Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Lūk, slepkava!

Gastons pats atzinās, ka tā ir gļēvulība un nekaunība: ierasties viesos pie prinča, lai pārvērstu šos spožos lukturus bēru lāpās, lai aptraipītu ar asinīm Šīs košās tapetes, lai saceltu šausmas šajā svinību burzmā. To iedomājoties, viņam zuda drosme, un viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.

— Es viņu nogalināšu ārā, bet ne šeit, — viņš nodomāja.

Tad viņš atcerējās hercoga norādījumus. Šī karte atvērs viņam durvis uz kluso siltumnīcu. Viņš nomurmināja starp zobiem:

— Viņš tātad paredzēja, ka man būs bail no ļaudīm. Viņš uzminēja, ka es esmu gļēvulis.

Pa šīm durvīm viņš nokļuva kādā galerijā, kur bija novietotas bufetes. Visi gāja tām klāt, dzēra un ēda.

Gastons piegāja pie bufetes tāpat kā citi. Ne tāpēc, ka viņš būtu izsalcis vai izslāpis, bet, kā jau teicām, viņam nebija ieroča.

Viņš izraudzījās garu un asu nazi un, pametis ašu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai neviens viņu nevēro, drūmi smaidīdams, pabāza to zem sava domino.

— Nazis! — viņš nomurmināja. — Nazis! Nu, līdzība ar Ravaijaku būs pilnīga. Tas gan bija Indriķa IV mazdēls.

Tiklīdz viņa smadzenēs pazibēja šī doma, Gastons pagriezies ierau­dzīja, ka viņam tuvojās kāda maska zilā samta domino. Dažus soļus aiz šā vīra nāca kāda sieviete un vīrietis — arī maskās. Zilais domino pa­manīja, ka viņam seko, paspēra divus soļus pretim šīm maskām, pavē­lētāja tonī pateica dažus vārdus vīrietim, kas godbijīgi nolieca galvu, tad pienāca pie Šanlē. . -

— Jūs vilcināties! — viņš uzrunāja Gastonu labi pazīstamā balsī.

Gastons ar vienu roku pavēra savu domino un parādīja hercogam

dunci, kas mirdzēja otrā rokā.

— Es redzu dunci, kas mirdz, bet redzu arī roku, kas trīc.

— Jā, monseigneur, tā ir tiesa, — atzinās Gastons. — Es vilcinājos, es trīcēju, es biju gatavs bēgt projām, bet, paldies Dievam, jūs esat te!

— Nu, un negantā drosme? — sacīja hercogs savā zobgalīgajā balsī.

— Neesmu to zaudējis, monseigneur.

— Labi! Kas tad ar to noticis?

— Monseigneur, es esmu viņa mājā!

— Jā, bet neesat siltumnīcā.

— Vai jūs varētu parādīt man viņu iepriekš, lai es pierodu pie viņa klātbūtnes, lai es iekaistu naidā pret viņu. Jo es nezinu, kā lai atrodu viņu šajā pūlī.

— Nupat viņš bija jums līdzās.

Gastons nodrebēja.

— Man līdzās? — iesaucās jauneklis.

— Pavisam tuvu, gluži kā es tagad, — svinīgi noteica hercogs.

— Es iešu siltumnīcā, monseigneur, iešu!

— Ejiet!

— Vēl vienu acumirkli, monseigneur, {aujiet man attapties!

— Labi, labi! Jūs zināt, siltumnīca atrodas tur, šīs galerijas galā. Bet durvis gan ir aizslēgtas.

— Vai jūs man neteicāt, monseigneur, ka sulaiņi man tās atvērs, tiklīdz es uzrādīšu šo karti?

— Jā, bet vēl labāk atvērt tās pašam. Sulaiņi, kas jūs ielaidīs, varbūt gaidīs jūs iznākam. Ja jau pirms slepkavības jūs esat tik uztraukts, kāds gan jūs būsit pēc tās! Bez tam reģents varbūt nekritīs neaizstāvējies, neie­kliedzies. Viņi atskries, jūs apcietinās un — ardievu, jūsu nākotnes cerī­bas! Domājiet par Helēnu, kas jūs gaida!

Nav iespējams izteikt, kas norisa Gastona sirdī, kamēr hercogs izru­nāja šos vārdus. Likās, ka hercogs vēro šo vārdu ietekmi jaunekļa sejā un sirdī un redz ikvienu vaibstu, jūt ikvienu pukstu.

— Ko tad lai es daru? Dodiet man padomu! — dobjā balsī jautāja Gastons.

— Kad būsit nonācis pie siltumnīcas durvīm, pretim šai galerijai, pa kreisi, redziet?..

— Jā.

— Pataustiet zem slēdzenes, un jūs atradīsit izgrieztu pogu. Nospie­diet to, un durvis pašas atvērsies, ja vien tās nebūs aizslēgtas no iekš­puses. Bet reģents, kas nekā nenojauš, nebūs tik piesardzīgs. Tā es esmu iegājis tur vai divdesmit reižu privātā audiencē. Ja viņa tur nebūs, kad iesit iekšā, pagaidiet. Ja viņš tur būs, — jūs to pazīsit pēc melnā domino un zelta bites.

— Jā, jā, es zinu, monseigneur, — sacīja Gastons, pats neapzinā­damies, ko runā.

— Es šovakar ne visai paļaujos uz jums, — piebilda hercogs.

— Ak, monseigneur, tās tāpēc, ka šis brīdis tuvojas un ka vienā minūtē es visu savu pagājušo dzīvi būšu apmainījis pret stipri apšaubāmu nākotni, un jutīšu varbūt kaunu, bet katrā ziņā — sirdsapziņas pārme­tumus.

— Sirdsapziņas pārmetumus! — atkārtoja hercogs. — Ja kāds veic pasākumu, kas tam liekas taisnīgs, pasākumu, ko diktē sirdsapziņa, tad nedrīkst būt pašpārmetumu. Vai tad jūs šaubāties par savas lietas svētu­mu? k

— Nē, monseigneur, bet jums viegli tā runāt. Jūs par to tikai domā­jat, es izpildu. Jūs esat tikai galva, es esmu roka. Ticiet man, monseig­neur, — piebilda Gastons drūmā un aizsmakušā balsī, — ir drausmīgi nogalināt cilvēku, kas neaizstāvas un uzsmaida savam slepkavam. Es do­māju, ka esmu drošsirdīgs un stiprs, bet tā laikam ir ar katru sazvērnieku, kas rīkojas tāpat kā es. Uztraukuma, lepnuma, sajūsmas vai naida brīdī viņš nodod liktenīgo zvērestu. Starp viņu un viņa upuri vēl ir tas viss laiks, kam jāpaiet. Pēc zvēresta drudzis mazinās, satraukums atslābst, sa­jūsma izgaist, naids saplok. Viņā pusē apvārsnim parādās tas, pie kura nu jāiet un kurš nāk pie jums. Katra diena tuvina jūs viņam, un tad cilvēks notrīc, jo tikai tad saprot, kādu noziegumu apņēmies izdarīt. Bet laiks nepielūdzami iet uz priekšu, un pēc katras stundas, kas nozvana, jūs redzat upuri, kas pasper vienu soli, kamēr beidzot atstatums izzūd, un jūs atrodaties aci pret aci. Tad… tad, ticiet man, monseigneur, pat visdrošsirdīgākie sāk trīcēt. Jo slepkavība ir un paliek slepkavība. Tad tikai cilvēks mana, ka nav savas apziņas kungs, bet sava zvēresta vergs. Viņš devies ceļā ar paceltu galvu, saukdams: „Esmu izraudzītais!", bet pienāk galā ar noliektu galvu un atzīstas: „Esmu nolādēts."

— Vēl ir laiks, Šanlē kungs, — hercogs dzīvi iesaucās.

— Nē, nē, monseigneur, jūs labi zināt, ka liktenis dzen mani uz priekšu. Es izpildīšu savu uzdevumu, lai tas būtu cik briesmīgs būdams. Man sirds trīcēs, bet roka paliks stingra. Jā, es jums to pasaku: ja nebūtu draugu, kas no mana dunča dūriena sagaida dzīvību, ja šeit nebūtu He­lēnas, kuru es pārklāšu sērām — ja ne asinīm — o, es labāk izvēlētos ešafotu ar visu tā kaunu, jo tas nesoda — tas attaisno.

— Nu, labi, es redzu, ka jūs drebat, bet ka jūs rīkosities, — noteica hercogs.

— Nešaubāties par to, monseigneur. Lūdziet par mani Dievu, jo pēc pusstundas visam būs beigas.

Hercogs negribot sakustējās, tomēr piekrizdams pamāja un pazuda pūlī.

Gastons ieraudzīja pusviru kādu logu, kas izgāja uz balkonu. Viņš izgāja ārā un brīdi pastaigājās, lai aukstumā apvaldītu drudzi, kas sa­trauca viņa asinis. Bet iekšējā uguns bija pārāk kvēla un joprojām dedzi­nāja viņu. Tad viņš atgreizās galerijā, paspēra dažus soļus, devās siltum­nīcas virzienā, atgriezās atpakaļ, tad piegāja pie durvīm un uzlika roku uz izgrieztās pogas. Bet viņam likās, ka vairākas personas, sapulcējušās netālu no viņa, vēro to. Viņš griezās atpakaļ, izgāja atkal uz balkona un izdzirda, ka tuvējā baznīcas torni pulkstenis nosita vienu.

— Šoreiz pienācis izšķirīgais brīdis, atkāpties vairs nevar, — viņš no­murmināja. — Ak, Dievs! Es tev uzticu savu dvēseli! Ardievu, Helēna, ardievu! .

Tad lēniem, bet stingriem soļiem viņš izspiedās cauri cilvēku drūzmai, devās taisni uz durvīm, paspieda atsperi, un durvis klusi atdarījās. Acis viņam apmiglojās. Likās, ka viņš atrodas jaunā pasaulē. Mūzika atlidoja līdz viņam tikai kā tāla, daiļa melodija. Pēc mākslīgajām smaržām viņš tagad ieelpoja liego puķu smaržas. Pēc tūkstoš žilbinošo sveču gaismas — patīkama krēsla, ko rada dažas starp lapām apslēptās alabastra lampas.