ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Pēc trim mēnešiem kāds kungs apžēlojies par viņu un gribējis morāliski un fiziski viņu atgriezt uz godīga dzīves ceļa; bet pēdējais trieciens bija pārāk smagi gū­lies uz viņas veselību, un viņa ar to pašu nomira.

Māte vēl dzīvo. Kā? To tikai Dievs zina. Šis dzīves stāsts man iešāvās prātā tai brīdī, kad aplūkoju dažādos sudraba tualetes piederumus, un, kā redzams, biju ļoti nogrimis domās. Laiks bija aizskrējis, istabā biju pa­licis vairs tikai es viens un sargs, kas, stāvēdams pie durvīm, mani nopietni novēroja.

Es piegāju pie šī sarga, kas laikam apšaubija manu godīgumu.

— Vai jūs man nevarat pateikt, — es tam jautāju, — kas te dzīvoja?

— Margerita Gotjē.

Es pazinu šo meiteni pēc vārda un izskata.

— Kā! — es izsaucos. — Margerita Gotjē mirusi?

— Jā, kungs.

— Kad?

— Būs jau nedējas trīs pagājušas.

— Bet kāpēc atļauts apskatīt viņas dzīvokli?

— Kreditori domā, ka tā vairāk ienesīs ūtrupe

— Viņai tātad bija parādi?

— Ļoti lieli, kungs.

— Vai ūtrupē ieņemtās summas tos segs?

— Bagātīgi! Vēl paliks pāri.

— Kam paliks pārpalikums?

— Ģimenei.

— Vai viņai bija ģimene?

— Laikam gan.

— Pateicos kungs!

Sargs, pārliecinājies par maniem nevainojamiem no­domiem, paklanījās, un es aizgāju.

— Nabaga meitene, — es nodomāju, iedams mājup — viņas nāves stunda ir bijusi skumja, jo viņas pasaulē draugi ir tikai tad, kad viss ir labi. — Un mani sagrāba skumjas par Margeritas Gotjē likteni.

Daudziem varbūt liksies smieklīgi, bet es sajūtu zi­nāmu cienību pret šī tipa sievietēm, un es nedomāju, ka man jāmeklē kāds attaisnojums šīm savām jūtām.

Kādu dienu, kad es devos uz iecirkni pēc pases, es re­dzēju, ka divi policisti veda pa ielu kādu meiteni. Es nezināju, ko bija noziegusies šī meitene, zinu tikai te, ka viņa raudāja karstas asaras, skūpstot mazu bērnu, kuru tai policisti atņēma. Kopš tās dienas es vairs neuzdrīkstos nopaļāt sievieti pēc pirmā acu uzmetiena.

Ūtrupe bija nolikta sešpadsmitajā. Viena diena bija iestarpināta vidū starp apskati un izpārdošanu, tā bija paredzēta priekškaru, portjeru un citu lietu noņemšanai.

Es nesen biju atgriezies no ārzemju ceļojuma. Gluži dabiski, ka es vēl nebiju dzirdējis par Margeritas nāvi, starp daudziem citiem jaunumiem, ko draugi parasti izpļāpā, atgriežoties pēc ilgākas prombūtes. Margerita bija skaista, tas tiesa, bet cik sensāciju pilna ir šādu sieviešu dzīve, tik nenozīmīga viņu nāve. Tās ir saules, kas lec un noriet bez sevišķa spožuma. Kad šādas sie­vietes mirst jaunas, par viņu nāvi mīļākie uzzin visi vienā reizē, tāpēc ka Parīzē visi kādas pazīstamas sievie­tes mīļākie ir draugi. Viņi dalās par aizgājušo dažādās atmiņās, un tad viņu dzīve uzņem to pašu gaitu ko senāk, it kā nekas nebūtu noticis, pat ne tik daudz kā pūles nobirdināt kaut asaru.

Mūsu dienās jaunie cilvēki ap divdesmit piecu gadu vecumu reti kad raud un sēro, tā kā nevar prasīt, lai viņi to darītu par pirmo garāmgājēju. Raud un sēro ti­kai par vecākiem, kuji maksā par asarām, un arī tikai samērā ar summu, ko tie maksā.

Kas attiecas uz mani, tad es instinktīva maiguma, da­biskas iežēlas sagrābts, par ko jau es atzinos, tomēr domāju par Margeritas nāvi vairāk, nekā tā varbūt pel­nīja, jo uz viņas dažādajiem tualetes piederumiem ne­bija neviena mana iniciāļa.

Es atcerējos, ka bieži bijn sastapis Margeritu Elizijas laukos, kur viņa katru dienu mēdza vizināties mazā zilā karietē, ko vilka divi lieliski skaisti sirmi zirgi. Mar­gerita jau toreiz es saskatīju kaut ko tādu, kas nepiemīt viņas šķiras sievietēm, kaut ko tādu, kas liecināja par skaistumu, kas piemita viņai vienīgai.

Šos nelaimīgos radījumus, izejot ļaudīs, vienmēr kāds pavada.

Tā kā vīrietis nebaidās iekļūt valodās, redzēts viņu sabiedrībā, bet viņas baidās vientulības, tad viņas pa­staigājoties ņem līdz vai nu savas mazāk laimīgās drau­dzenes vai arī vecas dāmas, kas neatlaidīgi rūpējas par savu eleganto ārieni un pie kuļ*ām vienmēr var griezties pēc informācijas par viņas ceļa biedri.

Margerita tā nemēdza darīt. Elizijas laukos viņa bija redzama savā karietē viena bez pavadoņiem, un ar sa­vu izturēšanos viņa negrieza uz sevi nekādas sevišķas vērības. Atlaidusies savā karietē pēc iespējas dziļi, zie­mu ietinusies kažokā, vasaru ģērbusies vienkāršos tēr­pos, viņa, kaut gan ceļā sastapa daudz pazīstamu, uz­smaidīja vienīgi nedaudziem, un tā smaidīt kā viņa varē­ja tikai karaliene.

Viņa nebraukāja šurp un turp pa Elizijas lauku ceļu kā citas. Viņa izbrauca cauri mežam, atstāja karieti, kādu stundu pastaigājās un, atgriezusies pie savas ka­rietes, steidzīgi devās mājup.

Es atcerējos visus šos sīkumus, kuju aculiecinieks tik bieži biju bijis, un apraudāju šīs meitenes nāvi, kā ap­raud skaista mākslas darba bojāeju.

Neticu, vai varētu sastapt valdzinošāku skaistumu par to, ar kādu bija apveltīta Margerita.

Viņa bija slaida auguma un diezgan sausa, bet šo nepilnību viņa prata mākslinieciski apslēpt ar sava ap­ģērba krokām. Viņas brīnišķīgā galva bija rets dārgums.

Iedomājieties daiļā sejas ovālā melnas acis, bet virs tām — asu uzaču loku, it kā iezīmētu; gājās acu skropstas met ēnu uz viegli sārtiem vaigiem; taisns, plāns deguns, ar mazliet ieplēstām jūtīgām nāsīm; dai­ļi veidota mute, kūpas kairās lūpas aizsedz baltos zobus; āda — samtaini maiga; tāda bija šī burvīgā galviņa.

Mati bija ogļu melnumā un kupli, ar tiem nebija ap­segti tikai ausu galiņi, kur mirdzēja divi briljanti, katrs četri vai pieci tūkstoši franku vērtībā.

Kā tas varēja būt, ka kaislā dzīve nebija laupījusi Mar­geritas sejai jaunavīguma un pat vēl bērnišķīguma iz­teiksmi?

Margeritai piederēja brīnišķīga, Vidāla zīmēta, ģīmetne. Pēc viņas nāves dažas dienas šī ģīmetne atradās manā rīcībā, šis zīmējums bija tik apbrīnojami līdzīgs dzīva­jai Margeritai, ka tajā atdzīvojās visi viņas smalkie vaibsti, kuļ-us es biju jau piemirsis.

Dažus sīkumus, par kubiem es runāju šinī nodaļā, es izzināju tikai krietni vēlāk, 'bet es rakstu par viņiem tū­līt, lai vēlāk, kad iesāksies šīs sievietes dzīves stāsts, vairs nebūtu jāatgriežas pie tiem.

Margeritu varēja sastapt visos lepnākajos izrīkoju­mos, vakarus viņa pavadīja vai nu teātros vai ballēs. Katrā pirmizrādē viņa bija redzama savā ložā ar trim lietām, no kupām tā nekad nešķīrās: lorneti, konfekšu kārbiņu un kamēliju pušķīti.

Divdesmit piecas dienas mēnesī šīs kamēlijas bija baltā, bet pārējās piecas dienas sarkanā krāsā; ne­viens nezināja, kāpēc šīs krāsas mainījās, un es pieminu to, necenzdamies šos iemeslus atminēt; arī citi šī teātpa pastāvīgie apmeklētāji un viņas draugi to tāpat bija ievērojuši kā €St

Margerita nekad nebija redzama ar citām puķēm. Baržona kundzes puķu veikalā, kur viņa mēdza pirkt šīs puķes, to iesauca par „dāmu ar kamēlijām", un šī iesauka viņai palika.

Es, protams, zināju tāpat kā citi, kas bija sastopami zināmās Parīzes aprindās, ka Margerita ir visizmeklē­tāko un izsmalcinātāko jaunu cilvēku mīļākā, par ko atklāti runāja viņa pati un tās mīļākie, kas apliecināja savu savstarpējo apmierinātību.

Pēdējos trīs gados pēc atgriešanās no ceļojuma dzir­dēju runājam, ka viņa sagājusies vienīgi aT kādu her­cogu, ļoti bagātu vecu ārzemnieku, kas mēģinājis to pilnīgi atraut no viņas bijušās dzīves, un, kā licies, tā bijusi viņas pašas vēlēšanās.