ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

— Ko sacīja Margerita, kad es aizgāju?

— Viņa smējās un apgalvoja, ka nekad vēl savā mū­žā neesot sastapusi tāda savādnieka. Bet neņemiet šo notikumu pārāk nopietni un turpmāk vairs neparādait šīm sievietēm tik daudz pieklājības un nerunājat ar tām par nopietnām lietām. Tas būtu tikpat kā suņus apliet ar smaržūdeni: viņiem tas liekas neciešami, un viņi sāk viļāties ūdens peļķēs, lai izskalotu šo smaržu.

— Lai viņas dzīvo laimīgi! — es sacīju māksloti vien­aldzīgā balsī. — Es nekad vairs netikšos ar šo sievieti, un, ja arī agrāk viņa man patika, tad tagad, kad ar to iepazinos, manas domas par viņu ir pavisam citādas.

— Es gan nešaubos par to, ka kādu dienu redzēšu jūs viņas ložā un dzirdēšu, ka ar viņu jūs esat notriecis visu savu bagātību. Zināms, viņa gan ir ļoti slikti audzi­nāta, bet tomēr viņa ir un paliek apskaužama mīļākā.

Par laimi pacēlās priekškars, un mans draugs apklusa. Es neredzēju un nedzirdēju neko, ko spēlēja. Atminos tikai, ka es laiku pa laikam pametu acis uz ložu, no kū­pas tik pēkšņi biju aizgājis, un kurā bieži bija redzamas jaunu apmeklētāju sejas.

Tomēr par Margeritu es nespēju nedomāt. Jaunas un spēcīgas jūtas atkal sagrāba mani.

Margerita un viņas draudzene atstāja ložu pirms iz­rādes beigām.

Arī es piecēlos.

— Jūs jau aizejat? — jautāja Ernests.

— Jā.

— Kāpēc?

Šai brīdī viņš pamanīja, ka arī Margeritas loža bija tukša.

— Ejiet, ejiet, — viņš teica, — vēlu jums sekmes, la­bāk sakot, bagātīgas sekmes!

Es izgāju ārā.

Uz trepēm es dzirdēju drēbju čaukstēšanu un dažas balsis. Es nogāju mālā un redzēju abas sievietes divu jaunu cilvēku pavadībā.

Pie teātpa durvīm viņas satika šveicaru: — Sakait va­žonim, lai viņš gaida pie Cafē Anglais, — sacīja Mar­gerita. — Mēs turpu aizstaigāsim.

Dažas minūtes vēlāk, klejojot pa bulvāri, es ieraudzī­ju Margeritu šī restorānā kabineta logā. Viņa bija at­spiedusies pie loga un saplūkāja kamēliju ziedus vienu pēc otra. Viens no jaunajiem cilvēkiem bija pārliecies viņas plecam un kaut ko čukstēja viņas ausī.

Pulksten vienā pēc pusnakts Margeritas karietē iesē­dās viņi visi četri nn aizbrauca.

Es iesēdos važonī un braucu pa to pašu ce]u.

Kariete apstājās pie Antenes ielas 9. nama.

Margerita izkāpa un viena pazuda aiz nama durvīm.

Tas bija, jādomā, tikai tāds gadījums, bet šis gadījums mani ielīksmoja.

Pēc tam es Margeritu satiku ļoti bieži gan teātri, gan Elizijas laukos. Viņa bija vienmēr jautra, bet es — vienmēr savādi uztraukts.

Bet tad pagāja divas nedēļas, kad es viņu nekur vairs nesatiku. Es satiku savu draugu un apjautājos par viņu.

— Viņa ļoti slima, — viņš atbildēja.

— Kas viņai kaiš?

— Viņa slimo ar diloni, tas dzīves veids, kādu viņa vada, nav īstais veselības saudzētājs. Viņa ir tagad ui gultas un tuvu savām beigām.

Mūsu sirds ir dīvaina; es it kā priecājos par Marge­ritas saslimšanu. Katru dienu es gāju apjautāties par viņas veselības stāvokli, neminēdams sava vārda, nedi atstādams savu vizītkarti. Es zināju arī par viņas at­veseļošanos un aizbraukšanu uz Banjēru.

Laiks pagāja, un pirmās pazīšanās iespaidi pamazām zaudēja savu asumu. Es ceļoju. Mīlas dēkas, paradumi, darbs paņēma savu tiesu, un, kad es iegādājos šī piedzī­vojuma, es atskatījos uz to kā uz jaunekļa neprātu, par kupu pēc kāda laika pasmejas. Es pilnīgi biju zaudējis Margeritu no sava redzes loka, un, kā es jau teicu, Va­rietē teātra gaitenī es viņu nepazinu. Viņa bija aizplī­vurojusies, tas tiesa, bet priekš divi gadiem arī tā aiz­plīvurojušos es viņu būtu pazinis tīri intuitīvi. Bet ta­gad, kad pēo diviem gadiem es viņu atkal redzēju, mana sirds sāka atkal strauji pukstēt, un atšķirtības svešums izgaisa kā dūmi, viņas drēbju kroku izgaisināts.

— Es apzinājos, ka viņu mīlu tāpat kā agrāk, — tur­pināja Armands pēc nelielas pauzes, — bet es arī jutu, ka manī ir vairāk pašpaļāvības, ka esmu kļuvis stiprāks, un es vēlējos satikt Margeritu, lai viņai to parādītu.

Cik dažādus ceļus iet sirds, cik dažādus iemeslus viņa izidomā, lai piepildītu, pēc kā viņa tiecas.

Es vairs neuzkavējos gaitenī, bet uzmeklēju savu vie­tu parterā un aplaidu skatus visapkārt, meklēdams lo­žu, kurā būtu Margerita.

Viņa sēdēja partera ložā un bija viena pati. Viņa, kā jau teicu, bija stipri pārvērtusies, un viņas lūpu kakti­ņos vairs uerotaļājās bezrūpīgais smaids. Viņa bija cie­tusi un, kā redzams, cieta joprojām. Bija aprīlis, bet viņa bija tērpusies ziemas kostīmā ar ādas apmalojumu.

Es viņā lūkojos tik neatlaidīgi, ka manas acis ietek­mēja viņējās, ka viņa nevarēja manis neievērot. Viņa paskatījās manī un pasmaidīja, bet es neatbildēju uz šo smaidu, it kā es būtu aizmirsis viņu, kurpretim viņa atcerējās mani.

Izlikdamās, ka ir pārskatījusies, viņa aizgriezās.

Pacēlās priekškars.

Es daudzreiz biju redzējis Margeritu teātrī, bet nekad nebiju redzējis, ka viņu interesētu izrāde. Es novēroju, ka viņa saskatās ar kādu sievieti, kuras loža atradās pretī viņas ložai. Es arī paskatījos tur un ieraudzīju kā­du man labi pazīstamu sievieti. Ar viņas starpniecību es cerēju šovakar sastapt Margeritu. Un tiešām, nebija ilgi jāgaida; pazīstamā dāma mani aicināja uz savu ložu.

Aizgājis pie viņas un nogaidījis brīdi, kad tā atkal saska­tījās ar Margeritu, es jautāju:

— Ar ko jūs tā saskatāties?

— Ar Margeritu Gotjē, — atbildēja Pridanse, kā šo dāmu sauca.

— Vai jūs viņu pazīstat?

— Jā, es pagatavoju viņai cepures; mēs dzīvojam kaimiņos.

— Jūs dzīvojat Antenes ielā?

— Jā, septītā numurā. Viņas ģērbistabas logs ir pre­tim manējam.

— Runā, viņa esot burvīga meitene?

— Vai jūs viņu nepazīstat?

— Nē, bet es ļoti vēlētos ar viņu iepazīties.

— Vai lai es ieaicinu viņu savā ložā?

— Nē, man labāk patiktos, ka jūs mani iepazīstinātu ar viņu…

— Viņas pašas mājā?

— Jā.

— Tas ļoti grūti.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņa dzīvo veca, ļoti greizsirdīga hercoga uzraudzībā.

— Uzraudzībā? Tas skan mīļi.

— Jā, uzraudzībā, — piebilda Pridanse. — Nabaga ve­cais vīrs, liekas, nespētu viņai sniegt nekā cita.

Pridanse izstāstīja man, kā Margerita Banjērā iepazi­nusies ar šo hercogu.

— Un tāpēc viņa šeit viena? — es jautāju.

— Protams.

— Kas viņu pavada mājās?

— Viņš.

— Viņš nāks tai paka]?

— Jā, drīz.

— Bet kas jūs pavadīs?

— Neviens.

— Tādā gadījumā piedāvājos es.

— Bet jūs jau esat ar savu draugu?

— Pieņemiet mūs abus!

— Kas ir jūsu draugs?

— Mīļš un sapratīgs jauneklis; viņš būs priecīgs iepa­zīties ar jums.

— Labi, esmu mierā, pēc izrādes beigām brauksim visi.

— Lieliski, es aiziešu savam draugam to pateikt.

— Ejiet, un apskataities hercogu, viņš pašreiz ieiet Margeritas ložā.

Es paskatījos un tiešām ieraudzīju aiz jaunās sievietes atsēžamies gadus septiņdesmit vecu vīru, kas pasniedza viņai saldumu kārbu, kuņi viņa tūlīt smaidot atvēra.

Es aizgāju pie sava drauga Gastona un izstāstīju vi­ņam par iespējamo iepazīšanos.

Viņš bija mierā, un mēs abi aizgājām uz Pridanses ložu un pēc izrādes beigām iesēdāmies važonī un aizbraucām uz viņas dzīvokli Antenes ielā.