ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Vai jums ir spēks un tiesības iznīcināt to? Es jūs lū­dzu, Margerita, jūsu mīlas un visa labā vārdā, neizpostiet manas meitas laimi!

Klusībā es raudāju, mans draugs, un, dzirdot visu to, par ko jau pati biju bieži vien domājusi, no jūsu tēva mutes, manā priekšā sāka tēloties viss daudz noteiktāk. Es pasacīju sev visu to, ko jūsu tēvs gribēja man teikt, bet nepateica, kaut gan tas bieži bija jau viņam uz mē­les, t. i., ka es tomēr esmu un palieku tikai pērkama sie­viete, un lai arī kā es attaisnotu mūsu kopējo dzīvi, tā tomēr vienmēr paturēs zināmu aplēses raksturu; mana pagātne neatļāva man sapņot par tādu nākotnes laimi, un atbildībai, kuru uzņēmos, manas paražas un repu­tācija nedeva nekādas garantijas. īsi sakot, mīlēju jūs, Armand! Tēvišķīgais veids, ar kādu Divāla kungs ru­nāja ar mani, tīrās jūtas, kadas viņš pamodināja manī, cienība, kupi iemantoju jūsu tēva acīs, tāpat arī jū sējā, par kuru biju pārliecināta, ka vēlāk iegūšu, — viss tas pamodināja manā sirdī cēlas jūtas, kas paaugstināja mani pašas acīs un izraisīja līdz tam nepazītu svētu lep­numu. Kad es iedomājos, ka reiz šis sirmgalvis, kas tagad man lūdza par sava dēla nākotni, liks kādreiz sa­vai meitai pieminēt savās lūgsnās manu vārdu kā ne­zināma drauga vārdu, es it kā no jauna atdzimu un biju lepna pati uz sevi.

Varbūt tā brīža sakāpinātā gaisotne apslāpēja manas patiesās jūtas, bet to es tiešām, mains draugs, jutu, un šīs svešās jūtas klusināja atmiņas par laimīgajām, kopā ar jums pavadītajām dienām.

— Sakait, kungs, — asaras izslaucīdama no acīm, tei­cu es jūsu tēvam, — vai jūs ticat, ka es mīlu jūsu dēlu?

— Jā, — teica Divāla kumgs.

— Ar patiesu mīlu?

— Jā.

— Vai jūs ticat, ka es šo mīlestību pārvērtu par savu cerību, savu sapni un savas dzīves attaisnojumu?

— Negrozāmi ticu.

— Labi, kungs, tad noskūpstiet mani, kā jūs skūpstītu savu meitu, un es zvēru jums, ka šis skūpsts, vienīgais tīrais skūpsts visā manā dzīvē, dos man spēkus cīnīties ar savu mīlu, un ka jau nedējas laikā jūsu dēls atgrie­zīsies pie jums, kādu laiku nelaimīgs, bet izārstēts uz visiem laikiem.

— Jūs esat cēla, — teica jūsu tēvs, noskūpstīdams ma­nu pieri, — Dievs jus nepametīs par jūsu apņemšanos, bet es baidos, ka jums nebūs pietiekamās ietekmes uz manu dēlu.

— Ak, esiet bez bēdu! Viņš mani nīdīs.

Vajadzēja radīt nepārkāpjamu žogu starp mums, tik­pat kā pret jums, tā arī pret mani.

Es aizrakstīju Pridansei, ka pieņemu grāfa N… priekš­likumu un lūdzu pateikt, ka vakariņošu kopā ar grāfu un viņu.

Aizzīmogojusi vēstuli, es lūdzu jūsu tēvu, neko ne­sacīdama par tā saturu, novest vēstuli uz Parīzi un no­gādāt minētam adresātam.

Viņš jautāja pēc vēstules satura.

— Jūsu dēla laime, — es atbildēju.

Jūsu tēvs mani noskūpstīja vēlreiz. Uz savas pieres es sajutu pateicības asaras, kuļ-as, likās, izpirka manas pagātnes kļūdas, un tai acumirklī, kad biju ar mieru nodoties citam cilvēkam, es iekvēlojos lepnumā, do­mādama par to, ka es šo jauno kļūdu pirku par tik dārgu maksu.

Un tas bija pilnīgi saprotami, Armand, jūs stāstījāt man, ka jūsu tēvs ir visgodīgākais cilvēks pasaulē.

Divāla kungs iekāpa ekipāžā un aizbrauca.

Bet es esmu tikai sieviete, un, jūs ieraugot, es nespē­ju noturēties ncraudājusi, bet es neaizmiršu savu ap­ņemšanos.

Vai tas bija pareizi, ko es darīju? — Lūk, kam es ta­gad meklēju atbildi, kad guļu slima savā gultā, no ku­ras, liekas, vairs pirms savas nāves necelšos.

Jūs bijāt to izjūtu liecinieks, kuļ-as es pārdzīvoju, tuvojoties mūsu šķiršanās stundai; jūsu tēva te nebija, un viņš nevarēja mani atbalstīt, mani stiprināt; bija acumirklis, kūjā es gribēju jums visā atzīties, jo tik ļoti mani baidīja doma, ka jūs mani nīdīsit un nicināsit.

Jūs, varbūt, Armand, neticēsit, bet es lūdzu spēkus no Dieva; un kas var noliegt, ka viņš pieņēma manu upuri un sniedza man spēkus, pēc kufiem es lūdzos.

Pie vakariņām arī man vajadzēja palīga; es negribēju domāt par to, kas mani sagaida, — tik ļoti es baidījos, ka man pietrūks drosmes.

Kurš gan varētu domāt, ka es, Margerita Gotjē, tā cietīšu, tikai iedomādamās vien par jaunu mīļāko?

Es dzēru, lai aizmirstos, un otrā rītā es pamodos bla­kus grāfam.

Lūk, tā ir visa patiesība, mans draugs. Tiesājiet un piedodiet, kā es jums esmu piedevusi par visu ļauno, ko jūs man kopš tās dienas esat nodarījis.

Kas notika pēc šīs liktenīgās nakts, to jūs zināt tik­pat labi kā es; bet jūs nezināt, jo jūs nevarējāt sagai­dīt nedz arī saprast, ko es izcietu visu šo laiku kopš mū­su šķiršanās.

Es dabūju zināt, ka jūs kopā ar tēvu esat aizbraucis, bet es nešaubījos, ka jūs nevarēsit ilgi nodzīvot projām no manis; un tai dienā, kad es jūs sastapu Elizijas lau­kos, es biju uzbudināta, nevis pārsteigta.

Tad sākās dienu skrēja. Katra no tām atnesa jaunu apvainojumu no jūsu puses. Šos apvainojumus es sa­ņēmu ar prieku, jo zināju, ka tie ir jūsu mīlas aplieci­nājumi; un bez tam man likās, ka, jo vairāk jūs mani nicināt, jo lielāka es izaugšu jūsu acīs tad, kad jūs da­būsit zināt visu patiesību.

Nebrīnieties, Armand, par šo manu prieku, ejot moku ceļu; jūsu mīlestība atvēra manu sirdi augstsirdīgam entuziasmam.

Tomēr ne jau tūliņ es kļuvu stipra.

No uzupurēšanās dienas līdz jūsu atbraukšanai bija pagājis diezgan ilgs laiks; man nācās pielikt visus spē­kus, lai mans prāts neaptumšotos un lai es kļūtu akla un kurla pret to dzīves virpuli, kuj-ā es griezos. Pri- danse jums droši vien ir stāstījusi, ka es piedalījos vi­sādās godības, ballēs un nakts orģijās.

Es cerēju ātrāk sevi nokaut ar šīm pārmērībām un, liekas, ka tas drīz vien ari piepildīsies. Mana veselība kļuvu arvien vājāka, un tai dienā, kad es aizsūtīju pie jums Diivernoja kundzi lūgt pēc jūsu žēlastības — mana dvēsele un miesa bija galīgi nomocīta.

Es negribu atgādināt jums, Armand, to, kādu balvu jūs pasniedzāt man par manas mīlas pēdējo apliecinā­jumu, ko es jums devu, ar kādu apvainojumu jūs aiz- dzināt no Parīzes mirstošu sievieti, kas nespēja atvai­rīt jūsu balsi, kura lūdza vienas nakts mīlu un kuya kā neprātīga noticēja, ka viņa spēs apvienot pagātni ar tagadni. Jums bija tiesības, Armand, darīt to, kā jūs to darījāt; ne vienmēr man tik dārgi samaksāja par manām naktīm!

Toreiz es visu pametu. Olimpija ieņēma manu vietu pie grāfa N., un, kā runā, izskaidrojusi viņam manas aizbraukšanas iemeslus. Grāfs G. toreiz bija Londonā. Viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kas labprāt atklāj mī­lestību tādai sievietei kā es, raugoties uz to kā uz pa­tīkamu laika kavēkli, šie cilvēki ir spējīgi palikt par šo sieviešu draugiem, nekad neienīst viņas, jo tie nepazīst to, kas ir greizsirdība; viņš beigās pieder pie tiem lab- dzimtīgajiem, kuri atver pusi savas sirds un visu savu maku. Par viņu es arī vispirmo iedomājos un devos pie viņa. Viņš saņēma mani, cik laipni vien iespējams, bet toreiz grāfs bija augstākas sabiedrības dāmas lī­gavainis un baidījās servi kompromitēt, ja tiktu redzēts ļaudīs ar mani. Viņš mani iepazīstināja ar saviem drau­giem, tie sarīkoja vakariņas man par godu, viens no vi­ņiem mani aizveda pie sevis.

Ko gan es citu varēju darīt, mans draugs?

Nonāvēties? Tas uzveltu tikai smagu nastu jūsu ple­ciem, bet jūsu dzīvei bija jābūt laimīgai; un tas bija ne­vajadzīgi. Kāda jēga tam nogalināt sevi, kas atrodas tik tuvu nāvei.