsts satversmes, jo tā dod priekšroku karaļa mazdēlam, nevis attālākam radiniekam; ka provincei pavaldonības jautājumā bija lielākas tiesības izteikt savus uzskatus nekā vienkāršam parlamentam.

Valdības komisija, juzdama, ka nevarēs nekā prātīga atbildēt, nemaz neatbildēja, un delegāti aizgāja cerību pilni.

Bet spriedumu tomēr pasludināja, pamatojoties nevis uz Nantes iz­meklēšanas materiāliem, bet gan uz instrukcijām, kas bija saņemtas no Parīzes.

Komisāri piesaistīja četriem apcietinātajiem vadoņiem sešpadsmit ci­tus muižniekus, kas tiesā nebija ieradušies, un paziņoja:

— Apsūdzētie atzīti par vainīgiem tādā darbībā, kuras mērķis bija Majestātes nogalināšana un valsts nodevība. Tādēļ viņiem nocirtīs galvas, klātesošajiem patiesi, pārējiem — simboliski. Viņu pilis un nocietināju­mus nojauks, viņu dižciltības zīmes iznīcinās un viņu mežus un gatves nocirtīs deviņu pēdu augstumā.

Stundu pēc šā lēmuma pieņemšanas kādam tiesas sekretāram pavē­lēja par to paziņot notiesātajiem.

Lēmumu pieņēma pēc tās vētrainās sēdes, par kuru mēs jau runājām un kurā publika izrādīja apsūdzētajiem tik klajas simpātijas. Tāpēc, sa­silušu tiesnešus visos apsūdzības punktos, apsūdzētie loloja vislielākās ce­rības.

Viņi sēdēja kopīgā kamerā un vakariņoja, aterēdamies visus tiesas sēdes sīkumus. Piepeši viņu durvis atvērās un tumsā parādījās tiesas sekre­tāra bālā un bargā seja. Šī svinīgā parādība tūlīt' pārvērta jokus spēcīgos sirdspukstos.