ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Pat Pridanse noticēja, ka es esmu galīgi aizmirsis Mar­geritu. Margerita, vai nu minēja pēc iemesliem, kas spieduši mani, vai arī noticēja līdzīgi citiem, bet ar cie­ņu viņa panesa visus apvainojumus, kādus es tai sagā­dāju ikdienas. Vienīgi, likās, ka viņa ļoti cieta un ar katru dienu kļuva bālāka uu skumjāka. Mana mīlestība, kas bija pārvērtusies naidā pret viņu, likās, priecājās par šīm skumjām. Bieži vien, kad es kļuvu nekaunīgi cietsirdīgs, Margerita pacēla pret mani tik lūdzošu skatu, ka man vajadzēja nosarkt par savu izturēšanos, un tādās reizēs es biju ar mieru lūgt no viņas piedošanu.

Bet šī nožēla drīz pārgāja. Olimpija aizmirsa visu pašcieņu, viņa saprata, ka, apvainodama Margeritu, tā iegūs no manis visu, ko vien vēlēsies, un tādēļ vienmēr mani kūdīja pret viņu, izlietodama katru izdevīgu ga- dljumu, lai to izsmietu, un visu to viņa darīja ar neģēlīgu nepiekāpību, kāda piemīt sievietēm, kas atrodas vīrieša aizsardzībā.

Beidzot Margerita atteicās no teātriem un ballēm, baidīdamās sastapt tur Olimpiju un mani. Un tad tiešas rupjības aizstāja anonimas vēstules; nebija tāda apkau­nojuma, kupu es neliktu stāstīt savai mīļākai par Mar­geritu, un arī es pats neklusēju.

Vajadzēja būt trakam, lai nonāktu pie tā. Es biju kā cil­vēks, kuru apdullinājis slikts vīns un kuju sagrābusi nervoza eksaltācija, kuļā viņa roka spējīga izdarīt no­ziegumu, par kuļ-u galva nekā neapzinās. Bet Margerita man atbildēja uz visiem šiem uzbrukumiem ar mieru, kūjā nebija ne mazākā nicinājuma. Tas pacēla viņas vērtību manās acīs daudz augstāk, bet jo niknāk es vērsos pret viņu.

Reiz Olimpija bija nez kur sastapusi Margeritu; šo­reiz viņa nebija griezusi ceļu šai muļķīgajai Olimpija! un bija to apvainojusi. Olimpija atnāca saniknota, bet Margeritu paģībušu bija iznesuši ārā.

Olimpija izstāstīja man, ka Margerita, sastapdama viņu vienu, apņēmusies atriebties viņai par to, ka tā esot mana mīļākā. Man vajagot rakstīt un prasīt, lai Margerita kā manā klātienē, tā arī prombūtē izturas ar cieņu pret sievieti, kuru es mīlu.

Es biju, protams, ar mieru un sakopoju šai vēstulē vi­su iespējamo apkaunojumu, rūgtumu un nežēlību, ko vien es varēju sadomāt, un tai pašā dienā to aizsūtīju.

Šoreiz sitiens bija bijis par daudz sāpīgs, un naba­dzīte nebija varējusi klusu ciest.

Es nešaubījos par to, ka saņemšu atbildi, un tādēļ ap­ņēmos nosēdēt visu dienu mājās.

Ap diviem piezvanīja un ienāca Pridanse.

Es pūlējos būt vienaldzīgs un jautāju, kam varu pa­teikties par viņas apmeklējumu; bet šoreiz Divemoja kundze nebija labā omā un nopietni man atbildēja, ka kopš manas atbraukšanas dienas, tas ir, jau kopš trim nedējām, es esot izlietojis katru izdevīgu gadījumu, lai apvainotu Margeritu; tas viss viņu sāpinot, bet vakarē­jais notikums un šī rīta vēstule esot viņu tā satriekusi, ka viņai vajadzējis likties gultā.

Ar vienu vārdu — Margerita lūdzās no manis žē­lastības, neko man nepārmezdama, tikai atzīdamās, ka ne viņas miesas, ne gara spēki spēj panest manus ap­vainojumus.

— Gotjē kundzei, — teicu es Pridansei, — bija tiesības mani dzīt prom, bet nekad es viņai nejaušu ap­vainot sievieti, kuju mīlu, tikai tamdēj vien, ka viņa ir mana mīļākā.

— Mans draugs, — iebilda Pridanse, — jūs esat tādas sievietes varā, kurai nav ne sirds, ne prāts; ir tiesa, jūs viņu mīlat, bet tādēļ jau nav vajadzīgs mocīt sie­vieti, kura nevar aizsargāties.

— Lai Gotjē kundze atsūta savu grāfu N…, un mūsu spēki būs vienādi.

— Jūs labi zināt, ka viņa to nedarīs. Un tādēļ, mīļais Armand, lieciet viņu mierā; ja jūs viņu redzētu, jums būtu kauns par savu izturēšanos pret viņu. Viņa ir bā­la, kāsē un ilgi vairs nedzīvos. Un, rokas izstiepusi, Pridanse teica:

— Aizejiet pie viņas, viņa būs priecīga.

— Man nav nekādas patikas satikties ar grāfu N…

— Grāfs N… nekad viņu neapmeklē. Viņa nevar pa­ciest viņu.

— Ja Margerita vēlas mani redzēt, viņa zina, kur es dzīvoju, — lai viņa atnāk pie manis, bet es savu kāju necelšu pāri Antenes ielas nama slieksnim.

— Vai jūs laipni viņu saņemsit?

— Protams.

— Labi, esmu pārliecināta, ka viņa atnāks.

— Lai viņa nāk!

— Vai šodien jūs kur iziesit?

— Es būšu mājās visu vakaru.

— Es pasacīšu viņai.

Pridanse aizbrauca.

Es pat neaizrakstīju Olimpijai, ka nebūšu pie viņas, jo es maz ņēmu viņu vērā. Es parasti tikai reiz nedē]ā pa­vadīju ar viņu kopā. Man liekas, ka viņa sevi ieprie­cināja ar kāda teātra vienu vai otru aktieri.

Es aizgāju paēst pusdienas un, nekavējoties pārnācis, aizkūru kamīnu un tad atlaidu Jozefu.

Nevaru izteikt tās dažādās jūtas, kas manī cīnījās pa to laiku, kamēr es gaidīju Margeritu: bet, kad ap de­viņiem atskanēja zvans, visas jūtas saplūda lielā uztrau­kumā, un man vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai es nenokristu; tikai tā es varēju atvērt durvis.

Priekšnams, par laimi, bija tikai pa pusei apgaismots, un pārmaiņu manā sejā nācās grūtāk pamanīt.

Margerita ienāca.

Viņa bija tērpusies melnās drēbēs, aizplīvurotu seju. Es tikko varēju pazīt viņas seju aiz plīvura.

Viņa iegāja viesistabā un atsedza plīvuru.

Viņas seja bija bāla kā marmors.

— Es atnācu, Armand, — teica viņa, — jūs gribējāt mani redzēt, un es atnācu.

Un, galvu atbalstījusi uz rokām, viņa sāka raudāt.

Es piegāju pie viņas.

— Kas jums noticis? — es jautāju klusā balsī.

Viņa saspieda manu roku un nekā neatbildēja; asaras

ueļāva tai runāt. Bet pēc brīža, drusku nomierinājusies, viņa teica:

— Jūs esat bijis Joti nelaipns pret mani, Armand, bet es jums neko neesmu nodarījusi.

— Neko? — rūgti smaidīdams, es jautāju.

— Tikai to, ko apstākļi man spieda darīt.

Nezinu, vai jums ir kādreiz jūsu dzīvē nācies vai nāksies izjust to, ko izjutu es, ieraudzīdams Margeritu.

Kad pēdējo reizi viņa bija pie manis, viņa sēdēja tanī pašā vietā kur tagad; tikai pa šo laiku viņa bija kļuvusi cita vīrieša mīļākā; cita skūpsti bija skāruši vi­ņas lūpas, pret kurām, nevērojot visu, manējās tiecās pretī. Es jutu, ka mīlu šo sievieti tāpat, varbūt vēl vairāk nekā senāk.

Bet tomēr man bija grūti uzsākt sarunu par to, kas Margeritu šurp atveda. Viņa, bez šaubām, to saprata un teica:

— Es atnācu jūs apgrūtināt, Armand, jo man divas lietas jums lūdzamas: piedodiet man, ko es vakar teicu Olimpijas jaunkundzei un saudzējiet mani nākotnē! Vai apzinīgi, vai arī neapzinīgi, bet, kopš esat atgriezies, jūs mani visu laiku apvainojat, un tagad es vairs ne­varētu panest kaut ceturto tiesu no tā, ko esmu cie­tusi līdz šim. Jūs apžēlosities par mani, vai nav tiesa, — un sapratīsit, ka cilvēkam ar sirdi ir daudz cēlāki uz­devumi nekā atriebība pret slimu un nelaimīgu sievieti kā mani. Paņemiet manu roku: man ir drudzis, un es piecēlos no gultas tikai tāpēc, lai izlūgtos no jums ne jau jūsu draudzību, bet jūsu vienaldzību.

Es saņēmu Margeritas roku. Tā dega kā ugunīs, bet nabaga sieviete pati drebēja zem sava ādas apmetņa.

Es piestūmu pie kamīna krēslu, kurā viņa sēdēja.

— Vai jūs domājat, ka es necietu, — teicu es, — tai naktī, kad veltīgi nogaidījos jūs uz laukiem, devos mek­lēt jūs Parīzē un atradu vēstuli, kuras dēļ es kļuvu gandrīz ārprātīgs? Kā gan jūs varējāt mani pievilt, Mar­gerita, es taču jūs tā mīlēju!