ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

nomirusi, no viņas ir palicies tikpat daudz pāri, cik no tām, par kupām nezinām teikt neviena slikta vārda, un kuru kapus mēs aplaistām tāpat kā šo katru dienu. Labi, bet, kad nu šai blakus gulošo dāmu piederīgie uz­zināja, kas tā tāda, ko jūs domājat viņi teica? Viņi uz­traucās, draudēja, ka dabūs viņu prom no šejienes, pie­prasīja, lai šādām personām ierādītu citur kapsētu tā­pat kā nabagiem. Vai tas ir dzirdēts? Es viņus labi pa­zīstu, šos taukos kapitālistus, kas četras reizes gadā at­nāk uz kapsētu, paši atnes puķes un kādas puķes! Sko­pojas ar tiem, kurus apraudot, raksta uz pieminekļiem par savām asarām, kūpas tie nekad nav raudājuši, un sagādā saviem kaimiņiem dažādas nepatiksmes. Ticiet vai neticiet: es nepazinu šo jauno dāmu, es nezinu, ko viņa ir darījusi, bet tomēr es mīlu šo nabadzīti un rūpējos par viņu, apgādājot viņas kapam kamēlijas par vis- mērenākām cenām. Šis ir mans visiemīļotākais kaps. Jūs redzat, kungs, mums jāiemīl mirušie, jo mēs esam tik aizņemti, ka mums tikko atliek laika mīlēt vēl ko citu.

Es lūkojos šai cilvēkā, un daži mani lasītāji sapratīs bez paskaidrojuma, kāds uzbudinājums man bija jāiztur, klausoties viņā.

To laikam ievēroja arī viņš un turpināja:

— Runā, daudzi esot izputinājuši visu savu bagātību viņas dēļ, esot bijuši tai arī tādi, kas to dievinājuši, bet redzot, ka neviens vairs viņu neatmin un nenopērk vi­ņai pat viena ziediņa, kļūst tā ērmoti, kungs, tā skumji. Viņai gan vēl daudz nav ko žēloties, viņai ir savs kaps pašai par sevi un kaut viens cilvēks, kas par viņu rūpē­jas visu vietā. Bet mums te guļ nabadzīgas Jaunavas tā­das pašas kā viņa un tikpat vecas kā viņa, bet viņas sa­

met kopējā bedrē, un sirds man sažņaudzas tad sāpēs, dzirdot viņu ķermeņus smagi nokrītam bedres krēslā. Un neviena dvēsele par viņām vairs netur bēdu, reiz viņas ir mirušas. Nav patīkams mūsu amats, sevišķi tad vēl, ja drusku kas palicis pāri no sirds. Bet ko darīsi? Palīdzēt nevari Man pašam ir divdesmit gadu veca braša mazmeita, un cik atved šurp kādu mirušu jaunavu tanī vecumā, man jādomā par viņu, un sirds sāk viļ­ņoties, vienalga, vai tā bijusi klaidone vai augsti teie- nījama dāma. Bet mans stāsts būs jums jau apnicis, un jūs jau nenācāt šurp, lai tajā klausītos. Mans uzdevums bija parādīt jums šo kapu. Te tas ir. Vai es varu jums vēl kā pakalpot?

— Vai jūs nezināt Divāla kunga adresi? — es jautāju šim vīram.

— Zinu, viņš dzīvo X ielā. Vismaz tur es eju saņemt naudu par šīm puķēm, ko jūs redzat uz kapa.

— Paldies, mans draugs.

Es uzlūkoju pēdējo reizi šo ziedošo kapu, kūpam mani skati gribēja izurbties cauri, lai redzētu, ko zeme izdarī­jusi ar šo skaisto radījumu, tad es skumju prātu devos projām.

— Jūs gribat apmeklēt Divāla kungu? — jautāja dārz­nieks, man blakus iedams.

— Jā.

— Es esmu pārliecināts, ka viņš vēl nav atgriezies Pa­rīzē, citādi viņš, droši vien, būtu atnācis jau Surp.

— Jūs domājat, ka viņš vēl nav aizmirsis Margeritu?

— Ne tikai domāju, bet esmu pārliecināts un ar mie­ru derēt, ka viņš vēlas to guldināt jaunā kapā tikai tā­pēc, lai to vēlreiz redzētu.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Pirmais viņa jautājums, ierodoties šais kapos, bija: „Kādā ceļā es viņu kaut reiz vēl varētu redzēt?" Nu, saprotams, pārmainot kapa vietu. Uu es viņam paskaid­roju visas formālitātes, kādas jāievēro šādu nodomu reālizējot. Vispirms, nepieciešama piederīgo atļauja. Pēc šādas atļaujas tad arī aizbrauca Divāla kungs pie no­mirējas māsas.

Mēs bijām jau pienākuši pie kapsētas vārtiem; es vēlreiz pateicos dārzniekam, iespiezdams tam rokā pāris sudraba naudas gabalu un devos uz ielu, kur Armands pēc dārznieka sniegtajām ziņām dzīvoja. Viņš vēl nebija pārradies.

Es uzrakstīju viņam pāris vārdu un lūdzu to, atgrie­žoties Parīzē, apciemot mani vai vismaz paziņot, kur un kad es viņu varētu satikt.

Nākošas dienas rītā es saņēmu no Armanda vēstuli, kūjā viņš rakstīja par savu ierašanos Parīzē un lūdza to apmeklēt, jo esot tik saguris no garā ceļojuma, ka nespēšot iziet no mājas.

Es atradu Armandu gultā.

Viņš sniedza man savu karsto roku.

— Jums ir karsonis, — es sacīju.

— Nieki, vienkārši nogurums no garā un steigas pilnā ceļojuma.

— Jūs bijāt pie Margeritas māsas?

— Biju, bet kas jums to teica?

— Kāds cilvēks; vai jūs ieguvāt, pēc kā braucāt?

— Saprotams, bet kas jums stāstīja par šo manu ce­ļojumu un tā nolūku?

— Kapsētas dārznieks.

— Jūs redzējāt viņas kapu?

— Jā.

— Vai dārznieks pienācīgi rūpējas par to? — jau­tāja Armands, un asaras noritēja pār šī slimā vira seju. Es izlikos, ka neredzu to, un sāku runāt par kaut ko citu.

— Jau trīs nedēļas pagājušas kopš jūs aizbraucāt, — es sacīju.

— Viņš pārvilka ar roku pār seju un atbildēja:

— Jā, tieši trīs nedēļas.

— Jūs ilgi bijāt ceļā?

— Nē, es neatrados visu laiku ceļā. Nobraucis turp, es saslimu, un karsonis mani noturēja gultā veselas divas nedēļas.

— Un jūs uzsākat ceļojumu atpakaļ vēl pilnīgi neiz-

veseļojies?

— Ja es tur paliktu vēl kādu nedēļu, es, droši vien, tur būtu nomiris.

— Labi, tagad jūs esat atpakaļ, bet nu jums jārūpējas par sevi vairāk; jūsu draugi jūs uzraudzīs, un es pir­mais, ja atļausit.

— Pēc divām stundām es jau celšos.

— Tas būtu neprātīgi.

— Man jāceļas.

— Kas jums tik neatliekami darāms?

— Man jāiet pie policijas priekšnieka.

— Jūs to varat taču uzticēt kādam savam draugam. Tagad jums jānomierinās, citādi jūs varat bīstami sa­slimt.

— Tas var mani tikai izdziedināt. Man vēlreiz viņa jāredz. Es nevaru gulēt kopš tās dienas, kad saņēmu zi­ņu par viņas nāvi, un sevišķi pēc tam, kad redzēju viņas kapu. Es nevaru pieņemt, ka šī jaunā un skaistā sievie­te, kādu es viņu atstāju, ir tiešām mirusi. Es gribu pats par to pārliecināties. Es gribu pats redzēt, ko Dievs ir nodarījis šim radījumam, ko es tik ļoti mīlēju, un tad, varbūt, šī skata šausmas izdzēsīs manu izmisumu. Jūs taču nāksit man līdz, ja tas nesagādā jums pārāk lielas nepatiksmes?

— Ko jums teica viņas māsa?

— Nekā. Viņa bija ļoti izbrīnējusies par to, ka kāds svešs cilvēks grib pirkt jaunu zemi, kur apglabāt Marge­ritu, un bez kavēšanās viņa izrakstīja man atļauju.

— Bet ticiet man, būs labāk, ja jūs atliksit šo darbu līdz tai dienai, kad jūs būsit galīgi izveseļojies.

— Neraizējieties, maoi spēka pietiks! Bet es zaudēšu prātu, ja ar šo savu nodomu vilcināšanos. Man nebūs miera agrāk, iekāms nebūšu Margeritu redzējis.

— Es saprotu jūs, — sacīju, — un esmu ar mieru jūs pavadīt, bet vai Jūliju Diprē jūs esat redzējis?

— Jā. Es viņu redzēju pirmajā diena pēc manas ieraša­nās Parīzē.

— Vai viņa jums nodeva papīrus, ko Margerita viņai atstāja, lai nodotu jums?

— Te viņi ir.

Armands izvilka no spilvena apakšas nelielu papīra vīstokli un atkal to atlika atpakaļ.

— Es zinu no galvas visu, kas tur uzrakstīts, — sacī­ja viņš. — Reizes desmit dienā es to esmu lasījis visas šīs trīs nedēļas no vietas. Jūs ari to izlasīsit, tikai drus­ciņ vēlāk, kad es būšu mazliet nomierinājies un atlabo­jies un spēšu ar jums dalīties šai atzīšanās stāstā, kas slēpj tik daudz mīlestības un sirds kvēles. Bet tagad es jūs lūgšu man pakalpot.