Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Kungi, — viņš sacīja, — cik daudz laika jūs vēlaties, lai nokārtotu savas pasaulīgās lietas un sagatavoties sodam?

Visi klātesošie sastinga šausmās.

— Es vēlos tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai spriedumu paziņotu Parīzei un lai reģents to apstiprinātu, — sacīja Monluī.

— Es vēlos tikai tik daudz laika, cik nepieciešams komisijai, lai tā nožēlotu savu netaisnību, — sacīja Taluets.

— Bet es vēlos, lai ministram Parīzē dotu laiku pārvērst šo sodu vienā nedēļā aresta, ko esam pelnījuši tāpēc, ka rīkojamies mazliet viegl­prātīgi, — sacīja Kuediks.

— Un jūs, ko jūs lūdzat? — sekretārs nopietni jautāja Ponkalekam, ka cieta klusu.

— Es nelūdzu itin nekā, — Ponkaleks pavisam mierīgi atbildēja.

— Kungi, lūk, komisijas atbilde: jums ir divas stundas laika, lai pār­domātu par savām garīgām un laicīgām lietām. Tagad ir pusseptiņi. Pēc divarpus stundām jums jābūt Bufē laukumā, kur izpildīs sodu.

Iestājās dziļš klusums, un pat visdrošsirdīgākie juta, ka šausmas pār­ņem tos līdz matu galiem. Neviens neatbildēja sekretāram ne vārda, un tas izgāja ārā.

Tikai notiesātie saskatījās un spieda rokas.

Viņu rīcībā bija divas stundas.

Parastajās dzīves gaitā divas stundas dažreiz liekas garas kā pati mū­žība.

Citos apstākļos divas stundas liekas īsas kā viena sekunde. Ieradās mācītāji, tad kareivji, tad bendes. Stāvoklis kļuva drausmīgs. Vienīgi Ponkaleks palika uzticīgs pats sev, kaut gan arī pārējiem nctrūk drosmes, bet gan cerību. Ponkaleks uzmundrināja viņus ar savu mieru, kādā tas atbildēja ne tikai mācītājiem, bet arī bendēm, kas jau bija sagrābuši savus upurus.

Nokārtoja tos drausmīgos priekšdarbus, ko sauc par notiesāto apģēr­bu. Visiem četriem vajadzēja doties uz ešafotu melnos apmetņos, lai tau­ta, no kuras dumpja joprojām baidījās, sajauktu tos ar mācītājiem, kam vajadzēja viņus uzmundrināt.

— Velns lai parauj, atstājiet mums brīvas rokas, mēs pa ceļam ne- dumposimies!

— Mums gar to nav daļas, — atbildēja bende, kas ņēmās ap Pon­kaleku. — Ja nav speciāla rīkojuma, ar visiem notiesātiem jārīkojas vie­nādi.

— Un kas dod šos rīkojumus? — smiedamies noprasīja Ponkaleks. — Vai karalis?

— Nē, marķīza kungs, — atbildēja bende, pārsteigts par tādu aukst­asinību, kādu tas līdz šim vēl nebija piedzīvojis. — Nevis karalis, bet mūsu priekšnieks.

— Un kur ir jūsu priekšnieks?

— Tas, kurš sarunājas ar uzraugu Kristofu.

— Lai viņš nāk šurp, — sacīja Ponkaleks.

— Ei, Jūras kungs, — uzsauca bende. — Panāciet, lūdzu, šurp! Viens no šiem kungiem grib ar jums runāt.

Zibens, kas būtu iespēris starp četriem notiesātajiem, nebūtu atstājis drausmīgāku iespaidu kā šis vārds.

— Ko jūs sakāt? — iesaucās Ponkaleks, šausmās drebēdams. — Kā jūs teicāt? Kādu vārdu jūs izrunājāt?

— Jūras kungs. Tas ir mūsu priekšnieks.

Ponkaleks, bāls un sastindzis, atkrita krēslā un ar neaprakstāmu ska­tienu vērās satriektajos biedros.

Neviens no apkārtstāvētājiem nesaprata šo mēmo nomāktību, kas tik strauji sekoja lielajai pašpaļāvībai.

— Nu? — Monlui ar maigu pārmetuma pieskaņu pievērsās Ponka- lekam.

— Jā, kungi, jums ir taisnība, — sacīja Ponkaleks. — Bet arī man bija iemesls ticēt, ka šis pareģojums piepildīsies tāpat kā pārējie. Tikai šoreiz es padodos un atzīstos, ka esam pazuduši.

Un pēkšņā satraukumā visi četri notiesātie apkampās, lūgdami Dievu.

— Ko pavēlēsit? — jautāja bende.

— Nav vajadzīgs sasiet rokas šiem kungiem, ja viņi grib dot savu godavārdu. Viņi ir kareivji un muižnieki.

Gastons joņoja pa Nantes lielceļu, atstādams aiz sevis pastnieku, kura pienākums toreiz, tāpat kā tagad, bija atturēt zirgus, nevis skubināt tos. Par spīti šiem diviem pretējiem spēkiem, viņš veica trīs jūdzes stundā. Tā viņš bija izjājis cauri Sevrai un Versaļai.

Rambuijē viņš ieradās rītausmā un ieraudzīja pasta stacijas priekš­nieku un pastniekus rosāmies ap kādu zirgu, kuram nupat bija nolaistas asinis. Zirgs bija izstiepies uz sāniem ielas vidū un tik tikko elpoja.

Sākumā Gastons nepiegrieza vērību šim zirgam un pastniekam. Bet, sēzdamies seglos, viņš izdzirda vienu no palīgiem sakām:

— Tādā gaitā jājot, viņš no šejienes līdz Nantei nobeigs vēl dažu labu zirgu.

Gastons dzīrās doties projām, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā šaus­mīga doma, viņš pamāja pasta stacijas priekšniekam, lai tas pienāk ap­runāties.

Tas pienāca.

— Kas tad jājis tik lielā steigā, ka tā nomocījis nabaga dzīvnieku? — jautāja Gastons.

— Kāds valdības kurjers, — atbildēja pastas stacijas priekšnieks.

— Valdības kurjers! — iesaucās Gastons. — Un viņš izjājis no Pa­rīzes?

— No Parīzes.

— Cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš pajāja garām?

— Drīz būs divas stundas.

Gastons dobji iekliedzās, kas izklausījās pēc vaida. Viņš pazina Di­buā… Dibuā, kas Lažonkjēra tērpā bija viņu izjokojis. Viņš atcerējās mi­nistra stingro gribu un nobijās. Kāpēc šis kurjers izsūtīts tādā steigā tieši divas stundas pirms viņa?

— O, es biju pārāk laimīgs, — nodomāja jauneklis. — Un Helēnai bija taisnība, kad viņa man teica: viņa nojaušot kaut kādu lielu nelaimi. O, es noķeršu šo kurjeru un uzzināšu, ko viņš ved, vai arī atstāšu savu dzīvību.

Un viņš aizšāvās kā bulta.

Bet savās aizdomās un sarunā ar pastnieku viņš bija atkal zaudējis desmit minūtes, tāpēc ierodoties tuvākajā pasta stacijā, viņš joprojām bija par divām stundām iepakaļ. Šoreiz kurjera zirgs bija izturējis, bet Gas­tona zirgs gandrīz vai neturējās kājās. Pasta stacijas priekšnieks gribēja kaut ko iebilst, bet Gastons paātrināja savu gaitu. Šis briesmīgais ātrums pa- vairoja jaunekļa šaubas un dedzību.

— O, es ieradīšos vienā laikā ar viņu, ja man neizdosies aizsteigties viņam priekšā.

Un viņš divkāršoja ātrumu un steidzināja zirgu, kas pie katras pasta stacijas apstājās, pārplūdis sviedriem un asinīm, ja vēl nepakrita. Katrā stacijā viņš dabūja zināt, ka kurjers jājis gandrīz vai tikpat ātri kā viņš. Bet viņš vienmēr iedzina to par dažām minūtēm, un tas uzturēja viņa spēkus.

Pastnieki, kas palika stipri tālu aiz viņa, negribot nožēloja šo skaisto jaunekli ar bālo seju un drūmo skatienu, kurš joņoja neatpūties un neēdis, pārplūdis sviedriem, kaut bija sals, un kura vienīgi vārdi bija:

— Zirgu! Zirgu! Žigli — zirgu!

Un tiešām, pārmocījies, turēdamies vienīgi ar savu sirds spēku, arvien vairāk un vairāk apdulis no ātrā jājiena un briesmu nojautas, Gastons juta ka galva viņam griežas un piere sāp. Sviedri uz viņa locekļiem jaucās ar asinīm.

Izslāpusi un izžuvusi rikle žņaudzās ciet, un Ansenisā viņš izdzēra glāzi auksta ūdens. Sešu stundu laikā tā bija vienīgā reize, kad viņš zau­dēja vienu sekundi.

Un tomēr, nolādētais kurjers bija viņam priekšā par pusotru stundu. Astoņdesmit jūdžu garajā ceļā Gastons bija iedzinis viņu tikai par četr­desmit vai piecdesmit minūtēm.

Strauji pienaca vakars, un Gastons, joprojām cerēdams kaut ko sa­skatīt pie apvāršņa, mēģināja ar savām asinīm pieplūdušajām acīm izurb­ties cauri tumsai. Viņš joņoja kā sapnī, un viņam likās, ka dzird zvanu skaņas, lielgabalu dārdus un bungu rīboņu. Galva pilna drausmīgu dzies­mu un baigu skaņu.