ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Es pazīstu ļoti labi šo aizkustinājuma pilno stāstu par Manonu Lesko, bet ikreiz, cik nokļūst manās rokās šī grāmata, mani tā valdzina; es atvepi to un simto reizi dzīvoju līdz šai abata Prevo varones dzīvei. Viņa ir tik patiesa, un man liekas, ka es viņu pazīstu. Salī­dzinot ar Margeritu, kurai ir tik liela līdzība ar Ma­nonu, šīs grāmatas lasīšana kļuva sevišķi pievilcīga. Manona nomira tuksnesī, tas tiesa, bet uz tāda cilvēka rokām, kas to mīlēja ar visu savas sirds spēku, un, kud viņa nomira, viņš pats izraka viņai kapu, slacinot to savām asarām un aprokot tajā arī savu sirdi; bet Mar­gerita, tāda pati grēciniece kā Manona, un varbūt sa­vus grēkus nožēlojusi tāpat kā viņa, mira greznībā, savas pagātnes gultā, bet ap viņu bija sirds tuksnesis, neauglīgāks, tukšāks un skumjāks tuksnesis par to, kur mira un tika apbedīta Manona.

Un patiesi, kā es uzzināju no saviem draugiem, pie Margeritas gultas nebija stāvējis neviens patiess draugs to pēdējo divu mēnešu laikā, kad viņa izmisusi cīnījās ar nāvi.

No Manonas un Margeritas manas domas aizklīda pie tām citām, kuras es redzēju, dziedot ejam to pašu ceļu pretī tai pašai nāvei.

Nabaga radījumi! Ja nav gudri tos mīlēt, tad vismaz ir pareizi tos nožēlot. Kāpēc mēs iežēlojamies par aklu, kas nekad nav redzējis dienas gaismas, par kurlu, kas nekad nav dzirdējis dabas balsi, par mēmu, kas ne­kad nav atradis vārdus savai dvēselei, taču mēs, aiz me­līga kauna slēpdamies, par tiem iežēlojamies, bet mēs ne­gribam just iežēlu pret sirds aklumu, pret dvēseles mēmu­mu, pret sirdsapziņas kurlumu, kas šos nabaga radījumus piemeklējis un padalījis tos nespējīgus redzēt labo un sadzirdēt Dievu un patiesas mīlestības un ticības tīro balsi.

Es esmu pārliecināts par vienu dzīves nolikumu: sievietei, kupai nav mācīts labais, Dievs atveļ - divus ceļus, pa kuriem tā var noiet pie Viņa, un tie ir: cie­šanu un mīlestības ceļš. Tie ir grūti: kas pa viņiem iet, tie iet asiņainām kājām, saplosītām rokām, bet tai pašā reizē viņi pamet uz pasaules krustceļiem sātanisko greznumu un nonāk pie mērķa tādā kailumā, no kupa nav jākaunas, stāvot Radītāja priekšā.

Pēc divām dienām ūtrupe bija pabeigta, ieņemot 110 tās simts piecdesmit tūkstoš franku.

Divas trešdaļas no šīs summas kreditori izdalīja sa­vā starpā, bet trešo daļu mantoja Margeritas māsa un brālēns.

Māsa ieplēta acis, saņemot no notāra paziņojumu par piecdesmit tūkstoš franku lielo mantojumu.

Gadus sešus vai septiņus viņa nebija redzējusi savu māsu, kas reiz bija aizgājusi no mājas un no tā laika pazudusi.

Viņa nekavējoties ieradās Parīzē, un liels bija Mar­geritas paziņu izbrīns, redzot jauku, apaļvaidzi lauku meiteni, kas nekad vēl nebija pārkāpusi sava ciema robežas. Viņas nākotne bija nodrošināta, nezinot, kādā ceļā visa šī bagātība nākusi.

Kā dzirdēju, viņa atkal bija aizbraukusi atpakaļ uz laukiem un bija ļoti nobēdājusies par māsas nāvi, bet šīs bēdas kliedēja lielais mantojums, ko .tā noguldīja bankā, iegūdama pieci un pus procentus.

Par visiem šādiem sīkumiem kādu laiku dzīvi in­teresējās Parīzē, šai pilsētā, kas uzskatāma par visu skandalu māti, kamēr tie sāka pamazām piemirsties. Arī man sāka piemirsties, ka zināmā mērā arī es esmu šo notikumu aculiecinieks. Bet tad kāds jauns gadījums atklāja man visu Margeritas dzīves gājumu, kas mani tā aizkustināja, ka manī pamodās vēlēšanās uzrakstīt šo stāstu, ko es pašlaik rakstu.

Kādu rītu, dažas dienas pēc notikušās ūtrupes, su­lainis man ziņoja, ka kāds kungs vēloties ar mani ru­nāt un pasniedza man vizītkarti, un kūpas izlasīju:

Armands Divāls.

Man likās, ka es būtu jau šo vārdu kaut kur redzējis un lasījis. Jā, es to biju lasījis Manonas Lesko pirmajā lappusē.

Ko gan vēlējās no manis cilvēks, kas Margeritai dā­vājis šo grāmatu? Es nekavējoties lūdzu to ienākt.

Es ieraudzīju bālu, blondu, gapa auguma jaunekli. Viņš bija ģērbies ccļa uzvalkā, kupu,kā man likās, tas nebija novilcis dažas dienas, jo tas bija stipri apputē­jis.

Divāla kungs bija ļoti uztraukts, un šo uztraukumu viņš nemaz necentās apslēpt. Drebošā balsī, asarām acīs viņš uzrunāja mani:

— Piedodiet, lūdzu, ka es uzdrošinājos šādā stundā un šādā apģērbā jūs traucēt! Bet jauni cilvēki jau neizturas vairs viens pret otru ar liekām ceremonijām, un es tik ļoti šodien jūs gribēju satikt, ka neiegriežos pa ceļam viesnīcā, kur aizveda manu bagāžu, nomazgāties un apģērbties, bet braucu no stacijas tieši pie jums, baidīdamies, ka vēlāk nesatikšu jūs mājās.

Es lūdzu viņu atsēsties pie kamīna, ko viņš arī darīja un, izvilcis kabatas lakatiņu, viņš uz brīdi paslēpa tajā savu seju.

— Jums grūti saprast, — smagi nopūzdamies, viņš turpināja, — ko vēlas no jums svešs cilvēks tik agrā rīta stundā tādā apģērbā un asarām acīs. Es gribu no jums ko lūgt.

— Runājiet, kungs, es centīšos pakalpot.

— Jūs bijāt Margeritas Gotjē mantu ūtrupē?

Šos vārdus izrunājot, jaunais cilvēks atkal uzbudi­nājās un bija spiests savu seju paslēpt rokās.

— Es jums izliekos smieklīgs, — viņš piemetināja, — bet es vēlreiz lūdzu piedošanu, un ticiet man, ka es nekad neaizmirsīšu tās pacietības, ar kādu jūs uzklau- sīsat mani.

— Ja pakalpojums, — es sacīju, — ko gribat lūgt no manis, spētu kaut daļu atņemt no jūsu bēdām, sakait man drīzāk, ko es varu darīt jūsu labā, un es priecāšos, spēdams jums palīdzēt.

Divāla kunga bēdas mani aizkustināja, un es vēlējos viņam parādīt kādu laipnību.

— Jūs nopirkāt kaut ko Margeritas mantu ūtrupē?

— Jā, grāmatu.

—- Manonu Lesko?

— Jā.

— Vai šī grāmata ir pie jums?

— Jā, manā guļamistabā.

Armands Divāls, to dzirdot, likās kā atbrīvots no liela smaguma un pateicās man, it kā es būtu tam iz­darījis lielu pakalpojumu, uzglabājot šo grāmatu.

Es piecēlos, iegāju guļamistabā, paņēmu grāmatu un, iznesis to, pasniedzu viņam.

— Jā, tā ir tā pati, — sacīja viņš, skatīdamies pirmās lappuses ierakstā, — jā, tā pati.

Un divas lielas asaras nokrita uz grāmatas lapām.

— Sakait, lūdzu, — sacīja viņš, paceldams acis uz mani un necenzdamies slēpt, ka viņš raudājis un vēl tagad nevar atturēt asaras, — vai jums šī grāmata ļoti nozīmīga?

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Tāpēc, ka es atnācu jums lūgt atteikties no tās manā labā.

— Piedodiet manu ziņkārību, — es sacīju, — bet atļaujiet man jautāt, vai šo grāmatu jūs dāvinājāt Mar­geritai?

— Jā, tas biju es.

— Šī grāmata pieder jums, ņemiet to! Es esmu lai­mīgs, ka varu to jums atdot.

— Bet es jums, — kautrīgi iebilda Divāla kungs, — vismaz atdošu to summu, kuļu jūs samaksājāt par viņu.

— Atļaujiet man šo grāmatu jums uzdāvināt. Šādas grāmatiņas cena tādās ūtrupēs ir parasti ļoti niecīga, un es, patiesību sakot, nemaz neatminos, cik par tn īsti samaksāju.

— Jūs samaksājāt par to simts franku.

— Jā, pareizi, — es apmulsis sacīju, — bet kā jūs to zināt?

— Tas ir ļoti vienkārši; es braucu šurp, lai piedalītos Margeritas mantu ūtrupē, bet, kā redzat, iebraucu Parīzē tikai šorīt. Gribēdams katrā ziņā iegūt atmiņai kaut ko no Margeritas, es aizsteidzos pie ūtrupnieka un lūdzu to parādīt man pārdoto mantu un pircēju sarakstu. Es ieraudzīju, ka šo grāmatiņu esat jūs nopircis, un nolē­mu lūgt jūs atvēlēt man to, kaut gan summa, ko jūs par to esat samaksājuši, sacēla manī stipras šaubas par ma­na nodoma izdošanos, jo man likās, ka arī jums saistās kādas atmiņas ar šo grāmatu.