ALEKSANDRS DIMĀ(dēls): KAMĒLIJU dĀma

— Es nomiršu pēc grēku sūdzēs, ietērp mani tad šai ģērbā, tā būs kādas mirstošās sievietes pēdējā vēlēšanās.

— Es varu runāt, bet mani smacē, kad es runāju. Gaiss!

Es sāku raudāt, atvēru logu, un pēc dažām minūtēm ieradās mācītājs.

Kad viņš uzzināja, kur atrodas, viņš apmulsa un it kā izbijās.

— Nāciet droši iekšā, tēvs! — es sacīju.

Viņš ilgi neuzkavējās slimnieces istabā, bet, iznācis no tās, viņš sacīja:

— Viņa dzīvoja kā grēciniece, bet nomirs kā svētā.

Pēc dažām minūtēm viņš atkal atgriezās ko]*a zēna

pavadīts; tas nesa nelielu krucifiku. Pa priekšu gāja baznīcas kalps, kvēpinādams vīraku un šķindinādams zvaniņu, tā pasludinādams Dieva atnākšanu pie mir­stošās.

Viņi visi trīs ienāca guļamistabā, kur reiz teikti dažādi dīvaini un izlaidīgi vārdi, bet kas tagad kļūst it kā par svētu vietu.

Es nokritu ceļos. Nezinu, cik ilgi glabās mana at­miņā šo iespaidu, bet, liekas, nekas virs zemes mani ne­spēs tik stipri saviļņot, kā šis pārdzīvojums, līdz mana kārta pienāks.

Mācītājs iesvaidīja ar svēto eļļu viņas kājas, rokas un pieri, noskaitīja mazu lūgsnu, un Margerita bija sagatavota debesīm, kur viņa, jādomā, arī nonāks, ja Dievs ir redzējis viņas dzīves ciešanas un nāves svē­tumu.

No šī brīža viņa nav izrunājusi neviena vārda un nav arī pakustējusies. Es vairākkārt nodomāju, ka viņa ir mirusi. Vienīgi viņas smagā elpošana liecina, ka viņa vēl dzīva.

20. februārī, pulksten 5 vakarā.

Viss ir pāri.

Šonakt pulksten divos sākās Margeritas agonija. Ne­viens moceklis nav izcietis tādas mokas kā viņa, sprie­žot pēc viņas izmisuma pilnajiem kliedzieniem. Divas trīs reizes viņa piecēlās gultā, it kā sniegdamās pēc dzī­vības, kas aizbēg pie Dieva.

Divas vai trīs reizes viņa izdvēsa arī jūsu vārdu, pēc tam viss apklusa, un viņa nespēkā atkrita gultā. Klusas asaras pieplūda viņas acīs, un viņa nomira.

Es piegāju pie viņas, saucu, bet viņa vairs neatsau­cās; es aizspiedu viņas acis un noskūpstīju viņas pieri.

Nabaga dārgā Margerita, es vēlētos kaut es būtu svēta un mans skūpsts aizrunātu par tevi pie Dieva.

Pēc tam es viņu apģērbu, tā kā viņa mani bija lūgusi, aizgāju pie mācītāja, iededzināju viņai divas sveces baz­nīcā un lūdzu par nomirēju kādu stundu.

Viņas atstāto naudu es atdāvināju nabagiem.

Es nezinu nekā daudz par reliģiju, bet es domāju, ka Dievs būs saredzējis manas neliekuļotās asaras, manu lūgšanu dedzību, dāvanu sirsnību un iežēlosies par to, kas nomira jauna un skaista, un kurai, izņemot mani, nebija neviena cita, kas tai mirstot aizspiestu acis un pārklātu līķautu.

22. februārī.

Šodien viņu paglabāja. Baznīcā bija ieradušies dau­dzi Margeritas draugi. Daži no tiem sirsnīgi raudāja. Kad bēj-u gājiens tuvojās kapsētai, bija palikuši vairs tikai divi vīrieši, grāfs G., kas bija ieradies tieši uz bē­rēm no Londonas, un vecais hercogs, kuru pavadīja di­vi sulaiņi.

Es visus šos sīkumus uzrakstu vēl viņas dzīvoklī; asa­ras apmiglo manas acis, skumji deg lampa manā priekšā uz galda, kur stāv pusdienas, kūjām nespēju pieskarties, bet kuj-as Nanina ir man sagādājusi, jo divdesmit čet­ras stundas es neesmu ne kumosa ēdusi.

Manā atmiņā ilgi neuzglabāsies šie drūmie iespaidi, jo mana dzīve pieder man tikpat maz, cik Margeritas dzīve piederēja viņai; tāpēc es aprakstu te jums šo notikumu visos sīkumos, baidīdamās, ka tad, kad jūs atgriezīsities, un, ja tas būs pēc ilgāka laika atstarpes, es nevarēšu vairs jums atstāstīt to ar visu tā skum­jo nenovēršamību.

— Jūs izlasījāt? — vaicāja Armands, kad es bija So

rokraksta pabeidzis.

— Tagad es saprotu jūsu ciešanas, mans draugs, ja tas ir viss patiesība, ko es izlasīju.

— Mans tēvs to apliecināja man savā vēstulē.

Mēs vēl brīdi pārrunājām par Margeritas skumjo lik­teni, un tad es aizgāju mājās mazliet atpūsties.

Izstāstījis man šo stāstu, Armands, vēl vienmēr skumjš, tomēr mazliet nomierinājies, sāka atspirgt, un mēs kopā aizgājām pie Pridanses un Jūlijas Diprē.

Pridanse bija bankrotējusi. Šīs savas nelaimes cēlo­ni viņa saskatīja Margeritā, kurai tā ārstēšanās nolū­kiem esot aizdevusi daudz naudas, ko pati savukārt aiz­ņēmusies no citiem pret vekseļiem, kujus nevarējusi lai­kā izpirkt. Margerita nomirusi, neatdodot viņai naudu, kā arī neatstādama nekādas parāda zīmes.

Ar šādiem melu stāstiem, kujus viņa atkārtoja visur, Pridanse aizmaskoja savas naudas grūtības un izspie­da no Armanda tūkstoš franku. Armands gan neticēja viņai, bet izlikās, ka tic, aiz cienības pret visiem tiem, kuru sabiedrībā Margerita bija reiz dzīvojusi.

Pēc tam mēs iegriezāmies pie Jūlijas Diprē. Viņa mums izstāstīja bēdīgo notikuma beigu cēlienu, koja aculieciniece viņa bija bijusi, un, atminoties savu drau­dzeni, sirsnīgi raudāja.

Beigās mēs aizgājām pie Margeritas kapa, virs kuj*a pavasara saules stari raisīja pirmos pumpurus.

Armandam bija atlicis vairs pildīt savu pēdējo pie­nākumu; atgriezties pie tēva. Viņš vēlējās lai es brauk­tu viņam līdz.

Viņa tēvs bija tāds, kādu to es biju iedomājies pēc Armanda nostāsta: slaids, cienīgs, laipns.

Ar prieka asarām acīs viņš saņēma Armandu un cieti saspieda manu roiku. Es drīz redzēju, ka tēva jūtas bija pārvarējušas visas citas jūtas.

Viņa meitai Blanšai bija tik dzidrs skats, tik jauna­vīgi šķīsta mute, ka viņas dvēselē spēja dzimt tikai skaidras domas, viņas lūpās neaptraipīti vārdi.

Viņa apsveica savu brāli ar smaidu, savā jaunības nevainībā nezinādama, ka tālu no šejienes kāda kurti­zāne bija upurējusi savu laimi, dzirdot pieminam viņas vārdu.

Kādu laiku es uzkavējos šai laimīgajā ģimenē un priecājos par to, kas tajā atgriezies ar izveseļojušos sirdi.

Atgriezies Parīzē, es uzrakstīju šo stāstu tā, kā tas man tika stāstīts. Viņam ir tikai viena vērtība, kupa varbūt tādēļ noliegs, — tā ir patiesība.

Es negribu pēc šī stāsta secināt, ka visas sievietes spēj to pašu izdarīt, ko izdarīja Margerita; bet es pārliecinā­jos, ka viena no viņam savā dzīvē ir izjutusi nopietnu mī­lestību, cietusi tās dēļ un nomirusi tās dēļ. Es izstāstīju lasītājam to, ko es uzzināju. Tas bija mans pienākums.

Es neesmu ļaunuma apustulis, bet es labprāt gribē­tu būt cildenu ciešanu atbalss, visur tur, kur es sadzir­dētu šis balss lūgšanu.

Margeritas dzīves stāsts ir izņēmums, to es vēlreiz atkārtoju; ja tas būtu parasts un ikdienišķs, tad ne­būtu vērts par to rnnāt.