ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

28. janvarī.

Šorīt mani pamodināja liels troksnis. Jūlija, kas gu­lēja pie manis, ieskrēja ēdamistabā. Es dzirdēju vīriešu balsis, kuļas viņa nevarēja pārkliegt. Viņa ienāca rau­dādama.

Viņi nāca aprakstīt manas lietas. Teicu Jūlijai, lai tā neliedz tiem rīkoties vārdā, ko viņi sauc par taisnību. Tiesas izpildītājs ienāca manā istabā ar cepuri galvā. Atvēra visas atvilktnes, aprakstīja visu, ko viņš redzēja, un, likās, nemanīja, ka mirēja guļ gultā, no kuj-as žēl­sirdīgais likums to neceļ laukā.

Viņš pienāca man klāt un teica, ka es varot celt iebil­dumus par šādu lēmumu desmit dienu laikā, bet viņš atstāja sargu. Mans Dievs, kas ar mani notiks! Šis ga­dījums pasliktināja manu veselības stāvokli. Pridanse gribēja prasīt naudu jūsu tēva draugam, bet es tam pre­tojos.

Šorīt es saņēmu jūsu vēstuli. Man tā bija nepiecieša­ma. Vai tik jūs saņemsit laikā atbildi? Vai mēs vēlreiz redzēsimies? Laimīgā šodiena liek man aizmirst pēdē­jās sešas nedēļas. Man liekas, ka esmu veselāka, neska­toties uz drūmo garastāvokli, kura ietekmē jums at­bildēju.

Tomēr neviens nav mūžīgi nelaimīgs.

Kad es iedomājos, ka es varbūt nenomiršu, ka jūs atgriezīsities, es atkal ieraudzīšu pavasari, jūs atkal mani mīlēsit, Un mums atkal sāksies mūsu pagājušā gada dzīve!

Tikai jāgrib, un es nemiršu!

Kāda neprāte es esmu! Ar mokām es noturu spalvu, ar kuļu jums rakstu par šo sirds neprātīgo sapni.

Lai arī kas notiktu, es jūs mDo ļoti, Armand, un sen jau es būtu nomirusi, ja atmiņas par jūsu mīlestību un kāda neskaidra cerība, ka jūs vēl kādreiz redzēšu sa­vā tuvumā, man nepalīdzētu.

4. februārī.

Grāfls G. atgriezās. Mīļākā viņu piemānījusi. Viņš ir ļoti drūms, jo patiesi mīlēja viņu. Viņš atnāca, lai visu to izstāstītu. Nabaga vīram naudas apstākļi diezgan slikti, tomēr viņš aizmaksāja tiesas izpildītājam un aiz­dzina sargu.

Es runāju ar viņu par jums, un viņš apsolījās parunāt ar jums par manī. Es aizmirsu, ka esmu bijusi viņa mīlule, un viņš arī deva man iespēju to aizmirst! Viņš ir labs draugs.

Hercogs vakar sūtīja apjautāties par manu veselību, bet šodien viņš atnāca pats. Nezinu, kas veco vīru vēl tur pie dzīves. Viņš nosēdēja pie manis trīs stundas un nepateica pat divdesmit vārdu. Kad viņš ieraudzīja ma­nu bālo seju, divas lielas asaras noritēja pār viņa val­giem. Droši vien viņš raudāja, atcerēdamies savas mei­tas nāvi. Viņam nāksies divreiz redzēt to mirstam. Vi­ņa mugura ir līka, galva slīgst uz krūtīm, lūpas dreb, skats izdzisis. Vecums un bēdas ar divkāršu smagumu guļ uz viņa izmocītā ķermeņa. Viņš neizteica man ne­viena pārmetuma. Likās, ka viņš klusībā bija apmieri­nāts par posta pēdām, ko manī bija atstājusi mana slimība. Viņš it kā lepojās ar to, ka turas uz kājām, kad es, vēl jauna esmu, ciešanu salauzta.

Atgriežas slikts laiks. Neviens pie manis nenāk. Jū­lija visu savu brīvo laiku pavada pie manas gultas. Pri- danse, kurai vairs nevaru dot tiik daudz naudas ka agTāk, izdomā visādus iemeslus un nenāk.

Tagad, kad esmu tik tuvu nāves stundai, lai ko saka ārsti, kuru man ir ļoti daudz un kas liecina, ka slimība kļuvusi ļaunāka, tagad es pat nožēloju, ka paklausīju jūsu tēvam; ja es būtu zinājusi, ka atņemšu jums tikai vienu gadu no jūsu nākošās karjēras, es nebūtu spē­jusi atteikties no ilgām pavadīt šo gadu kopā ar jums, un mirstot es vismaz varētu turēt sava drauga roku. Bet, protams, ja mēs nodzīvotu šo gadu kopā, es tik drīz ne­nomirtu.

Lai notiek Dieva prāts!

5. februārī.

Ak Armand, nāc, nāc! Es ciešu tik šausmīgi. Es mirstu, ak Dievs! Man vakar bija tik skumji un grūti, ka nolēmu pavadīt vakaru ārpus mājas, jo šis vakars likās tik garš kā pēdējais. No rīta atnāca hercogs. Redzot šo sirmgal­vi, kuru nāve ir aizmirsusi, likās, ka mani nāve jo ātrāk atraus dzīvei.

Neskatoties uz lielo drudzi, kas dedzināja mani, es pārģērbos un aizbraucu uz teātri. Jūlija man uzlika vai­giem mazliet sārtuma, jo citādi es izskatos pēc miroņa. Man bija loža ,kur es jums pirmoreiz noliku satikšanos. Visu laiku es nenovērsu skatus no tās vietas, kur jūs sē­dējāt tovakar, un kur vakar sēdēja kāds laucinieks, kas trokšņaini smējās un aplaudēja visām aktieru muļķī­bām. Es atgriezos mājās pusmirusi un visu nakti kle­poju un spļāvu asinis. Šodien es nespēju vairs pat runāt un tikai ar lielām grūtībām varu uzrakstīt vēl šīs rindas. Ak Dievs, ak Dievs, es mirstu! Es sagaidīju to, bet es nedomāju, ka man būs tik stipri jācieš. Nevar vairāk ciest, ikā es ciešu, un ja "

Tālāk nebija vairs Margeritas raksts salasāms. Tālāko bija turpinājusi Jūlija Diprē.

18. februārī.

Armanda kungs!

Kopš tās dienas, kad Margerita nebija atturama ap­meklēt teātri, viņas veselība sāka manāmi iet uz slik­to pusi. Viņa ir galīgi zaudējusi savu balsi un kustē­šanās spējas. Nav aprakstāmas tās ciešanas, kas pie­meklējušas mūsu nabaga draugu. Es neesmu pieradusi pie šāda veida pārdzīvojumiem un baidos no tiem.

Kā es vēlētos, kaut jūs būtu viņas tuvumā! Viņa lie­lāko daļu atrodas nesamaņā; taču, vai pie samaņas, vai nesamaņas, viņa vienmēr sauc jūsu vārdu, kad vien tā vispār ir spējīga izteikt kādu vārdu.

Ārsts sacīja, ka viņa ilgi vairs nedzīvošot. No tā lai­ka, kamēr Margerita ir tik slima, hercogs vairs neapmeklē viņu. Viņš izteicies ārstam, ka nespējot panest šo skatu.

Pridanse, redzēdama, ka no Margeritas tai vairs ne­kas neatlec, arī vairs neierodas. Visi viņu tagad ir aizmirsuši. G. kungs, kreditoru ielenkts, aizbraucis uz Londonu. Aizbraucot gan viņš atstāja mums mazliet naudas, viņš darījis visu, ko spējis, bet mantas tomēr ir atkal aprakstītas, un kreditori gaida tikai to brīdi, kad varēs tās izūtrupēt.

Es mēģināju ar saviem ietupījumiem apturēt šo Mar­geritas mantu aprakstīšanu, bet tiesas izpildītājs sa­cīja, ka šāds mēģinājums ir veltīgs, jo viņam esot vēl citas prasības. Ja jau viņai jāmirst, tad lai zūd labāk viss, nekā paglābt kaut ko viņas radiem, kurus viņa negribēja redzēt un kuji arī viņu nekad neapmeklēja. Jūs nevarat iedomāties, kādā postā nabadzītei jāno­mirst. Vakar mums nebija ne graša naudas. Sudrabs un dārglietas, viss ir apķīlāts vai pārdots. Margerita vēl tomēr jūt, kas notiek ap viņu, un tāpēc cieš viņas dvē­sele, miesa un prāts. Lielas asaras rit pār viņas vaigiem, bāliem un iekritušiem; viņa, kuju jūs tā mīlējāt, ir tik ļoti pārvērtusies, ka jūs viņu vairs nepazītu, ja redzētu. Man bija jāapsola, ka es jums rakstīšu viņas vietā, kad tā vairs pati nespēs rakstīt. Viņa skatās uz manu pusi, bet neredz manis, jo viņas acis jau ir apmiglojis nāves tuvums; tomēr viņa smaida vēl, un visas viņas domas un viņas dvēsele tiecas uz jums, to es zinu.

Katru reizi, kad atver durvis, viņas skats it kā no­skaidrojas, jo viņa domā, ka jūs esat atnācis, bet re­dzot, ka tas neesat jūs, viņas sejā atkal iegulstas sāpes, pieri pārklāj auksti sviedri, un viņas vaigi iekvēlojas.

19. februārī, pusnaktī.

Cik šodien bija bēdīga diena, nabaga Armand! No rīta Margeritai pietrūka elpas, ārsts nolaida asinis, un viņa maziliet it kā atlabojās, atgūdama uz brīdi balsi. Ārsts ieteica atsaukt mācītāju. Viņa sacīja „Jā", un ārsts pats aizgāja pēc mācītāja.

Fa to laiku Margerita pasauca mani, palūdza atvērt Skapi un, norādīdama uz gāju. mežģiņotu kreklu un nakts cepurīti, sacīja vārgā balsī: