ALEKSANDRS DIMĀ(dēls): KAMĒLIJU dĀma

— Nerunāsim par to, Armand, es tādēļ šurp nenācu. Es tikai nevēlējos atcerēties jūs kā savu naidnieku, lūk, tas arī viss, un gribējās vēlreiz sniegt jums roku. Jums ir mīļākā, jauna, skaista… kuju, kā runā, jūs mīlat; esiet ar viņu laimīgs un aizmirstiet mani!

— Un jūs, protams, esat laimīga?

— Vai tad es izskatos pēc laimīgas sievietes, Armand? Nesmejieties par manu postu, jūs taču par visiem la­bāk zināt tā cēloņus un tā mēru.

— Vienīgi no jums atkarīgs, vai jūs esat laimīga vai nelaimīga, ja jūs tiešām nelaimīga esat, kā sakāt.

— Nē, mans draugs, apstākļi bija spēcīgāki par manu gribu. Es nepadevos vieglprātīgas sievietes instinktiem, kā jūs, cik protams, domājat, bet gan bargai nepiecie­šamībai, un šie iemesli, kuj-us jūs kādreiz dabūsit zināt, spiedīs jūs man piedot.

— Kādēļ jūs nesakāt man šos iemeslus šodien?

— Tādēļ ka tie nespēj sasiet mūsu saites, un turklāt tie varētu atšķelt jūs no tiem, no kuriem jūs nedrikstat atšķelties.

— Kurus jūs domājat?

— Nevaru to jums teikt.

— Tādā gadījumā jūs man melojat.

Margerita piecēlās un devās uz durvīm.

Redzēdams šīs mēmās un dziļās ciešanas, es samulsu; domās es salīdzināju šo bālo, raudošo sievieti ar neprāti, kas par mani kādreiz zobojās Komiskajā operā.

— Jūs neiesit! — teicu es, nostādamies durvīm priekšā.

— Kādēļ?

— Tādēļ ka, neraugoties m to, ko tu man esi nodarī­jusi, es mīlu tevi; es vienmēr esmu tevi mīlējis un ne­laidīšu tevi vairs projām.

— Lai rīt to darītu? Nē, tas nav iespējams! Mūsu ceļi ir attālinājušies, nepūlieties tos tuvināt; jūs mani sāksiit varbūt nicināt, bet tagad jūs mani tikai neie­redzat.

— Nē, Margerita, — iekliedzos es, juzdams, ka mana mīlestība un mana kaislība pamodusies no jauna, redzot šo sievieti. — Nē, es aizmirsīšu visu, un mēs būsim lai­mīgi, kā mēs to kādreiz viens otram solījāmies.

Šaubīdamās Margerita kratīja galvu un teica:

— Vai es neesmu jūsu verdzene, jūsu suns? Darait ar maini, ko gribat, esmu jūsējā.

Novilkusi mēteli un noņēmusi cepuri, viņa tos uzmeta uz dīvāna un steidzīgi sāka atpogāt savu tērpu, jo viņu mocīja drudzis un asinis, saplūzdamas galvā, smacēja viņu.

Viņa ieklepojās griezīgi un sausi.

— Lieciet manam vedējam, — lūdza viņa, — braukt uz māju!

Es pats nokāpu lejā.

Kad es atgriezos, Margerita sēdēja krāsns priekšā un drebēja aiz aukstuma.

Es paņēmu viņu uz rokām, izģērbu un aukstu aiznesu uz gultu.

Tad es nosēdos pie viņas un pūlējos ar saviem glās­tiem sasildīt. Viņa neko nerunāja, vienīgi smaidīja.

Tā bija dīvaina nakts. Likās, ka visu savu dzīvi Mar­gerita ielika savos skūpstos, un es viņu tā mīlēju, ka drudžainās kaisles uzplūdumā jautāju pats sev, — vai man nenonāvēt viņu, lai viņa vairs nevienam nepie­derētu.

Vienu mēnesi tādas mīlas, un dvēsele un miesa iz­gaistu.

Itīta ausma mūs sastapa nomodā. Margeritas sejā bija nāves bālums. Viņa neteica ne vārda. Laiku pa laikam lielas asaras ritēja no viņas acīm un, mirdzē­damas kā dārgakmeņi, apstājās uz vaigiem. Viņas smal­kās rokas brīžiem tiecās mani cieši apkampt, bet tad nevarīgi noslīga atpakaļ gultā.

Te man likās, ka es varēšu aizmirst visu to, kas no­ticis, kopš manas aizbraukšanas no Bušivaļas, un es teicu Margeritai:

— Ja vēlaties, aizbrauksim un pametīsim Parīzi?

— Nē, nē, — kā izbijusies, atbildēja viņa, — mēs bū­sim pārāk nelaimīgi, es nespēju vairs sniegt tev laimi, bet līdz pēdējam elpas vilcienam būšu tavu iegribu verdzene. Vari vēlēties mani dienu vai nakti, nāc un es

būšu tava, bet nesaisti savu nākotni ar manējo, tu pats

t

būsi nelaimīgs un ari mani padarīsi nelaimīgu. Es vēl kādu laiku būšu skaista, izmanto to, bet nelūdz no ma­nis nekā vairāk.

Kad viņa aizbrauca, es izbijos no vientulības, kurā viņa mani atstāja. Divas stundas pēc tam es vēl vien­mēr sēdēju uz gultas, kurā viņa bija gulējusi, raudzī­jos spilvenā, kuj-ā vēl bija palikusi bedrīte no viņas galvas, un jautāju pats sev, kā atrast izeju starp mīlu un greizsirdību.

Pulksten piecos, pats nezinādams, ko daru, es aizgāju uz Antenes ielu.

Durvis man atvēra Nanina.

— Kundze jūs nevar pieņemt, — teica viņa.

— Kādēļ?

— Grāfs N… ir pie viņas, un viņš pavēlēja neviemi neielaist.

— Pareizi, — nomurmināju es, — pavisam piemirsu.

Aizgāju mājās kā piedzēries, un zināt, ko es izda­rīju greizsirdības uzplūdumā, ikas bija pietiekami ilgs kauna pilnai rīcībai. Vai varat iedomāties, ko es izda­rīju? Es sacīju pats sev, ka šī sieviete ir vēlējusies mani izsmiet, es redzēju viņu vienatnē ar grāfu atkārtojam tos pašus vārdus viņam, kurus viņa man bija teikusi naktī, un es paņēmu pieci simti franku banknoti un no­sūtīju to viņai ar šādiem vārdiem:

„Jūs aizbraucāt tik pēkšņi, ka es nepaguvu jums sa­maksāt. Te ir maksa par nakti."

Kad vēstule bija nosūtīta, es izgāju no mājas, lai it kā nejustu pārmetumus par savu apkaunojošo rīcību.

Aizgāju pie Olimpijas; viņai pielaikoja tērpus, kad mēs palikām vieni, viņa sāka dziedāt man priekšā iz­laidīgas dziesmas, lai mani izklaidētu.

Olimpija bija īsts kurtizānes tips, nekaunīgs, cietsir­dīgs un muļķīgs, vismaz man viņa tāda likās, bet var­būt kāds vīrietis sajuta pret viņu to pašu, ko es pret Margerifcu.

Viņa lūdza man naudu, es tai iedevu un devos mājup.

Margcrita man neatbildēja.

Jūs sapratīsit kādā satraukumā aizvadīju visu dienu.

Pusseptiņos kāds izsūtāmais atnesa man aploksni, klijā bija mana vēstule un nauda, cita nekā.

— Kas jums to nodeva? — es jautāju šim vīram.

— Kāda dāma, kas kopā ar kalponi aizbrauca karietē uz Buloņu. Viņa lika man nonest vēstuli tikai tad, kad kariete būšot jau aizbraukusi.

Es steidzos pie Margeritas.

— Kundze šodien sešos aizbrauca uz Angliju, — tei­ca man durvju slēdzējs.

Nekas vairs mani nesaistīja Parīzē: ne naids, ne mī­lestība.

Es biju šo nepārtraukto uztraukumu izmocīts. Kāds mans draugs gatavojās doties ceļojumā uz austrumiem; es teicu tēvam, ka vēlos viņu ceļojumā pavadīt. Tēvs iedeva man naudu un ieteikšanas vēstules, un pēc kā­dām deviņām vai desmit dienām es iesēdos kuģī, lai do­tos uz Marseļu.

Aleksandrijā no kāda sūtniecības atašeja, kuju es kādas reizes sastapu pie Margeritas, es uzzināju, ka viņa ir nopietni slima, tad es viņai aizrakstīju vēstuli.

Viņa atbildēja man jau uz Tulonu; viņas atbildi jūs jau lasījāt.

Tūlīt es griezos atpakaļ, pārējo jūs jau zināt.

Tagad jums jāizlasa tikai dažas lapas, kuj-as man no­deva Jūlija Diprē; tās ir labākais izskaidrojums tam, ko jums stāstīju.

Stāstīdams šo gajo stāstu, Armands bieži to pārtrauca, jo asaras aizžņaudza viņa balsi. Viņš jutās noguris, iespieda rokās pieri un aizvēra acis. Grūti bija teikt, vai viņš par ko domā, vai arī vēlas iemigt, nododams man ar Margeritas roku aprakstītas papīra loksnes.

Drīz vien Armands sāka elpot mierīgāk; viņš bija ieslīdzis tai trauslajā miegā, ko niecīgākais troksnītis pārtrauc.

Te ir tas, ko es izlasīju un pārrakstīju, neko nepielik­dams klāt.

Šodien ir piecpadsmitais decembris. Esmu slima kopš trim vai četrām dienām, šorīt man vajadzēja palikt gultā; laiks ir apmācies, esmu skumja, pie manis nav neviena, un es domāju par jums, Armand. Kur gan esat jūs tagad, kad rakstu šīs rindas? Tālu, tālu no Pa­rīzes un, varbūt, jau esat aizmirsis Margeritu. Labi, esiet laimīgs; vienīgi jums es varu pateikties par kād­reizējiem īstas, neviltotas laimes brīžiem savā dzīvē.