Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Dibuā, un es viņu gribēju apžēlot!

— Viņš ir apžēlojis pats sevi, tā viņam šķita drošāk. Un tik tiešām, es atzīstos, ka būtu rīkojies tāpat.

— O, tu — tu neesi džentlmenis, tu neesi zvērējis!

—• Jūs maldāties, monseigneur! Es zvērēju, ka neļaušu Jūsu Augs­tībai izdarīt muļķību, un man veicās.

— Nu, labi, nerunāsim vairs par to. Ne vārda par visu to Helēnai! Es pats paziņošu viņai šo vēsti.

— Un es noķeršu jums znotu.

— Nē. Viņš ir izbēdzis, un lai viņam labi klājas.

Tajā bridi, kad reģents izrunāja šos vārdus, blakus telpā atskanēja savāds troksnis, un kāds sekretārs iesteidzās istabā, skaļi ziņodams:

— Chevalier Gastons de Šanlē kungs.

Šis pieteikums dažādi ietekmēja abus vīrus, kas to dzirdēja. Dibuā kļuva bālāks par nāvi, bet viņa seja saviebās drausmīgās dusmās.

Reģents piecēlās priecīgā sajūsmā, viņa seju pārklāja košs sārtums. Šajā sejā, ko uzticība vērta tik cēlu, atspoguļojās tikpat daudz jautrības, cik apvaldīta niknuma plānajā un viltīgajā Dibuā sejā.

— Lūdziet viņu iekšā, — sacīja reģents.

— Uzgaidiet vismaz, kamēr es iziešu ārā, — aizrādīja Dibuā.

— Jā, pareizi, viņš tevi pazītu!

Dibuā gāja ārā lēniem soļiem un dobji ņurdēdams, līdzīgi hiēnai, kas iztraucēta mielojoties vai mīlinoties. Viņš iegāja blakusistabā. Tur viņš drīzāk iekrita nekā apsēdās atzveltnī pie galda, kuru apgaismoja divas sveces un uz kura bija visi nepieciešamie rakstāmpiederumi. Kā likās, šis galds ierosināja viņā jaunu, briesmīgu domu, jo viņa seja noskaidrojās, un viņš pasmaidīja.

Dibuā piezvanīja. Ienāca sekretārs.

— Atnesiet manu portfeli, kas atrodas karietē, — viņš sacīja.

Šo pavēli tūlīt izpildīja. Dibuā steigā paņēma dažus papīrus, strauji un drūmā priekā pierakstīja tos, iebāza portfelī, tad lika piebraukt karieti un pavēlēja doties uz Palērojālu.

Pa to laiku, izpildot reģenta pavēli, atdarījās durvis, un istabā stei­dzīgi ienāca Gastons. Viņš devās pretim hercogam, kas sniedza viņam roku.

— Kā, jūs šeit, Šanlē kungs? — sacīja hercogs, cenzdamies izlikties pārsteigts.

— Jā, monseigneur, ar mani ir noticis brīnums, turklāt starpnieks bija brašais kapteinis Lažonkjērs: viņš bija visu sagatavojis bēgšanai. Viņš ataicināja mani pie sevis, it kā lai vienotos par mūsu atzīšanos. Pēc tam, kad palikām vieni, viņš man visu izstāstīja, un mēs kopā laimīgi izbēgām.

— Un tā vietā, lai bēgtu pāri robežai un paglābtos drošībā, jūs ar dzīvības briesmām atnācāt šurp.

— Monseigneur, — nosarkdams ierunājās Gastons, — atzīstos, ka sākumā man brīvība likās viskaistākā un dārgākā manta zemes virsū. Pir­mie elpas vilcieni svaigā gaisā mani apreibināja. Bet gandrīz vai tūlit es pārdomāju.

— Vienu lietu, vai ne?

— Divas, monseigneur.

— Par Helēnu, kuru jūs pamētāt?

— Un par saviem draugiem, kurus es atstāju zem naža.

— Un tad jūs nolēmāt…

— Ka esmu saistīts viņu pasākumā līdz tam laikam, kamēr mūsu plā­ni būs piepildīti.

— Mūsu plāni!

— Jā, vai tad tie nav tikpat labi jūsu kā mani plāni?

— Klausieties, Šanlē kungs, man šķiet, ka cilvēkam jāpaliek savu spē­ku robežās. Ir lietas, ko Dievs aizliedz cilvēkam veikt, ir brīdinājumi, kas ieteic viņam atteikties no zināmiem nolūkiem. Nu, man šķiet, ka būtu grēks neredzēt šos brīdinājumus, nedzirdēt šo balsi. Mūsu plāni sabruka, nedomāsim vairs par tiem.

— Gluži otrādi, monseigneur! — drūmi un galvu šūpodams atbil­dēja Gastons. — Gluži otrādi, domāsim par tiem vairāk nekā jebkad!

— Bet jūs taču esat nevaldāms, Šanlē kungs, — smaidīdams sacīja reģents. — Kā jūs iedomājaties turpināt tik grūtu pasākumu, kas tagad kļuvis gandrīz vai neprātīgs?

— Monseigneur, es domāju par saviem apcietinātajiem, notiesāta­jiem, nāvei nolemtajiem draugiem! Aržansons man to pateica. Es domāju par mūsu draugiem, kuri gaida ešafotu un kurus var glābt tikai reģenta nāve. Ja atstāšu Franciju, mūsu draugi teiks, ka esmu pircis savu glābiņu par viņu nāves cenu un ka mana nodevība atdarījusi man Bastīlijas vār­tus.

— Tātad šim goda jautājumam jūs ziedojat visu, pat Helēnu?

— Monseigneur, ja viņi vēl ir dzīvi, man tie jāglābj.

— Bet ja viņi ir miruši?

— Tad ir cita lieta… Tad man viņi jāatriebj.

— Velns lai parauj, man šķiet, ka tā ir mazliet pārspīlēta varonība! Man liekas, ka jūs jau esat diezgan cietis. Ticiet man, ticiet cilvēkiem, kas atzīst par diezgan labu tieksmi goda jautājumu: visa pasaule jūs at­taisnos, mīļais Brut.

— Bet ne es pats, monseigneur.

— Tātad jūs paliekat pie sava?

— Ciešāk kā jebkad. Reģentam jāmirst, un reģents mirs! — viņš pie­bilda dobjā balsī.

— Bet vai negribat iepriekš tikties ar Šavernī jaunkundzi? — hercogs sacīja mazliet pārvērstā balsī.

— Jā, monseigneur. Bet vispirms jums jāapsola man, ka palīdzēsit realizēt manus plānus. Padomājiet taču, monseigneur, ka mēs nedrīks­tam ne mirkli kavēties un, ka mani biedri notiesāti uz nāvi, tāpat kā es. Monseigneur, sakiet man tūlīt, iekams es tiekos ar Helēnu, ka jūs mani nepametīsit vienu. Ļaujiet man noslēgt ar jums zināmā mērā jaunu lī­gumu. Esmu cilvēks ar mīlu, tātad esmu vājš. Man būs jācīnās ar asarām un savu vājību. Monseigneur, gribu tikties ar Helēnu tikai tad, ja jūs man apsolāt, ka piekļūšu pie reģenta.

— Un ja es atteiktos no šādām saistībām?

— Tad, monseigneur, es vairs neredzēšu Helēnu. Viņai es esmu miris. Veltīgi būtu pamodināt viņā cerības, lai tās atkal zaudētu. Pietiek jau ar to, ka viņa mani vienreiz apraudāja.

— Un jūs joprojām paliekat pie sava?

— Jā, tikai ar vājākām izredzēm.

— Bet ko jūs darīsit?

— Es gaidīšu reģentu visur, kur viņam vajadzētu ierasties, un es vi­ņam uzbrukšu, kur vien to satikšu.

— Vēlreiz — pārdomājiet!

— Ar savu godavārdu es jūs lūdzu sniegt man savu atbalstu. Ja nē, es paziņoju, ka iztikšu bez tā.

— Labi, Šanlē kungs! Ejiet pie Helēnas. Bet, nākot atpakaļ, jūs sa­ņemsiet manu atbildi.

— Kur?

— Šai pašā istabā.

— Un šī atbilde bus tāda, kādu es veļos?

— Jā.

Gastons iegāja Helēnas istabā. Meitene bija nosligusi ceļos pie kru­cifiksa un lūdza Dievu, lai tai atdod viņas mīļāko. Izdzirdusi kādu veram durvis, viņa pagriezās.

Viņai likās, ka Dievs ir izdarījis brīnumu. Viņa skaļi iekliedzās un pastiepa rokas pret chevalier, bet viņai nebija spēka piecelties.

— Ak, Dievs! — viņa iesaucās.— Vai tas ir viņš, vai arī viņa ēna?

— Tas esmu es, Helēna, es pats! — iesaucās jauneklis, steigdamies pie Helēnas un satverdams viņas rokas.

— Bet kā… tu, šorīt vēl cietumnieks… šovakar jau brīvs…

— Es izbēgu, Helēna.

— Un tu domāji par mani, tu steidzies pie manis, tu negribēji bēgt bez manis… Ak, nu es gan pazīstu savu Gastonu. Nu, mans draugs, es esmu gatava! Ved mani, kurp vēlies, es piederu tev… Es iešu līdzi…

— Helēna, tu neesi parasta cilvēka līgava. Ja man nebūtu nekā vai­rāk kā citiem cilvēkiem, tu rnani nebūtu iemīlējusi.

— Nē, protams.

— Helēna, izraudzītām dvēselēm uzlikti lielāki pienākumi un līdz ar to lielāki pārbaudījumi. Iekams piederēšu tev, man vēl jāizpilda sūtība, kuras dēļ esmu ieradies Parīzē. Mums abiem lemts fatāls liktenis… Saki, ko gribi, Helēna, bet tā tas ir: mūsu dzīvība vai nāve atkarīga vairs tikai no viena notikuma, un šis notikums piepildīsies šonakt.