ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Šais Armanda vārdos bija manāmas bailes no tā, vai tik es arī Margeritu nepazīstu tikpat tuvu cik viņš.

Es steidzos viņa aizdomas izklīdināt.

— Es viņu pazinu tikai pēc izskata, — es teicu, — un viņas nāve atstāja uz mani to iespaidu, ko atstāj kura katra jaunas, skaistas sievietes nāve uz jaunu vīrieti, kam bijusi izdevība un prieks to dažreiz satikt. Es gri- i»ēju kaut ko nopirkt viņas mantu ūtrupē, un pats nezi­nu, kāpēc šo grāmatu es tik ļoti pārsolīju; varbūt tikai tāpēc, lai pakaitinātu kādu kungu, kas arī gribēja to iegūt. Es atkārtoju: grāmata ir jūsu, tikai ne ar tādiem noteikumiem , kādiem es to ieguvu ūtrupē. Šī grāmata lai ir mūsu iepazīšanās un turpmākās draudzības ķīla.

— Labi, — teica Armands, izstiepdams savu roku un cieši saspiezdams manējo, — es pieņemu un būšu jums pateicīgs visu mūžu.

Es karsti vēlējos no Armanda izzināt šo to par Mar­geritu, jo viņa paraksts grāmatā, viņa steigas pilnais ceļojums, viņa neatlaidīgā vēlēšanās iegūt šo grāmatu asināja manu ziņkāri. Bet es baidījos ar tamlīdzīgiem jautājumiem viņā sacelt aizdomas, it kā es būtu at­teicies no naudas tikai tāpēc, lai iegūtu tiesības iejauk­ties viņa personīgajā dzīvē.

Likās, viņš noprata manas domas un sacīja:

— Vai jūs esat lasījis šo grāmatu?

— Jā, visu.

— Un ko jūs domājat par manu ierakstu?

— Es nospriedu, ka sievietei, kupai jūs esat dāvinājis šo grāmtu, vajadzēja pacelties pāri parastajam līmenim, jo es nespēju šais rindās saskatīt tikai tukšu kompli­mentu.

— Jūs spriežat pareizi. Šī sieviete bija eņģelis. Ņe­miet, izlasait šo vēstuli!

Viņš pasniedza man papīra loksnītes, kūpas, kā re­dzams, viņš daudzreiz bija turējis savās rokās.

Es atlocīju tās un lasīju:

Mīļais Armand, es saņēmu Jūsu "vēstuli. Jums, kā parasts klājas labi, un es pateicos Dievam par to. Jā, mans draugs, esmu slima un ar slimību, kas neatkāpjas, bet jūsu līdzjūtība atvieglo manas ciešanas. Es nenodzī­vošu vairs tik ilgi, lai izbaudītu laimi, spiežot to roku, kas rakstījusi man tik mīļu vēstuli, kūpas vārdi vien mani izārstētu, ja es vispār būtu vēl ārstējama. Es Jūs vairs neredzēšu, jo nāve jau ir tik tuvu, un Jūs esat simtām jūdžu tālumā no manis. Nabaga draugs! Jūsu agrākā Margerita ir stipri pārvērtusies. Varbūt ir labāk, ka Jūs viņu vairs neredzat, nekā redzat to tādu, kāda tā tagad ir. Jūs jautājat man, vai es jums piedodu. Ak, draugs, no visas sirds, jo tās sāpes, ko jūs man nodarījāt, bija tikai Jūsu mīlestības apliecinājums. Jau mēnesis, kamēr guļu slima, bet es domāju tik daudz par Jums, ka, sākot ar mūsu šķiršanās dienu, es rakstu dienas grāmatu un turpināšu to, kamēr vien spēšu.

Ja Jūsu interese, ko Jūs man parādāt, ir patiesa, Armand, tad, tiklīdz esat atgriezies, aizejiet pie Jūlijas Diprē. Viņa Jums nodos manu dienas grāmatu, kupā at­radīsit atbildi un attaisnojumu visam tam, kas starp mums noticis. Jūlija ir ļoti laipna pret mani, un mēs bieži runājām par Jums. Viņa bija pie manis, kad saņē­mu Jūsu vēstuli, un mēs abas lasījām to un raudājām.

Ja Jūs arī nebūtu man atsūtījis ne vārda, es būtu lū­gusi viņai nodot Jums, atgriežoties Francijā, šos manus papīrus. Nesakait paldies man par to! Šī dienu pa die­nai atskatīšanās atpakaļ manas dzīves vienīgajos laimes brīžos, dara man labu, un, ja Jūs, to lasot, atradīsit kādu attaisnojumu tajā, kas bijis, tad es, no savas pu­ses, atrodu sev nebeidzamu mierinājumu.

Es vēlētos Jums atstāt kādu piemiņu, kas Jums vien­mēr atgādinātu mani, bet visas manas mantas ir aprak­stītas, un man vairs nav nekā.

Vai Jūs varat saprast, mans draugs? Es mirstu un no savas nāves gultas es blakus istabā varu dzirdēt šurp un turp staigājam sargu, kuju atsūtījuši mani kreditori, lai nekas netiktu aiznests prom, un lai man pašai ne­kas nepaliktu, gadījumā, ja es nenomirtu. Es ceru, ka viņi gaidīs līdz galam, un tikai tad izsludinās ūtrupi.

Ak, cilvēkiem nav žēluma! Jeb vai varbūt es maldos, tas ir Dievs — taisns un nelokāms.

Un tad, dārgais draugs, Jūs ieradīsities manā ūtrupē un nopirksit kaut ko, jo, ja arī es noslēptu Jums kaut mazāko nieciņu, viņi to uzzinātu un liktu Jums at­bildēt par svešas mantas piesavināšanos.

Cik skumja ir dzīve, no kuras es šķiros!

Cik labs būtu Dievs, ja viņš novēlētu man pirms mir­šanas vēlreiz jūs redzēt! Bet, kā redzams, man atliek tik sacīt: „Ardievu, mans draugs!" Piedodiet, ka nerakstu garāku šo vēstuli, bet manas veselības kopēji ir pada­rījuši mani tik vārgu, ka mana roka pagurst.

Margerita Gotjē.

Un tiešām, beidzamie vārdi bija grūti salasāmi.

Es atdevu vēstuli Armandam, kas, jādomā, atkārtoja pie sevis tās saturu, kamēr es to lasīju. Paņēmis vēstuli, viņš sacīja:

— Kas varētu iedomāties, ka to rakstījusi kāda ba­gātnieka mīļākā!

Un, atmiņu saviļņots, viņš pārliecās pār vēstuli un spieda to pie savām lūpām.

— Kad es iedomājos, — viņš atkal atsāka, — ka viņa nomira, pirms es paguvu to redzēt, un ka es viņu neredzē­šu vairs nekad, kad es domāju par to, ka viņa man da­rījusi laba vairāk nekā māsa to spētu, — es nevaru sev piedot, ka atļāvu viņai tā nomirt. Nomirt! Nomirt, do­mājot par mani, rakstot man, piesaucot manu vārdu, mīļā nabaga Margerita!

Un Armands, ļaudams vaļu savām domām un asarām, izstiepis roku pret mani, sacīja: — Ļaudis saskatītu manī bērnišķīgumu, redzot mani krītam Izmisumā par tādu mirušu sievieti kā viņu, bet neviens nezina, kā es esmu viņai licis ciest, cik nežēlīgs es esmu bijis, un cik laba ir bijusi viņa. Es domāju, ka es esmu tas, kam jā* piedod, bet šodien es jūtos apkaunots, saņēmis viņas piedošanu. Es atdotu desmit gadu savas dzīves, ja man dotu vienu stundu nožēlas pie viņas kājām.

Grūti ir mierināt nelaimē cilvēku, kufu tuvāk nepa­zīsti, bet es tik dziļi jūtu līdz šī jaunā cilvēka ciešanām; viņš ar tādu vaļsirdību stāstīja man par savām bēdām, ka es ticēju, ka daži manis teiktie vārdi viņam nebūs vienaldzīgi.

— Vai jums nav vecāku, draugu? — es teicu. — Uz­meklējiet tos, varbūt viņi spēs jūs mierināt jūsu bēdās. Es jums varu tikai just līdz.

— Jā, tas tiesa, — viņš sacīja, piecēlies un staigādams šurp un turp pa istabu, — esmu jums jau apnicis. Pie­dodiet, es nedomāju, ka manas bēdas jūs tik maz saistīs.

— Jūs mani pārpratāt, es labprāt jums pakalpotu, bet, diemžēl, es jūtos nevarīgs klusināt jūsu bēdas. Ja es un manu draugu sabiedrība var izkliedēt jūsu skumjas, ja es kaut kādā ziņā varu jums noderēt, labprāt visu da­rīšu, un nešaubieties par manu prieku darīt kaut ko jūsu labā.

— Piedodiet man, — sacīja viņš, — bēdas paasina pār­dzīvo jumu. Atļaujiet man uzkavēties pie jums vēl dažas minūtes, lai izslaucītu acis, lai ielas puikas nerādītu ar pirkstiem uz vīrieti, kas noraudājies. Jūs mani darījāt laimīgu, uzdāvinot šo grāmatu; es nekad nespēšu jums pienācīgi pateikties par to.

— Dāvājiet man drusku savas draudzības, — sacīju es Armandam, — un uzticiet man savu bēdu stāstu! Izstās­tot dažreiz iegūstam atvieglinājumu ciešanās.

— Jums taisnība, bet šodien man gribas raudāt, un es nespēšu tagad visu sakarīgi izstāstīt. Citreiz, pēc dažām dienām es jums izstāstīšu šo stāstu visos sīkumos, un tad jūs redzēsit, vai es varēju neraudāt par šo nabaga meiteni. Bet tagad, — viņš piemetināja, acis pēdējo reizi slaucīdams un spogulī vērdamies, — sakait, ka neuz­skatāt mani par galīgu nelgu, un atļaujiet man jūs vēl­reiz apciemot!