ALEKSANDRS DIMĀ(dēls): KAMĒLIJU dĀma

Es nespēju atturēties nedevusi jums paskaidrojumus par savu rīcību pret jums, un es uzrakstīju jums vēstuli; bet vēstule, kūpi bija rakstījusi tāda meitene, kāda es­mu es, varēja likties meli, līdz nāve ar savu autoritāti tās i>atiesību apstiprinās; un tā būs ne tikai vairs vien­kārša vēstule, bet grēku sūdze.

Esmu slima un varu nomirt no šīs slimības; mani ir arī pavadījusi nojauta, ka es miršu jauna.

Mana māte mira ar diloni, mans dzīves veids varēja tikai veicināt šo slimību, kupu kā vienīgo mantojumu es saņēmu no mātes; bet es negribu nomirt nenoskaidro­jusi jums visu par sevi, kad jūs atgriezīsities atpakaļ, jūs pietiekami sevi sarūgtināsit par nelaimīgo meiteni, kuru mīlējāt, pirms devāties projām.

Lūk, tas bija šīs vēstules saturs, ko es labprāt pār­rakstu, tā vēlreiz pārbaudīdama savu attaisnošanos.

Jūs atceraties, Armand, kā jūsu tēva ierašanās Buši- valā mūs abus samulsināja, jūs atceraties neprātīgās bailes, ko man sagādāja šī ierašanās un ari izskaidroša­nās, kas notika jūsu starpā un par kuru jūs man stāstī­jāt vakarā.

Otrā dienā, kad jūs Parīzē gaidījāt tēvu, pie manis ieradās kāds cilvēks un pasniedza vēstuli no Divāla kunga.

Šai vēstulē, kupu te pielieku iklāt, mani nopietni lū­dza jūs kaut kādā ceļā atturēt no mājām un ļaut jūsu tēvam mani satikt. Viņš vēlējās ar mani runāt un no­teikti prasīja jums par visu to neko nestāstīt.

Vai atceraties, kādas pūles es pieliku, lai pārliecinātu jūs, ka jums nepieciešami otrā dienā jābūt Parīzē?

Kāda stunda bija pagājusi kopš jūsu aizbraukšanas, kad ieradās jūsu tēvs.

Negribu stāstīt par to, kādu iespaidu atstāja uz mani viņa cietsirdīgais skats. Jūsu tēvs, atrazdamies vecu teo­riju varā, atzina, ka kurtizāne ir būte bez sirds un prāta, tā ir kā mašīna, kas kaļ naudu, vienmēr gatava tajā kā dzelžains meehanisms samalt roku, kas tai visu dod, un saplosīt bez žēlastības un saprāta to, kas viņai licis kus­tēties un dzīvot.

Jūsu tēvs man atrakstīja ļoti pieklājīgu vēstuli, lūg­dams atļauju satikt mani; īstenībā viņa izturēšanās sā- kūmā bija pilna stingrības, viņš sevi neparādīja tādu, kādu varēja sagaidīt no viņa vēstules. Jau pirmos viņa vārdos bija dzirdams bargums, pat draudi, tā ka man nācās viņam atgādināt, ka esmu pati savās mājās un ka tikai sirsnīga pieķeršanās viņa dēlam spiež mani dot viņam kādu atskaiti par savu dzīvi.

Di vāla kungs drusku nomierinājās, tomēr pateica, ka ilgāk necietīšot, ka viņa dēls manis dēj sevi izpostcrt; es esot skaista, tas teica, bet lai nez cik skaista es būtu, man neesot tiesības ar savu skaistumu pazudināt jauna cilvēka nākotni, sagādājot viņam milzīgus izdevumus.

Man bija tikai viena izeja, vai ne tā? Pierādīt viņam, ka kopš tā laika, kad es kļuvu jūsu mīļākā, mani nav baidījuši nekādi upuri, lai tikai es varētu palikt jums uzticīga, nepieņemot no jums vairāk naudas, nekā jūs varat izdot. Es parādīju viņam lombarda kvītis, to ļau­žu kvītis, kuriem es pārdevu tās mantas, kuras neņēma lombardā pretī, pastāstīju arī to, ka esmu nolēmusi pārdot visu savu dzīves iekārtu, lai varētu aizmaksāt parādus un dzīvot kopā ar jums, neesot jums par nastu. Es pastāstīju viņam par mūsu laimi, par to, ka jūs man esat parādījis ceļu uz mierīgu un laimīgu dzīvi, un bei­dzot viņš acīm redzamos pierādījumus pieņēma, sniedza man roku un lūdza piedošanu par savu agrāko izturē­šanos.

Tad viņš teica man:

— Tagad, kundze, ne ar pārmetumiem un draudiem, bet ar lūg&anām es pūlēšos panākt no jums lielāku upuri, kas stāv pāri visiem tiem, kufus jūs līdz šim esat ne­susi mana dēla labā.

Šis ievads lika man nodrebēt.

Jūsu tēvs pienāca pie manis, saņēma manas rokas un turpināja aizkustinātā balsī:

— Mans bērns, neuzņemiet to Jauni, ko jums teikšu, saprotiet tikai, ka dzīve reizēm uzliek mūsu sirdij ciet­sirdīgas nepieciešamības, bet arī tās mums jāpieņem. Jūs esat laba, un jūsu sirds pazīst augstsirdību, kāda ir sveša daudzām citām sievietēm, kūjas, varbūt, nicina jūs, bet tomēr nevar ar jums līdzināties. Bet atcerieties, ka bez mīļākās ir arī vēl ģimene, bez mīlas ir arī vēl pienākums, pēc kaislību gadiem iestājas periods, kupā vīram jāpūlas ieņemt nopietnu stāvokli sabiedrībā, ja viņš vispār kā vīrs ir respektējams. Manam dēlam nav bagātību, un viņš grib upurēt jums savas mātes manto­jumu. Ja viņš pieņems upuri, kupu jūs esat ar mieru viņa labā nest, tad gods un cieņa liek viņam savukārt nodrošināt jūsu stāvokli ar šo mantojumu, kas pasar­gātu jūs vienmēr no rūpēm, dotu atbalstu nelaimes gadī­jumā. Bet viņš nevar pieņemt jūsu upurus, jo sabiedrība, kas jūs nepazīst, dotu nepareizu iztulkojumu viņa rīcībai, un tas aptraipītu mūsu ģimenes godu. Neviens nepūlē­sies saprast, ka Armands mīl jūs, ka jūs mīlat viņu, ka šī abpusīgā mīla ir laime viņam un atpestīšana jums, visi tikai teiks, ka Armands Divāls ir atļāvis savai sutenerei, — piedodiet, mans bērns, visu, ko esmu spiest jums sacīt, — pārdot viņa dēļ visu, kas tai bijis. Atnāks reiz pārmetumu un nožēlas brīži, esiet pārliecināta, ka arī jums šīs dienas pienāks, un jums abiem ar mokām būs jānes ķēdes, kūjas nevarēsit saraut. Ko tad jūs darīsit? Jūsu jaunība būs zudusi, mana dēla nākotne samaitāta, bet es, viņa tēvs, saņemšu pateicību tikai no viena bēr­na, kaut gan gaidu to no abiem.

)

Jūs esat jauna, skaista, dzīve jūs mierinās; jūs esat

augstsirdīga, un atmiņas par labu darbu izpirks daudz ko no jūsu pagātnes.

Tikai pusgadu viņš jūs pazīst un jau paguvis mani aizmirst. Es viņam rakstīju četras reizes, bet viņš pat nedomāja atbildēt. Es varētu nomirt, un viņš pat to ne­zinātu !

Lai kā jūs apņemtos dzīvot citādāk nekā līdz šim, Ar­mands, jūs mīlēdams, nepieļaus jums dzīvot noslēgtībā, kuru jums sagādās viņa trūcīgie līdzekļi un kurai neder jūsu skaistums.

Kas zina, ko viņš tad darīs! Viņš nodevās kāršu spēlei, es to zinu, viņš par to jums neko nav stāstījis — arī to es zinu, ka skurbuma brīdī viņš var pazaudēt to, ko es ilgus gadus esmu krājis ikā pūru savai meitai, viņam un sev pašam vecumdienām. Tas varēja notikt un var vēl notikt nākotnē. Un vai jūs esat pārliecināta, ka dzīve, kufu jūs pametīsit viņa dēļ, jūs kādreiz atkal nevaldzi­nās.

Vai jūs esat pārliecināta, ka, iemīlējusi viņu, jūs ne­mīlēsit vairs nevienu citu? Vai jūs necietīsit, redzēdama, ka jūsu mīlas važas saistījušas jūsu mīļotā dzīvi, važas, kuras jūs viņam nespēsit noņemt, kad godkāres doma būs uzvarējusi mīlas sapni? Pārdomājiet, kundze, par vi­su to. Jūs mīlat Armandu, pierādiet viņam to vienā vie­nīgā ceļā: ziedojiet savu mīlu viņa -nākotnes labā. Nekāda nelaime vēl nav notikusi, bet tā notiks un varbūt lielāka, nekā es to paredzu. Armands var kļūt greizsirdīgs uz cilvēku, kas jūs kādreiz mīlējis, viņš var šo cilvēku ap­vainot, izaicināt uz divkauju, var viņu nošaut. Apdo­mājiet, kā jūs tad atbildēsit tēvam par dēla nāvi!

Beidzot neslēpšu no jums, mans bērns, ari pēdējo iemeslu, kura dēļ atbraucu uz Parīzi. Man ir meita, es jau jums to teicu, jauna, skaista kā eņģelis. Viņa mū, un arī viņas mīla viņai kļuvusi par visas dzīves saturu. Par visu to rakstīju Armandam, bet viņš, nodevies pil­nīgi jums, neatbildēja. Mana meita gatavojas kāzām. Viņa iziet pie mīlama cilvēka, ieiet cienījamā ģimenē, ku^a prasa, lai mana ģimene nebūtu mazāk cienījama. Mana nākošā meitas vīra vecāki ir izzinājuši par Ar­manda dzīves veidu Parīzē un sakās ņemt doto vārdu atpakaļ, ja Armands turpināšot šādu dzīvi. Tā bērna nākotne, kas jums neko nav nodarījis un kam ir tiesības tiekties pēc savas laimes, tagad ir jūsu rokās.