Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Ko jūs sakāt? — iesaucās meitene.

— Klausieties, Helēna! — turpināja Gastons. — Ja četru stundu lai­kā, tas ir, līdz rītausmai, jūs nesaņemsit no manis nekādu ziņu, mani .vairs negaidiet. Iedomājieties, ka tas viss, kas nupat notiek, bija sapnis.

Un ja varat dabūt atļauju, apciemojiet mani Bastīlijā.

Helēna nobālēja, viņas rokas bez spēka nokrita gar sāniem. Gastons paņēma viņu aiz rokas un aizveda pie krucifiksa, kur tā noslīga ceļos.

Tad viņš kā brālis noskūpstīja Helēnu uz pieres un sacīja:

— Turpiniet savu lūgsnu, Helēna, aizlūdzot par mani, jūs aizlūdzat arī par Bretaņu un Franciju.

Un viņš steidzās ārā no istabas.

— Ak vai! — čukstēja Helēna. — Glāb viņu, Dievs! Glāb viņu! Kāda man daļa par visu citu!

Ieiedams salonā, Gastons sastapa sekretāru, kas tam paziņoja, ka her­cogs aizbraucis, bet licis nodot viņam kādu zīmīti.

Šai zīmītē bija rakstīts:

„Šonakt Monso notiek maskuballe, kurā piedalīsies arī reģents. Ap pulkstens vieniem no rīta viņš parasti viens pats dodas savā iemīļotajā siltumnīcā, kas atrodas zeltītās galerijas galā. Tur parasti iet tikai viņš, jo visi zina viņa paražu un respektē to. Reģents būs tērpies melnā samta domino, uz kreisās rokas izšūta zelta bite. Šo nozīmi viņš slēpj sava tērpa krokās, kad grib palikt nepazīstams.

Karte, ko pielieku klāt šai zīmītei, ir sūtņa ieejas biļete. Ar šo karti jūs ielaidīs ne tikai ballē, bet arī siltumnīcā, kur jūs iesit it kā uz slepenu satikšanos. Izmantojiet šo nakti, lai satiktu reģentu.

Mana kariete gaida apakšā. Tur jūs atradīsit manu domino. Kučieris ir jūsu rīcībā."

Lasot šo zīmīti, kas tam pavērs visas durvis un savedīs kopā ar to cilvēku, kas viņam jānogalina, Gastonam uz pieres parādījās auksti svied­ri, un viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Tad, it kā negantā apņēmībā, viņš izdrāzās no salona, steigšus nokāpa pa kāpnēm un ielēca karietē, uzsaukdams kučierim:

— Uz Monso!

Bet tiklīdz viņš bija izgājis no salona, sienā atvērās slepenas durvis. Tajās parādījās hercogs. Viņš lēnām devās uz pretējām durvīm, kas veda Helēnas istabā. Ieraudzījusi hercogu, viņa skaļi iekliedzās.

— Nu, — sacīja reģents ar skumju smaidu. — Vai esat apmierināta, Helēna?

— Ak jūs, monseigneur!

— Redziet, bērns, — turpināja reģents, — ka mani pareģojumi pie­pildās. Ticiet manam vārdam, ceriet!..

— Ak, monseigneur, vai jūs esat eņģelis, kas sūtīts zemes virsū, lai būtu man zaudētā tēva vietā?

— Diemžel, neesmu eņģelis, dārgā Helēna, — smaidīdams atbildēja reģents. — Bet lai būtu kāds būdams, — es jums tiešām būšu tēva vietā, un pie tam maigs tēvs.

To teikdams, hercogs paņēma meitenes roku un gribēja to godbijīgi noskūpstīt. Bet viņa pacēla galvu, un reģenta lūpas pieskārās viņas pierei.

— Monseigneur, lai Dievs jūs svētī!

— Kaut jūsu vēlējums nestu man laimi! — noteica reģents.

Un, joprojām smaidīdams, viņš Helēni atstāja, tad iekāpa karietē.

— Gar Palērojālu, — viņš pavēlēja kučierim. — Bet neaizmirsti, ka ceturtdaļstundas laikā tev jābūt Monso.

Kučieris dzina zirgus. Tajā brīdī, kad kariete straujos auļos pabrauca zem kolonnu velves, no turienes izjāja kāds kurjers. Dibuā, redzēdams viņu aizjājam, atvēra logu un atgriezās telpās.

Pa tam Gastons traucās uz Monso. Kā jau hercogs bija teicis, viņš karietē atrada kādu masku un domino. Tā bija melna samta maska un mēļa satina domino. Viņš uzlika masku, apvilka domino, bet tad iedo­mājās: viņam nebija ieroča.

Iznākot no Bastīlijas, viņš bija steidzies uz Bakā ielu, bet tagad neuz­drošinājās atgriezties savā vecajā mītnē — viesnīcā „Mīlas muca", kur viņu varēja pazīt un apcietināt. Viņš neuzdrošinājās modināt kādu nažu tirgotāju un pirkt dunci, kas varētu radīt aizdomas. Viņš nosprieda, ka Monso viegli varēs iegādāties kaut kādu ieroci.

Bet jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk juta nevis ieroča, bet drosmes trū­kumu. Viņā nodzisa drausmīgā cīņa starp pašlepnumu un cilvēcību, un viņam pa laikam vajadzēja iedomāties savus draugus cietumā, notiesā­tus, drausmīgas un kaunpilnas nāves apdraudētus, lai ar varu piespiestu sevi palikt pie agrākā lēmuma un turpinātu ceļu.

Kariete iebrauca Monso pagalmā un apstājās spoži apgaismotā pa­viljona priekšā. Bija ledains aukstums, sniegs klāja lilijas, tik bēdīgas zie­mā, tik skaistas un smaržīgas pavasarī.

Un tomēr Gastons juta, ka zem maskas viņam spiežas auksti sviedri, un viņš nočukstēja:

- Jau!

Pa to laiku kariete bija apstājusies, durtiņas atvērtas — vajadzēja izkāpt. Bez tam visi bija pazinuši prinča privāto kučieri un karieti, ko tas lietoja savos slepenajos izbraucienos, tāpēc ikviens klusi steidzās klāt, gatavs izpildīt pirmo pavēli.

Gastons nemaz neievēroja šo centību. Viņš izkāpa diezgan stingrā gaitā, lai gan acis mazliet it kā apžilba, un parādīja savu karti.

Bet sulaiņu rinda godbijīgi pašķīrās, it kā pierādīdama, ka šī for­malitāte ar ieejas biļeti nemaz nav vajadzīga.

Toreiz bija paradums maskoties kā vīriešiem, tā sievietēm, un, gluži pretēji mūsdienām, drīzāk vēl sievietes, nevis vīrieši, ieradās tamlīdzīgos sarīkojumos ar neaizsegtām sejām. Tiešām, sievietes šajā laikmetā ne tikai runāja brīvi, bet arī prata runāt. Maskai nevajadzēja slēpt viņas maz­vērtību: XVIII gadsimtā visas sievietes bija asprātīgas. Maska nebija va­jadzīga arī tādēļ, lai slēptu zemo kārtu: XVIII gadsimtā, ja sieviete bija skaista, viņa ļoti ātri ieguva arī titulu. Piemēri — hercogiene Šatorū, grā­fiene Dibarī.

Gastons nevienu nepazina, tomēr instinktīvi juta, ka atrodas tā laika vissmalkākajā sabiedrībā. Te bija vīrieši: Noaijī, Braukā, Brogliji, Sen- simoni, Nosē, Kanilaki, Bironi. Varbūt vēl raibāka bija sieviešu sabie­drība, bet ne mazāk asprātīga, ne mazāk eleganta, sevišķi ap Mēna un Mentona kundzēm. Te bija aristokrātija, kas pulcējās ap karaļa ģimenes visbrašāko un populārāko princi. Šajā lielā gadsimta sanāksmē trūka tikai Ludviķa XIV bastardu un karaļa.

Tiešām ~ un to atzina pat viņa ienaidnieki - neviens neprata rīkot tādas viesības kā reģents. Šī gaumīgā greznība, šī apbrīnojamā puķu pār­pilnība, kas smaržoja zālēs, šie miljoni sveču, ko pavairoja spoguļi, šie prinči, šie sūtņi, šīs burvīgi skaistās un patīkami jautrās sievietes, kurām viņš pieskārās elkoņiem — tas viss ietekmēja jauno provincieti. Viņš iz­tēlē bija saskatījis reģentā tikai cilvēku, bet tagad ieraudzīja, ka tas ir laipns, mīļots un, galvenais, populārs un nacionāls karalis.

Gastons juta, ka visas šīs greznības smaržas sakāpj viņam galvā un reibina. Daudz mirdzošu acu zem maskām urbās viņā kā nokaitēti dunči.

Viņa sirds sita kā negudra, kad, meklējot starp šīm galvām to, kuras dēļ šī sirds tā pukstēja, viņš pamanīja kādu melnu domino. Viņš gāja, ar elkoņiem grūstīdamies, ļāva viļņiem, kas plūda ap viņu, šūpot sevi kā laivu bez airiem un burām, viņš noliecās un saslējās, apkārtējās drūmās vai līksmās poēzijas apdvests, un vienā sekundē jutās te paradīzē, te ellē.

Bez maskas, kas slēpa viņa seju un neļāva saskatīt pārvērstos vaibstus, viņš šajās zālēs nebūtu paspēris ne četrus soļus, jo uz viņu būtu sākuši rādīt ar pirkstiem un teikt: