ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Viņš pameta uz mani maigu un mīļuma apstarotu ska­tu, un es ar pūlēm atturējos, lai viņu neapkamptu.

Bet Armanda acīs atkal saskrēja asaras un, gribē­dams tās apslēpt, viņš aizgriezās.

— Esiet vīrs! — es sacīju.

— Ardievu, — viņš izdvesa un izskrēja no istabas.

Es atbīdīju loga priekškarus un redzēju viņu iekāp­jam karietē, kas pie durvīm gaidīja, bet, tikko atsēdies, viņš atkal izplūda asarās, paslēpdams savu seju rokās.

Pagāja labs laiks, un nekas nebija dzirdams par Ar­mandu, toties es daudz dzirdēju runājam par Margeritu.

Es nezinu, vai jūs esat ievērojuši, ka dažreiz pietiek viena vārda par personu, kūja jums agrāk bija tikpat kā nezināma, kupa jums daudz neinteresēja, bet, vairākkārt pieminēta, viņa iznirst jūsu priekšā visos sī­kumos. Jūs pēkšņi atklājat, ka esat par šo personu intere­sējies, jūs atminaties, ka vairākreiz tā ienākusi jūsu dzīvē,tikai jūs neesat tam pievērsuši īstās vērības.

Kas attiecas uz Margeritu, tad gluži to par viņu sacīt nevar: es viņu tiku redzējis jau agrāk un pazinu viņa; bet pēc ūtrupes es tik bieži dzirdēju pieminam viņas vārdu, kas bija apausts dzijām sāpēm, ka mana ziņkāre pieauga līdz ar apbrīnu.

Beidzot es griezos pie saviem draugiem, kuriem es agrāk par Margeritu nebiju bildis ne vārda, un jautā­ju tiem:

— Vai jūs pazināt Margeritu Gotjē?

— Dāmu ar kamēlijām?

— Jā.

— Ļoti labi.

Šis „]oti labi" bieži tika Izrunāts, aizdomīgi smīnot.

— Bet kas viņa īsti bija?

— Laba meitene.

— Un tas ir viss?

— Nu, varbūt, mazliet atjautīgāku un jūtīgāku sirdi nekā citām.

— Vai tiešām nezināt nekā sevišķa par viņu?

— Viņa izputināja barona G…

— Tas viss?

— Viņa bija arī kāda veca hercoga mīļākā…

— Vai viņa tiešām bija tā mīļākā?

— Tā runā; vismaz viņš tai devis daudz naudas.

Un tā, galvenos vilcienos, vienmēr vienas un tās pa­šas atbildes. Bet man gribējās uzzināt kaut ko par Mar­geritas attieksmēm ar Armandu.

Reiz es satiku cilvēku, kam bija plaša pazīšanās ar šādām sievietēm, un es tam jautāju:

— Vai jūs pazināt Margeritu Gotjē?

Viņš atbildēja smīnēdams tāpat kā citi:

— Ļoti labi.

— Kas par meiteni viņa īsti bija?

— Skaista un laba meitene. Viņas nāve man sagādā­ja lielas bēdas.

— Vai viņai nebija mīļākais kāds Armands Divāls?

— Slaida auguma gaišmatis?

— Jā.

— Bija.

— Kas bija šis Armands?

— Kāds jauns cilvēks, kas izšķiedis ar viņu savu ne­lielo kapitālu un bijis spiests to atstāt. Runā, ka viņš to neprātīgi mīlējis.

— Bet viņa?

— Viņa, kā stāsta, arī to mīlējusi, bet tikai pēc savas saprašanas. No šādām sievietēm jau nevar prasīt to, ko viņas nespēj dot.

— Bet kas notika ar Armandu?

— Nezinu. Mēs viņu ļoti maz pazinām. Viņš dzīvoja ar Margeritu mēnešus sešus uz laukiem. Kad viņa at­griezās, viņš bija aizbraucis.

— Un jūs viņu kopš tā laika neesat redzējuši?

— Nē.

Arī es vairs Armandu neesmu redzējis. Es nodomāju, ka viņš, pie nianis būdams, pārspīlējis savas mīlestības jūtas pret Margeritu, tāpat savas ciešanas, sakarā ar viņas nāvi, un varbūt ir jau aizmirsis nomirušo Mar­geritu un savu solījumu vēlreiz mani apciemot.

Taču šādas domas gan varēja attiecināt uz dažu labu, bet Armanda izmisumā bija daudz neliekuļotas nopiet­nības, un, svaidīdamies ar domām no vienas galējības otrā, es beidzot iztēlojos viņu bēdu nomāktu, saslimušu, varbūt viņš pat bija nomiris.

Es sāku interesēties par šo jauno cilvēku, bet, tā kā viņš nenāca pie manis, es nolēmu uzmeklēt viņu.

Es aizgāju uz Antenes ielu. Varbūt Margeritas durvju slēdzējs zina, kur dzīvo Armands. Bet tur nebija vairs vecā durvju slēdzēja, un jaunais nezināja nekā tāpat kā es. Es uzzināju beigās tikai to, ka Margerita apbedīta Monmatras kapsētā.

Bija aprīļa mēneša saulaina un silta diena. Kapi vairs neizskatījās tik kaili un drūmi kā ziemu. īsi sakot, bija pietiekami silts, lai dzīvie atminētos mirušos un apme­klētu tos. Es aizgāju uz kapsētu, sev teikdams: „Pir- mais acu uzmetiens Margeritas kapam mani pārliecinās, vai Armanda sāpes vēl ir dzīvas, un varbūt es uzzināšu, kas noticis ar viņu pašu."

Es uzmeklēju sargu un jautāju tam, vai 22. februārī te nav paglabāta kāda sieviete vārdā Margerita Gotjē.

Sargs sāka šķirstīt lielu grāmatu, kurā bija reģistrēti visi, kas ieradušies šai pēdējā ostā, un atbildēja man, ka tiešām 22. februārī ap pusdienas laiku te viņa apglabāta.

Es lūdzu sargu pavadīt mani līdz kapam, jo ir pārāk

grūti bez pavadoņa orientēties šai nomirušo pilsētā, kur tāpat ir ielas kā dzīvo pilsētās. Sargs pasauca dārz­nieku un deva tam nepieciešamos aizrādījumus, bet dārznieks to pārtrauca:

— Zinu, zinu… šo kapu ļoti viegli atrast, — dārz­nieks turpināja, pagriezies pret mani.

— Kāpēc? — es jautāju.

— Tāpēc, ka uz tā ir pavisam citādas puķes nekā uz pārējiem kapiem.

— Vai jūs par tām gādājat?

— Jā, kungs, un es ļoti vēlētos, ka visi tuvinieki tā rū­pētos par saviem aizgājušiem, kā par šo kapu rūpējas tas jaunais cilvēks, kas manā ziņā atstāja šo kapu.

Aiz nedaudziem pagriezieniem dārznieks apstājās un sacīja:

— Lūk, te mēs esam.

Un, tiešām, manā priekšā bija ziedošu puķu dobe, kas nemaz neatgādinātu kapu, ja tuvumā tai nebūtu baltā marmora plāksne ar mirušās vārdu. Visapkārt kapam vijās baltas kamēlijas.

— Kā jums tas patīk? — jautāja dārznieks.

— Tas ir ļoti skaisti.

— Un man ir pavēlēts novītušās kamēlijas neatlaidī­gi apmainīt pret jaunām.

— Kas tad jums tā pavēlēja?

— Kāds jauns cilvēks, kas ļoti raudāja, kad viņš te pirmoreiz bija atnācis; jādomā, kāds viņas bijušais pie­lūdzējs, jo, kā runā, viņa bijusi sieviete no platā ceļa. Viņa bijusi arī ļoti skaista. Tam es ticu. Vai jūs viņu pazināt?

33

— Jā.

3 Kamēliju dāma

— Tāpat kā tas jaunais cilvēks, — piebilda dārznieks, nozīmīgi smīnēdams.

— Nē, es netiku ar viņu nekad sarunājies.

— Un tomēr atnācāt viņu apciemot; tas ļoti mīļi no jusu puses, jo viņu neviens te neapmeklē.

— Neviens?

— Neviens, izņemot to jauno cilvēku, kas te reiz bija atnācis.

— Tikai vienu reizi?

— Jā, kungs.

— Un no tā laika viņš vairāk nav nācis?

— Nē, bet viņš nāks atkal, kad atgriezīsies.

— Viņš aizbraucis?

— Jā.

— Vai jūs zināt, uz kurieni viņš aizbrauca?

— Viņš aizbrauca laikam pie nomirējas māsas.

— Ar kādu nolūku?

— Viņš aizbrauca pēc atļaujas izrakt nomirēju un pa­glabāt citā vietā.

— Kāpēc viņš negrib, ka viņa tepat guļ?

— Zināt, kungs, ar mirušiem arī notiek dīvainas iedo­mas. To mēs redzam katru dienu, išīs kapu vietas pār­dod tik uz pieciem gadiem, bet tas jaunais cilvēks grib tai nodrošināt mūžīgu dusu un plašāku kapa vietu, tā­pēc labāk pārvietoties uz jauno kapsētu.

— Ko jūs saucat par jauno kapsētu?

— Jaunās kapu vietas, kūpas pārdod tagad kreisajā pusē. Pār cilvēkiem valda dažreiz savādas iegribas.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribēju teikt, ka savādības mums jāredz arī te. Tā kā tagad, šī m-lle Gotjē, kā liekas, dzīvojusi viegl­prātīgi, atvainojiet par izteicienu. Nabadzīte, tagad tā