Aleksandrs Dimā (tēvs): REĢENTA MEITA

Tiesas sekretārs lēnām tuvojās, bet cietuma uzraugs stāvēja durvīs, un tumšajā gaitenī spīdēja muskešu stobri.

— Ko jūs gribat no mums? — jautāja Ponkaleks. — Un ko nozīmē šī drūmā ārišķība?

— Kungi, — sacīja tiesas sekretārs, — nesu jums tiesas spriedumu. Uzklausiet to, ceļos nometušies!

— Tikai nāvesspriedumus noklausās uz ceļiem, — sacīja Monluī.

— Krītiet ceļos, kungi! — atkārtoja tiesas sekretārs.

— Tikai vainīgie un vienkāršie cilvēciņi metās ceļos, — sacīja Kue­diks. — Mēs esam muižnieki un nevainīgi, mēs noklausīsimies spriedumu, kājās stāvot.

— Kā vēlaties, kungi! Tikai noņemiet cepuri, jo es runāju karaļa vār­dā.

Taluets, vienīgais, kuram bija cepure galvā, noņēma to. Visi četri stā­vēja kailām galvām, balstīdamies cits pret citu, ar bālām sejām, bet ar smaidu uz lūpām.

Sekretārs nolasīja spriedumu; viņu nepārtrauca neviens čuksts, ne­viens izbrīna žests.

Kad viņš beidza lasīt, Ponkaleks sacīja:

— Kādēļ man teica, lai es izstāstot Spānijas nolūkus pret Franciju, un ka pēc tam mani atbrīvošot? Spānija bija naidīga valsts, — es iz­stāstīju visu, ko zināju par tās plāniem, bet mūs notiesā. Kāpēc? Vai tad komisijā ir tikai gļēvuļi, kas apsūdzētajiem izliek slazdus?

Sekretārs neatbildēja.

— Bet reģents saudzēja visu Parīzi, kas darbojās līdzi Selamāra sa­zvērestībā. Tur neizlija ne piliens asiņu. Un tomēr tie, kas gribēja no­laupīt reģentu, varbūt nogalināt viņu, bija vismaz tikpat vainīgi kā tie cilvēki, pret kuriem nav varējuši vērst nevienu nopietnu apsūdzību. Tātad mēs esam izraudzīti, lai izpirktu šo iecietību pret galvaspilsētu?

Sekretārs nekā neatbildēja.

— Saproti taču! — sacīja Kuediks. — Te ir vecs ģimenes naids pret Bretaņu, un reģents, lai ļaudis noticētu, ka viņš ir karaļa ģimenes pusē, grib pierādīt, ka nīst mūs. Viņš nevēršas pret mums personīgi, bet pret visu provinci, kura trīssimt gadu veltigi prasa savas tiesības un privilēģijas un kuru grib padarīt par vainīgu, lai reiz par visām reizēm tiktu ar to galā.

Sekretārs joprojām klusēja.

— Nu, beigsim šo sarunu! — sacīja Taluets. — Mēs esam notiesāti. Labi. Un tagad — vai varam, vai nevaram šo spriedumu pārsūdzēt?

— Nevarat, kungi, — atbildēja sekretārs.

— Tad varat iet, — sacīja Kuediks.

Sekretārs paklanījās un izgāja ārā.

Viņu pavadīja sargi. Cietuma durvis smagi un trokšņaini aizdarījās, ieslēdzot kamerā četrus muižniekus.

— Nu? - noteica Monluī, kad viņi bija palikuši vieni.

— Nu, rnēs esam notiesāti, — sacīja Ponkaleks. — Nekad neesmu teicis, ka mūs nenotiesās. Es teicu, ka sodu neizpildīs, tas ir viss.

— Es domāju tāpat kā Ponkaleks, — sacīja Taluets. — To viņi iz­darījuši, lai iebiedēt provinci un izmērītu tās pacietību.

— Bez tam viņi neizpildīs sodu, kamēr reģents nebūs apstiprinājis tiesas spriedumu, — iebilda Kuediks. — Tātad, kamēr nosūtīs uz Parīzi speciālu kurjeru, paies divas dienas. Viena diena, lai iepazītos ar lietu, un divas dienas, lai atgrieztos. Kopā piecas dienas. Tātad mūsu rīcībā ir piecas dienas. Piecās dienās var daudz kas notikt: province, uzzinājusi spriedumu, sacelsies.

Monluī purināja gavu.

— Bez tam ir vēl Gastons, kuru jūs pavisam aizmirstat, kungi, — aizrādīja Ponkaleks.

— Baidos, ka Gastons būs apcietināts, — sacīja Monluī. — Es pa­zīstu Gastonu, un ja viņš būtu brīvībā, mēs jau būtu kaut ko dzirdējuši par viņu.

— Nelaimes pravieti, tu vismaz nenoliegsi to, ka mūsu rīcībā ir vēl dažas dienas? — jautāja Taluets.

— Vēl nevar zināt, — atbildēja Monluī.

— Un tad — jūra, jūra, velns lai parauj! — iesaucās Ponkaleks. — Kungi, jūs vienmēr aizmirstat, ka es dabūšu galu tikai jūrā.

— Nu, kungi, sēdīsimies pie galda un tukšosim pēdējo glāzi uz mūsu veselību, — uzaicināja Kuediks.

— Mums nav vairs vīna, tā ir ļauna zīme, — iebilda Monluī.

— Phē, pagrabā vēl ir, — sacīja Ponkaleks.

Un viņš pasauca uzraugu.

Tas ienākdams ieraudzīja visus četrus draugus sēžam pie galda. Viņš izbrīnā noskatījās uz tiem.

— Nu, kas jauns, meistar Kristof? — apjautājās Ponkaleks.

Meistars Kristofs bija no Gēras un sevišķi cienīja Ponkaleku, jo tā

tēvocis Krizogons savā laikā bija viņa kungs.

— Nekā tāda, ko jūs jau nezinātu, kungi, — viņš atbildēja.

— Nu tad atnes mums vīnu.

— Viņi grib apreibināties, — sacīja uzraugs, iedams ārā. — Nabaga muižnieki!

Vienīgi Monluī dzirdēja šos Kristofa vārdus un skumji pasmaidīja. Pēc brīža viņi izdzirda soļus, kas strauji tuvojās viņu kamerai. Durvis atda- rijās, un parādījās Kristofs bez pudeles rokā.

— Nu, kur vīns, ko mēs lūdzām? — jautāja Ponkaleks.

— Labas ziņas! — iesaucās Kristofs, neatbildēdams uz Ponkaleka jautājumu. — Labas ziņas, kungi!

— Kādas? — iejautājās Monluī un nodrebēja.

— Vai reģents miris?

— Vai Bretaņa saceļas? — piebilda Kuediks.

— Nē, kungi, nē! Jo es nebūtu neuzdrošinātos saukt tās par labām ziņām.

— Nu, kas tad? — noprasīja Ponkaleks.

— Šatonefa kungs atsaucis simt piecdesmit vīru, kas pilnā apbru­ņojumā bija novietoti tirgus laukumā un kas iedvesa bailes visiem cil­vēkiem. Bet šie simt piecdesmit vīri nupat saņēmuši citu rīkojumu un atgriezušies savās kazarmās.

— Nu es sāku ticēt, ka tas nenotiks šovakar, — noteicā Monluī.

Šajā brīdī pulkstenis nosita seši.

— Nu, labas ziņas dēļ mums jāpaliek izslāpušiem, — iesaucās Pon­kaleks. — Griezies atpakaļ un atnes mums vīnu!

Kristofs izgāja un pēc desmit minūtēm atgriezās ar pudeli rokā. Draugi, kas palika sēžam pie galda, piepildīja glāzes.

— Uz Gastona veselību! — uzsauca Ponkaleks, zīmīgi saskatīdamies ar saviem draugiem, kuri vienīgie saprata šo tostu.

Un viņi tukšoja glāzes, izņemot Monluī, kas apstājās tajā brīdī, kad bija pielicis savu glāzi pie lūpām.

— Nu, kas ir? — jautāja Ponkaleks.

— Bungu rīboņa! — sacīja Monluī, izstiepdams roku tajā virzienā, kur bija dzirdējis troksni.

— Vai tad tu nedzirdēji, ko teica Kristofs? — ierunājās Taluets. — Kareivji atgriežas kazarmās.

— Nē, gluži otrādi — tas ir karaspēks, kas nāk ārā no kazarmām. Tā nav atkāpšanās, tā ir trauksme.

— Trauksme! — atkārtoja Taluets.

— Pie joda, ko tas nozīmē?!

— Neko labu, — atbildēja Monluī, galvu šūpodams.

— Kristof! — Ponkaleks pagriezās pret cietuma uzraugu.

— Jā, kungi, jūs tūlīt zināsit, kas tas ir, — uzraugs atbildēja. — Pēc brīža būšu atpakaļ.

Viņš izsteidzās ārā no kameras, tomēr rūpīgi noslēdza aiz sevis dur­vis. Četri draugi palika klusumā un bažās.

Pēc desmit minūtēm durvis atdarījās, un parādījās cietuma uzraugs, bāls no bailēm.

— Kāds kurjers nupat iejāja pils pagalmā. Viņš ieradies no Parīzes un nodevis vēstules. Tūlīt pēc tam pastiprinātas sardzes, un visās ka­zarmās atskanējusi bungu rīboņa.

— Oho, tas attiecas uz mums! — sacīja Monluī.

— Kāpj augšā pa kāpnēm! — iesaucās uzraugs, nobijies un trīcēdams vairāk nekā tie, kam viņš to teica.

Tiešām, varēja dzirdēt, ka uz gaiteņa akmens klona atsitas muskešu uzga)i un vairākas personas steidzīgi sarunājās.

Atvērās durvis, un parādījās tiesas sekretārs.