Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Bet cauri tropisko stādu greznajām lapām aiz siltumnīcas stikliem redzami drūmi kaili koki un sniegs, kas tālumā kā liels līķauts pārklāj zemi.

Viss bija mainījies, pat temperatūra. Gastons tikai juta, ka viņš trīc. Viņš izskaidroja šīs pēkšņās sajūtas ar frižu augstumu, zem kurām, līdzās viskrāšņākiem pomeranču ziediem, uz augšu stiepās samtainās magnolijas, sārtās kļavas un šķēpiem līdzīgās alojas, bet platās ūdensaugu lapas du­sēja baseinos ar tik dzidru ūdeni, ka tas šķita melns visās tajās vietās, kur neatspoguļojās liegās gaismas atblāzma.

Gastons vispirms paspēra dažus soļus, tad apstājās. Viņu nomāca kontrasts starp zeltītajiem saloniem un šiem zaļumiem. Viņam šķita vēl grūtāk savienot slepkavības domas ar šīs apburtās, kaut mākslīgās dabas maigumu Smiltis grima zem viņa kājām, mīkstas kā visliegākais paklājs, un ūdens strūklas, kas šļācās līdz pat visaugstāko koku galotnēm, čaloja savas vienmuļās un žēlās melodijas.

Viņš gāja uz priekšu pa kādu gatvi, kas griezās lokā kā taka angļu parkā. Gastons tikai neskaidri redzēja apkārtni, jo viņa mulsās acis bai­dījās skatīties. Viņa skatiens pētīja blīvas, baidīdamies ieraudzīt tur cil­vēka stāvu. Dažreiz, kad aiz viņa, atrāvusies no sava stiebra, griezdamās krita kāda lapa, viņš pagriezās pret durvīm, neskaidru šausmu pārņemts, un viņam likās, ka ienāk majestātiska melna figūra, kuru viņš kā sapnī gaidīja ierodamies. Nekas nebija. Viņš devās uz priekšu.

Beidzot, zem platajām katalpas lapām, ap kuru vijās krāšņi rodo­dendru ziedi, piespiedušies pie tūkstoš smaržīgo rožziedu krūmiem, viņš ieraudzīja melnu rēgu, kas sēdēja uz sūnu sola, muguru pagriezis pret to pusi, no kurienes viņš nāca.

Asinis viņam spēji saplūda sirdi un sakāpa vaigos, deniņos sāka dūkt, lūpas trīcēja, roku pārklāja auksti sviedri, un viņš mehāniski meklēja at­balstu, bet neatrada.

Domino nekustējās.

Gastons neviļus atkāpās. Viņa kreisā roka palaida vaļā naža spalu, ko tas piespieda sev klāt ar kreiso elkoni. Pēkšņi viņš izmisis saņēmās, lika savām neklausīgajām kājām soļot pretim reģentam, apspiezdams vai­du, kas gandrīz vai izlauzās no viņa krūtīm.

Šajā bridi stāvs mazliet sakustējās, un uz kreisās rokas Gastons ie­raudzīja nevis mirdzošu, bet liesmojošu zelta biti, kas Šķita kā degošs sārts, kā liesmojoša saule.

Kamēr domino tērpies cilvēks griezās uz Gastona pusi, jaunekļa ro­kas sastinga, lūpas pārklājās putām, zobi klabēja un neskaidras aizdomas sāka žņaugt sirdi. Piepeši Gastons spalgi iekliedzās. Domino bija pie­cēlies.

Uz sejas nebija maskas — tā bija hercoga Olivaresa seja.

Gastons kā zibens ķerts palika stāvam — mēms un pietvīcis. Reģents! Jo šaubu vairs nebija: hercogs un reģents ir viena un tā pati persona. Reģents izturējās majestātiski un mierīgi. Viņš cieši vēroja roku, kas tu­rēja dunci, un duncis nokrita zemē. Tad viņš ar maigu un reizē skumju smaidu pavērās Gastonā, un Gastons noslīga ceļos kā nocirsts koks.

Ne viens, ne otrs nerunāja. Bija dzirdami tikai dobji vaidi, kas iz­lauzās no Gastona krūtīm, un ūdensstrūkla viņiem līdzās vienmuļi krita ūdenī.

— Piecelieties, Šanlē kungs! — sacīja reģents.

— Nē, monseigneur! — iesaucās Gastons, ar pieri dauzīdams zemi. - Nē, man jāmirst pie jūsu kājām!

— Mirt, Gaston? Jūs taču redzat, ka jums tiek piedots!

— Ak, monseigneur, aiz žēlastības — sodiet mani! Jo lai man pie­dotu, jums vajag mani ļoti nicināt.

— Bet vai tad jūs nenojaušat?

— Ko?

— Iemeslu, kāpēc es jums piedodu.

Gastons pameta skatienu atpakaļ savā pagājušajā dzīvē. Bēdīga un vientuļa jauniba, brāļa nāve izmisumā, mīla uz Helēnu, garās dienas, kad tas bija šķirts no viņas, isās naktis, pavadītas zem klostera logiem, ce­ļojums uz Parīzi, hercoga labsirdība pret šo meiteni, beidzot, šī necerētā žēlastība. Bet visos šajos notikumos viņš nekā saskatīja, nekā nenojauta.

— Pateicieties Helēnai! — sacīja hercogs, redzēdams, ka jauneklis veltīgi meklē iemeslus tam, kas ar viņu notiek. — Pateicieties Helēnai, viņa ir izglābusi jūsu dzīvību! 1

— Helēna! Monseigneur… — murmināja Gastons.

— Es nevaru sodīt savas meitas līgavaini.

— Helēna ir jūsu meita, monseigneur, un es gribēju jūs nogalināt!

— Jā. Padomājiet, ko jūs nupat teicāt: jūs dodaties ceļā kā izrau­dzītais, bet atgriežaties kā slepkava, un dažreiz pat vēl vairāk nekā slep­kava — kā tēva slepkava, jo es esmu gandrīz vai jūsu tēvs, — sacīja hercogs, sniegdams viņam roku.

— Monseigneur, apžēlojieties par mani!

— Jums ir cēla sirds, Gaston.

— Un jūs esat cēls, monseigneur. Tāpēc turpmāk es jums piede­rēšu ar visu sirdi un dvēseli. Visas savas asinis esmu gatavs atdot par vienu Helēnas asaru, par vienu Jūsu Augstības vēlējumu.

— Pateicos, Gaston, — hercogs smaidīdams sacīja. — Šo uzticību es jums pārvērtīšu laimē.

— Jūsu Augstība darīs mani laimīgu! Ak, monseigneur, Dievs at­riebjas, ļaujot jums darīt man tik daudz laba pat visu ļaunumu, ko es gribēju jums nodarīt.

Reģents pasmaidīja par Šo naivā prieka izpaudumu. Tad atvērās dur­vis, un ienāca kāds zaļš domino. Maska lēnām tuvojās, un it kā nojauz­dams, ka tā darīs galu viņa laimei, Gastons atkāpās viņa priekšā. No jaunekļa sejas izteiksmes hercogs noprata, ka notiek kaut kas jauns, un pagriezās.

— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.

— Dibuā! — nomurmināja hercogs, un viņa uzacis saraucās.

— Monseigneur, — sacīja Gastons un paslēpa rokās savu šausmās nobālušo seju.

— Monseigneur, es esmu pazudis! Monseigneur, mani vairs ne- vajaga glābt. Es šeit aizmirsu savu godu, es aizmirsu glābt savus draugus!

— Jūsu draugus, Šanlē kungs? — dzestri saeija hercogs. — Man lie­kas, ka jums ar šiem ļaudim nav vairs nekā kopiga.

— Monseigneur, jūs teicāt, ka man ir cēla sirds. Bet ticiet man: Ponkalekam, Monlui, Taluclam un Kuedikam ir tikpat cēlas sirdis.

— Cēlas sirdis! — nicīgi noteica hercogs.

— Jā, monseigneur, es atkārtoju to, ko teicu.

— Un vai jūs zināt, ko viņi gribēja darīt? Nabaga bērns, jūs viņiem bijāt akls ierocis, roka, kas izveda galā viņu domas! Viņi, šīs cēlās sirdis, gribēja pārdot savu tēvzemi ārzemniekiem, viņi gribēja svītrot Franciju no suverēno tautu skaita. Kā muižniekiem viņiem vajadzēja rādīt drosmes un uzticības paraugu, bet viņi bija gļēvi un nodevīgi! Un jūs neatbildat, jūs nolaižat acis. Jūs meklējat savu dunci — tas ir jums pie kājām. Pa­celiet to, vēl ir laiks.

— Monseigneur, — sacīja Gastons, rokas salicis kā lūgšanā. — Es atsakos no slepkavības domām, man tās derdzas. Es ceļos lūdzu jūs pie­dot man, ka loloju šīs domas. Bet ja jūs neglābjat manus draugus, es lūdzu jūs, monseigneur, ļaut man mirt kopā ar saviem līdzzinātājiem. Ja es palikšu dzīvs, bet viņi mirs, mans gods mirs līdz ar viņiem. Pa­domājiet par to, monseigneur — tā vārda gods, kurā turpmāk sauksies jūsu meita.

Reģents nodūra galvu un atbildēja:

— Tas nav iespējams, Šanlē kungs. Viņi ir nodevuši Franciju, viņi mirs.

— Tad es miršu kopā ar viņiem, jo arī es esmu nodevis Franciju tāpat kā viņi, un bez tam es gribēju nogalināt Jūsu Augstību.

Reģents paskatījās uz Dibuā.

Gastons pamanīja skatienus, ar ko tie apmainījās. Dibuā smaidīja. Jauneklis saprata, ka viņam bijusi darīšana ar viltus Lažonkjēru, tāpat kā ar viltus hercogu Olivaresu.