ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Par to man stāstīja sekošo:

1842. gada pavasarī Margerita tā savārgusi, ka ārsti tai ieteikuši izbraukt uz Banjēras peldu vietām. Tur starp slimniekiem bijusi arī hercoga meita, kas slimo­jusi ne tikai ar tādu pašu kaiti kā Margerita, bet arī bijusi pēc izskata tik līdzīga tai, ka tās abas būtu varēts uzskatīt par māsām. Tikai jaunā hercogiene bi­jusi tuberkulozes pēdējā stadijā un nomirusi drīz pēc Margeritas ierašanās.

Kādā rītā hercogs, kas palicis Banjērā, lai būtu tu­vumā vietai, kur paglabāta daļa no viņa sirds, saticis kādā alejā Margeritu. Viņam licies, ka viņš redz savas meitas ēnu; viņš piegājis tuvāk, saņēmis tās rokas, ap­kampis to un, neprasīdams, kas tā tāda, raudādams lū­dzis atļauju mīlēt viņā savas mirušās meitas dzīvo tēlu.

Margerita Banjērā bijusi viena ar savu kalponi, un, nebīdamās sevi kompromitēt, atļāvusi hercogam visu, ko tas lūdzis.

Banjērā tomēr atradušies ļaudis, kas zinājuši dažus sīkumus un oficiāli brīdinājuši hercogu par Margeritas Gotjē sociālo stāvokli. Tas nācis kā trieciens vecajam vīram, jo te nu beidzās Margeritas līdzība ar viņa mei­tu, bet bija jau par vēlu. Jaunā sieviete bija viņa vienīgais mērķis un visas dzīves saturs.

Viņš nepārmetis tai nekā, un nebija jau arī viņam tiesības to darīt. Viņš tikai lūdzis to aizmirst līdzšinējo dzīvi, piedāvādams kā atlīdzību viņai visu, ko viņa vien vēlētos. Viņa apsolījās.

Jāpiezīmē, ka šai laikā Margerita, kas tik ļoti ie­kvēlojās par visu, bija ļoti slima. Pagātne viņai likās visa ļaunuma cēlonis, sevišķi viņas slimības; viņa sāka ticēt un cerēt, ka Dievs pasargās ir viņas dzīvību, ir daiļumu, ja viņa aizmirsīs pagātni un sāks godīgu dzīvi.

Un patiešām: peldēšanās, pastaigāšanās un netrau­cētais miegs vasaras beigās stipri bija uzlabojis viņas veselību.

Hercogs aizbrauca uz Parīzi Margeritai līdz un ap­meklēja to tur tāpat kā Banjērā.

Šīs attieksmes, par kurām neviens īstās patiesības nezināja, sacēla lielu troksni, jo hercogs, kas bija pa­zīstams ar savu lielo bagātību, tagad kļuva sevišķi pa­zīstams ar savu izšķērdību.

Šo vecā hercoga sakaru ar jauno sievieti iztulkoja dažādi. Citi tur saskatīja sevišķu izvirtības pazīmi, kas raksturīga bagātiem večiem. Citi izminējās vienādi un otrādi, bet neviens nenoticēja patiesībai.

Hercoga tēvišķīgās jūtas pret Margeritu patiesībā bija nevainojamas, un viņš ne reizi nebija viņai teicis tāda vārda, ko nebūtu varējusi dzirdēt viņa paša meita.

Es negribu piedēvēt Margeritai kādas sevišķas, iz­cilās īpašības, kādas viņai nebūtu bijušas. Varu teikt tikai to, ka viņa, Banjērā dzīvojot, turēja hercogam doto solījumu, bet atgriežoties Parīzē, šī meitene, kas bija pieradusi pie jautrības, dejām, pat orģijām, gar­laikojās līdz nāvei, jo viņa nespēja nodzīvot vientulībā, kuļ-u izklaidēja tikai hercoga apciemojumi; un pagātnes dzīves karstā elpa atkal sāka reibināt viņas prātu un asinis.

Jāpiebilst, ka, atgriezusies no ceļojuma, Margerita bija kļuvusi vēl skaistāka nekā agrāk. Viņa bija tikai divdesmit gadu veca, slimība, kas bija uz brīdi nomākta, bet ne gluži iznīcināta, no jauna viņā atmodināja tās drudžaini alkatīgās tieksmes pēc dzīves, ko allaž iz­raisa šī plaušu slimība.

Hercogs jutās dziļi sagrauzts, kad viņa draugi, kas slepenībā izsekoja katru Margeritas soli, tam atstāstīja, ka Margerita, tiklīdz ir pārliecināta, ka hercogs to ne­apciemos, pieņem citus viesus, kūpi vizītes bieži ieilgst līdz rīta gaismai.

Hercoga jautāta, Margerita nekā nenoliedza. Viņa lū­dza to vairāk nerūpēties par viņu, jo viņa vairs nespējot turēt doto solījumu un viņa nevēloties pieņemt tā cil­vēka labumu, kuru tā pieviļot.

Hercogs neieradās veselu nedēļu, un tas bija viss, ko viņš spēja darīt, atstotajā dienā viņš atnāca pie Marge­ritas un lūdza viņai atļaut to apciemot, apsolīdamies nekad vairs viņai nekā nepārmest un pieņemt viņu tādu, kāda tā ir, lai tikai viņa atļaujot tam būt viņas tuvumā un redzēt to.

Tāds bija lietas stāvoklis pēc Margeritas atgriešanās no Banjēras novembra mēneša beigās vai decembra sākumā, 1842. gadā.

Sešpadsmitajā martā, pulksten vienos dienā es aizgāju uz Antenes ielu.

Jau pie ieejas durvīm bija dzirdama aukcionāra balss.

Visas telpas bija ziņkārīgo pārpildītas.

Tur bija vesels bars dižciltīgo dāmu, kurām bija izdevība sevi apslēpt zem ūtrupes maskas, lai tā tu­vāk ieskatītos sievietes dzīvē, ar kuru tām citādi ne­kad nebūtu izdevības saskarties un kuras vieglo prieku noslēpumus tās slepenībā varbūt apskauda.

Hercogiene F… stāvēja blakus m-llei A …, nožēlo­jamākajai mūsu dienu kurtizānei; marķīze T… ne­varēja izšķirties vai pirkt vai nepirkt kādu no mēbelēm, ko vienmēr pārsolīja, madam 1) …, vislepnākā un po­pulārākā koķete.

Visi jutās bezgalīgi jautri, un starp apmeklētājiem bija daudzi, kas diezgan labi pazina nomirēju, bet ne­viens vairs viņu neatcerējās. Visi skali smējās; ūtrup- nieki klaigāja pilnā kaklā. Nekur nebija redzēta tik raiba un trokšņaina sabiedrība.

Es klusi kustējos starp šiem trokšņotājiem nevietā, neaizmirsdams, ka blakus istabā nomira šī nelaimīgā sieviete, kūpas mēbeles tagad izūtrupē tās kreditori.

Manai nākšanai šurp galvenais mērķis nebija kaut ko nopirkt, bet gan novērot, un tāpēc es pētīju ūtrupnieku sejas, kas staroja priekā, kad viena vai otra lieta tika pārdota dārgāk, nekā bija vērts.

Pēkšņi es izdzirdu saucam:

— Grāmata sarkani zeltītā sējumā ar virsrakstu: 2 Kamēliju dāma 17

Manona Lesko. rirmajā lappusē ieraksts. Desmit franku!

— Divpadsmit, — sacīja kāds pēc brīža.

— Piecpadsmit, — sacīju es, un nezinu pats, kāpēc īsti. Laikam ieraksta dē).

— Piecpadsmit, — atkārtoja akcionārs.

— Trīsdesmit, — sacīja pirmais solītājs un tādā balsī, it kā viņš nepielaistu vairs cenas paaugstināšanu.

Lieta kļuva nopietna.

— Trīsdesmit pieci! — saucu es tāpat.

— Četrdesmit!

— Piecdesmit!

— Sešdesmit!

— Simts!

Atzīstos, mans sauciens bija atstājis iespaidu. Vis­apkārt iestājās klusums, un visi lūkojās manī, gribēdami izpētīt, kas īsti tā neatlaižas no šīs grāmatas.

Kā redzams, balss, kādā es biju izrunājis pēdējo vārdu, bija ietekmējusi manu pretinieku. Viņš beidza solīšanu, un es beigās biju spiests pārmaksāt šo grāmatu desmitkārtīgi.

Lai mana patmīlība no jauna nesagādātu man neva­jadzīgus zaudējumus, es pierakstīju savu vārdu un aiz­gāju. Jādomā, šī notikuma aculieciniekiem es biju de­vis iemeslu dažādi prātot par to, kāpēc es samaksāju simts franku par grāmatu, kuru es varēju pirkt par desmit, lielākais, piecpadsmit frankiem.

Pārnācis mājās, es tūlīt aizsūtīju pēc grāmatas. Pir­mā lappusē ar tinti un glītu rokrakstu bija ierakstī­jis dažus vārdus grāmatas dāvinātājs. Ieraksts bija īss:

Manona — Margeritai

Pazemīgā.

Bet apkašā bija paraksts: Armands Divāls.

Ko gribēja izteikt šis vārds: pazemīgā? Vai pēc Ar­manda Divāla domām Margeritā bija saskatāma Mano­na, viņas pārākums alkatībā vai dvēseles cēlumā?

Pēdējais atzinums, liekas būt pieņemams; pirmais būtu pārāk raupjš un to nepieņemtu Margerita, lai kādas tai pašai būtu domas par sevi.

Es izgāju pastaigāties un nedomāju vairāk par šo grāmatu, tikai vakarā pirms gulēt iešanas es to atkal paņēmu rokās.