ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Es biju miesa bez dvēseles, lieta bez domu; es dzīvoju kādu laiku šāda automāta dzīvi, tad es atgriezos Parīzē un apjautājos pēc jums; man pastāstīja, ka jūs esat aiz­braucis tālā ceļojumā. Man nebija vairs nekas palicis, kas mani turētu pie dzīves. Mana eksistence kļuva tāda pati kā pirms diviem gadiem, kad mēs iepazināmies. Es pūlējos atgūt hercogu, bet par daudz biju apvainojusi šo cilvēku. Veci cilvēki ir nepacietīgi, laikam tādēļ, ka apzinās, ka viņi nav mūžīgi. Mana slimība kļuva ļaunāka ar katru dienu, es biju bāla, noskumusi un vēl vairāk novājēju. Vīrieši, kuri pērk mīlu, vispirms apskata man­tu, iekāms to ņem. Parīzē bija atrodamas veselākas sie­vietes; mani sāka piemirst. Tā ir mana pagātne līdz vakardienai.

Tagad esmu nopietni slima. Aizrakstīju hercogam un lūdzu naudu, jo man tās nav, bet kreditori ir atgrie­zušies un nežēlīgi pieprasa to, kas viņiem pienākas. Vai hercogs atbildēs? Kādēļ gan jūs neesat Parīzē, Armand? Jūs nāktu pie manis un jūsu apciemojumi darītu man labu.

20. decembrī.

Laiks ir šausmīgs, snieg, esmu viena mājās. Trīs die­nas mani mocīja tāds drudzis, ka es nevarēju jums neko uzrakstīt. Nav nekā jauna, mans draugs; pati neapzinā­damās, ikdienas gaidu no jums vēstuli, bet tās nav un, droši vien, nebūs arī. Tikai vīrietis ir pietiekami stiprs, lai nepiedotu. Hercogs nav atbildējis.

Pridanse ir sākusi atkal staigāt pa lombardiem.

Es pastāvīgi spļauju asinis. Ak, jums būtu sāpīgi ma­ni redzēt. Jūs varat tiešām būt laimīgs, atrazdamies zem saulainām debesim, nevis kā es ar ziemas ledu uz krū­tīm. Šodien es mazu brītiņu piecēlos un pa loga aiz­kariem paraudzījos uz gaļām aizslīdošo Parīzes dzīvi, ar kuru man vairs nav nekā kopēja. Gaļām aizgāja da­ži paziņas, steidzīgi, jautri, bezrūpīgi. Neviens nepacēla acis uz maniem logiem. Ir tiesa, daži jauni cilvēki bija apjautājušies par manu veselību. Reiz jau es biju slima, un jūs, manis nepazīdams, saņēmis no manis tikai ne­vērību, kad mēs pirmo reizi tikāmies, jūs ikdienas nā­cāt apjautāties par manu veselību. Tagad esmu atkal slima. Mēs kopā pavadījām veselu pusgadu. Es jūs mī­lēju ar visu to mīlestību, ko sievietes sirds glabā un dāvā, bet jūs esat tālu projām, nolādāt mani, un jums nav neviena mierinātāja vārda man. Bet es teicu, ka tā ir ti­kai sagadīšanās, tikai gadījums; ja jūs būtu Parīzē, jūs neatietu no manas gultas.

25. decembrī.

Ārsts man neatļauj rakstīt ikdienas. Un tiešām, at­miņas tikai kāpina manu drudzi, bet vakar es saņēmu vēstuli, kas man darīja labu vairāk to jūtu dēļ, kas ta­jā bija izteiktas, ne tik daudz tās materiālās palīdzības dēļ, kuļu tā man sagādāja.

Šī vēstule ir no jūsu tēva, un te ir tas, kas tajā iz­teikts!

Kundze, es tikko dabūju zināt par jūsu slimību. Ja es būtu Parīzē, es pats jūs apmeklētu, ja mans dēls te būtu, es viņu sūtītu pie jums; bet es nevaru atstāt S., un Armands ir seši vai septiņi simti jūdzes no šejienes; atļaujiet, kundze, man jums rakstīt un pateikt, cik ļoti mani skumdina jūsu slimība un ticiet manām sir­snīgām lūgšanām par jūsu drīzu izveseļošanos.

Kāds mans tuvs draugs, H. kungs, apmeklēs jūs, ne- atsakaities viņu pieņemt! Es viņu lūdzu man pakalpot un nepacietīgi gaidu rezultātus.

Ticiet man, kundze! Jums padevīgais.

— Lūk, tādu vēstuli es saņēmu. Jūsu tēvam ir cēla sirds, mans draugs, mīliet viņu; jo maz ir cienījamu cilvēku pasaulē, kas būtu mīlami. Šis papīriņš ar viņa parakstu sagādāja man daudz lielāku atvieglinājumu ne­kā mūsu lielā ārsta receptes.

Šorīt atnāca H. kungs.

Varēja redzēt, ka delikātais uzdevums, ku^u tam bija uzticējis DivāJa kungs, bija viņu samulsinājis. Viņš at­nesa man trīs tūkstoši franku no jūsu tēva. 'Es sākumā gribēju atteikties; bet H. kungs teica, ka tas apvainošot DivāJa kungu, kas uzticējis viņam nodot man šo summu un rūpēties par visu, kas vien būtu man vajadzīgs. Pie­ņēmu to, jo tā nebija ubagu dāvana no jūsu tēva puses. Ja nomiršu, pirms jūs atgriezīsities, tad parādait savam tēvam, ko par viņu esmu rakstījusi: sakait viņam, ka, rakstīdama šīs rindas, nabaga sieviete, pret kuņi viņš spēja būt pietiekami laipns, lai uzrakstītu šādu mieri­nājumu pilnu vēstuli, raudāja pateicības asaras un lū­dza par viņu Dievu.

4. janvārī.

Es pārlaidu dažas ļoti grūtas dienas. Nedomāju, ka miesa var sagādāt tik daudz ciešanu. Ak mana pagātne! Tagad es divkārt par to samaksāju.

Caurām naktīm stāvēja pie manis klāt. Es nevarēju elpot.

Murgi un klepus plosīja tās paliekas, kas vēl no ma­nis atlikušas.

Mana ēdamistaba ir pilna saldumu un dažādu dāvanu, kuj-as man atnesuši mani draugi. Daži viņu vidū, es uzdrošinos teikt, ir tādi, kas cer, ka es vēlāk būšu vi­ņu mīļākā. Ja viņi redzētu, kādu mani pārvērtusi sli­mība, viņi, droši vien, pārbijušies bēgtu projām. Kā Jaungada dāvanas Pridanse izdala to, ko es saņemu.

Ir sals, un ārsts saka, ka, šādam laikam pieturoties, pēc dažām dienām es varēšot iet laukā.

8. janvārī.

Vakar vizinājos ekipāžā. Laiks bija brīnišķīgs. Elizijas laukos bija daudz ļaužu. Bija it kā pirmais pavasara smaids. Viss likās svinīgs ap mani. Nekad es iepriekš nezināju, ka vienā saules starā var būt tik daudz prie­ka, maiguma un mierinājuma.

Satiku gandrīz visus savus paziņas, visi laimīgi, sa­va prieka apmāti. Cik daudzi laimīgi ļaudis pat neap­zinās savu laimi! Olimpija aizbrauca skaistā ekipāžā, kupu tai dāvājis grāfs N. Viņa pūlējās mani apvainot ar savu skatu. Viņa nezina, cik tālu es tagad esmu no visa tā. Kāds jauks cilvēks, mans vecs paziņa, jautāja, vai es nevēlētos vakariņot kopā ar viņu un tā draugu, kas alkstot, kā viņš teica, ar mani iepazīties.

Es skumji pasmaidīju un pasniedzu viņam savu kar­sto roku.

Nekad neesmu redzējusi tik izbrīnējušos seju.

Es pārbraucu četros un ar garšu paēdu pusdienas.

Šis brauciens labi atspirdzināja mani.

Vai tiešām es izveseļošos!?

Kā gan dzīve un citu laime atmodina alkas pēc dzīves tiem, kas vēl vakar savas dvēseles vientulībā un slim­nieka istabas krēslā vēlējās ātrāk nomirt!

10. janvāri.

Cerība izveseļoties bija tikai sapnis. Esmu atkal at­pakaļ gultā, karstas kompreses dedzina manas miesas. Ja es pamēģinātu šodien piedāvāt savu miesu, par ku­ru agrāk tik daudz maksāja, diezin, ko par to tagad dotu?

Liekas, mēs esam daudz grēkojuši jau pirms mūsu dzimšanas, un mēs sajutīsim lielu svētlaimi pēc nāves, ja jau Dievs liek mums šajā dzīvē pārciest visas izpirk­šanas mokas un ciešanas.

12. janvārī.

Esmu arvien vēl slima.

Vakar grāfs N. atsūtīja naudu. Es to nepieņēmu. Ne­ko vairs nevēlos no šī cilvēka. Viņš vainīgs, ka jūs ne­esat pie manis.

Ak, laimīgās dienas Bušivalā! Kur tās ir palikušas?

Ja dzīva tikšu laukā no šīs istabas, es došos svētce­ļojumā uz to māju, kurā mēs kopā dzīvojām, bet es nekad šo neatstāšu, pirms nebūšu mirusi.

Es nezinu, vai varēšu jums rīt ko uzrakstīt.

25. janvāri.

Neesmu gulējusi vienpadsmit naktis. Es noslāpstu. Ik mirkli man liekas, ka miršu. Ārsts man neļāva aizskart rakstekli. Jūlija Diprē, kas mani kopj, atļāva man uz­rakstīt šīs dažas rindas jums.

Vai jūs tiešām atgriezīsities tikai tad, kad es jau būšu mirusi?

Vai tiešām uz visu mūžu mūsu starpā viss beidzies? Man liekas, ja jūs atbrauktu, es izveseļotos. Kādēļ gan izveseļoties?