ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

— Ar ko?

— Jūs gaida uz ielas važonis?

— Jā.

— Lūdzu paņemiet manu pasi un aizbrauciet uz pastu, tur man jāsaņem pēc pieprasījuma divas vēstules. Kad jūs atgriezīsities, tad mēs kopā aizbrauksim pie polici­jas priekšnieka, lai izkārtotu rītdienas ceremoniju.

Armands man iedeva savu pasi, un es aizbraucu uz Žana Žaka Ruso ielu. Tur izsniedza man divas vēstules.

Atgriežoties es Armandu atradu priekšā jau apģēr­bušos.

— Pateicos, — viņš sacīja, saņemdams vēstules. — No mana tēva un māsas. Viņiem vajadzēja būt izbrīnētiem par manu klusēšanu.

Viņš atplēsa vēstules un steigā pārskrēja ar acīm tām pāri, vairāk uzminēdams nekā lasīdams, kas šais ap četri lappušu gajrajās vēstulēs bija teikts.

— Brauksim, — viņš sacīja, — uz vēstulēm atbildēšu rīt.

Mēs nonācām policijas iecirknī, kur Armands pasnie­dza ierēdnim Margeritas māsas atļauju, pret kuļ*u tam ierēdnis izsniedza vajadzīgos papīrus kapsētas uzraugam.

Tika norunāts, ka pārvietošanu uz jauno kapa vietu izdarīs rīt no rīta ap pulksten desmitiem.

Man jāatzīstas, ka es biju ļoti vēlējies būt šīs norises aculiecinieks, un es nevarēju visu nakti aizmigt. Un, spriežot pēc tām domām, kas nodarbināja manas sma­dzenes, Armandam šī nakts būs bijusi daudzreiz gajāka un grūtāka.

Kad es nākošās dienas rītā ap deviņiem ierados pie viņa, viņš bija stipri bāls, bet citādi diezgan mierīgs.

Viņš man uzsmaidīja un sniedza roku.

Sveces bija izdegušas, un izejot viņš paņēma līdz bie­zu vēstuli, adresētu tēvam. Jādomā, tajā bija uzticēts viņa šīs nakts pārdzīvojums.

Pēc pusstundas mēs bijām jau Monmatras kapsētā.

Ierēdnis mūs jau gaidīja.

Mēs lēni tuvojāmies Margeritas kapam. Policijas inspektors gāja pirmais, es un Armands tam klusēdami sekojām. Laiku pa laikam es jutu sava ceļa biedra ro­ku konvulsīvi saraujamies. Viņš nodrebēja vispār augu­mam. Es paskatījos viņā. Viņš saprata šo skatu un uz­smaidīja man. Mēs nebijām pārmainījuši ne vārda, kopš atstājām māju.

Netālu no kapa Armands apstājās, lai noslaucītu sma­gām sviedru lāsēm norasojušo seju.

Kad mēs piegājām pie kapa, puķes jau bija noņemtas no tā, un divi cilvēki raka zemi.

Armands piespiedās pie koka un vēroja viņus.

Likās, gar acīm viņam lēni slīdēja visa viņa dzīve.

Te viena no lāpstām atsitās pret akmeni.

No šī trokšņa Armands sarāvās kā elektriskas strāvas dzelts un tik stipri saspieda manu roku, ka es sajutu

sāpes.

Kad kaps bija atrakts, ierēdnis sacīja:

— Atveriet šķirstu!

Kaprači paklausīja it kā tā būtu visvienkāršākā lieta pasaulē.

Šķirsts bija no ozola koka. Drēgnumā skrūves bija ierūsējušas un diezgan grūti nācās vāku noņemt. Pre­tīga smaka kāpa uz augšu, neskatoties uz smaržīgajiem augiem, ar kuriem kaps bija bagātīgi piebārstīts.

— Ak Dievs! Ak Dievs! — čukstēja Armands un no­bālēja.

Pat kaprači novērsās uz brīdi.

— Jā [>asteidzas, — sacīja ierēdnis.

Viens no kapračiem izstiepa roku un pacēla balto šķidrautu no Margeritas sejas.

Tas bija šausmīgs skats. Acu vietā bija divas tukšas bedres, lūpas bija zudušas, tikai balti zobi, cieši sa­kosti, vīdēja pretī. Melnie mati gaj-i un sausi bija cieši aplipuši ap pieri un mazliet aizsedza pelēki zaļganos vai­gu dobumus. Bet, neskatoties uz to, es tomēr saredzēju šai atbaidīgajā sejā to balto, viegli iesārto jautro seju, kuru es tik bieži biju redzējis.

Armands nenovērsa acis no šīs sejas; viņš pielika lakatiņu pie mutes un koda to savos zobos.

— Vai jūs pazīstat viņu? — jautāja ierēdnis Divāla kungam.

— Pazīstu, — atbildēja Armands aizsmakušā balsī.

— Tad aiztaisiet šķirstu un nesiet to projām! — sacīja ierēdnis.

Kaprači uzklāja atkal balto šķidrautu Margeritas se­jai, aiztaisīja šķirstu un aiznesa to uz norādīto vietu.

Bet Armands nepakustējās. Kā sastindzis viņš skatījās, acis neatraudams tukšajai bedrei, bāls kā nupat atrakts līķis, kā akmenī pārvērsts.

Es piegāju pie ierēdņa.

— Šī kunga klātiene laikam vairs nav vajadzīga, — es jautāju tam, norādīdams uz Armandu.

— Nav vajadzīga, — viņš sacīja. — Un es dodu jums padomu aizvest viņu labāk projām, jo viņš, kā redzams, ir slims.

— Iesim! — es uzrunāju Armandu, saņemdams viņa roku.

— Ko jūs teicāt? — jautāja Armands, nesaprašanā mani uzlūkodams, it kā mani nepazīdams.

— Viss jau ir pāri, — es piebildu, — iesim, mans draugs! Jums auksti, jūs esat tik bāls; šie uztraukuma pilnie pārdzīvojumi jums ir par smagiem.

— Jums taisnība, iesim! — viņš atbildēja, bet nepa­kustējās ne soļa.

Es viņu saņēmu aiz rokas un vilku sev līdz.

Viņš ļāva sevi vest kā mazs bērns, tikai reižu parei- zei murminādams:

— Vai jūs redzējāt viņas acis?

Un viņš skatījās atpakaļ, it kā šīs acis tur spokotos.

Viņa soļi kļuva nervozi, zobi klabēja, rokas bija auk­stas, nervozas trīsas skrēja pār visu viņa augumu.

Es viņam kaut ko teicu, bet viņš neatbildēja, tikai pa­devīgi sekoja man.

Pie kapsētas vārtiem gaidīja važonis. Viņš bija tur tieši laikā.

iesēžoties važonī, drebuļi sāka kratīt vēl stiprāk, bet, gribēdams slēpt savu uztraukumu un ciešanas, viņš spieda manas rokas un čukstēja:

— Tas nekas, nekas, gribu tikai raudāt.

Es redzēju, cik stipri cilājās viņa krūtis, viņa acis kļuva sarkanas, bet tās bija sausas.

Nokļuvis viņa mājās, es ar viņa apkalpotāja palīdzību to noguldīju gultā, izkurināju krāsni un aizsteidzos pie sava ārsta, kūpam izstāstīju visu, kas noticis.

Ārsts atsteidzās kopā ar mani.

Armands gulēja lielā karsonī un murgoja nesaprota­mus vārdus, kupu starpā bija dzirdams arī Margeritas vārds.

— Kas ir? — es jantāju ārstam, kad tas bija slimnieku izmeklējis.

— Ne vairāk, ne mazāk kā smadzeņu karsonis, bet tā ir viņa laime. Dievs lai man piedod, bet citādi viņš sajuktu prātā. Fiziskās sāpes iznīcinās morāliskās, un pēc mēneša viņš būs glābts no vienām un, cerams, arī no otrām.

Slimībai, kas piemeklēja Armandu, ir viens labums: tā vai nu nokauj cilvēku tūlīt, vai arī tai ātri tiek pāri.

Pēc divām nedēļām Armanda veselība sāka strauji laboties, pa šo laiku mūsu starpā nodibinājās sirsnīga draudzība. Gandrīz visu slimības laiku es nodzīvoju pie viņa.

Pavasaris atvērās ar saviem ziediem, savām lapām,put­niem un putnu dziesmām. Mana drauga istabas logs stā­vēja priecīgi atvērts,UN no dārza priecīgi istabā šķita plūstam veselības pilna elpa.

Ārsts atļāva viņam jau celties, un, kad saule pacē­lās visaugstāk, un bija vissiltāks, mēs sēdējām pie loga un runājām.

Es pūlējos sarunas tematus izraudzīties tādus, kas nesaistās ar atmiņām par Margeritu, bet Armands mīlē­ja runāt par viņu, un, likās, šais runās atlaba. Viņš ne­kavējās vairs atmiņās ar asarām acīs kā agrāk, bet ar maigu smaidu lūpās.

Kādu vakaru mēs nosēdējām pie loga ilgāk nekā pa­rasts; laiks bija sevišķi jauks, un saule norietēja zeltaini sārtā spožumā.

Kaut gan mēs bijām Parīzē, zaļā lapotne, kas ap mums kļāvās, likās izslēdza mūs no šīs pasaules, un mūsu sa­runu traucēja tikai šad un tad gapām aizslīdošu ratu troksnis.

— Apmēram tādā pašā novakarē kā šis, es pirmoreiz satikos ar Margeritu, — sacīja Armands, it kā klausīda­mies pats savās domās, bet ne manā runā.