ALEKSANDRS DIMĀ(dēls) - KAMĒLIJU dĀma

Es klusēju.

Tad viņš pagriezās pret mani un teica:

— Man jums jāizstāsta viss, jūs uzrakstīsit grāmatu, kurai neviens neticēs, bet kupu jums varbūt būs patika un interese rakstīt.

— To jūs man izstāstīsit vēlāk, mans draugs, — es sacīju, — tagad jūs vēl neesat pietiekami stiprs.

— Vakars ir silts, un es apēdu veselu cāļa spārniņu, — viņš smaidīdams sacīja, — drudža man vairs nav, un tā kā mums nav nekā ko darīt, es jums izstāstīšu visu tagad.

— Ja jūs tiešām tā vēlaties, es klausīšos.

— Tas ir ļoti vienkāršs stāsts, — viņš piebilda, — un es to izstāstīšu jums no viena gala līdz otram.

Lūk, te ir tas, ko viņš man stāstīja, un es neesmu pār­grozījis gandrīz ne vārda šai aizkustinājuma pilnajā stāstā.

— Jā, — iesāka viņš, atliecis galvu uz sava krēsla balsta, — jā, tas bija tāds pats vakars kā šis. No rīta es biju izbraucis aiz pilsētas kopā ar savu draugu Gastonu 11… Vakarā atgriezāmies pilsētā un aiz gapa laika iegrie­zāmies Varietē teātrī.

Starpbrīdī mēs izgājām foajē, kur mans draugs pa­klanījās kādai slaidai dāmai.

— Kas tā bija, kupai jūs paklanījāties? — es viņam jautāju.

— Margerita Gotjē, — viņš atbildēja.

— Kā viņa pārvērtusies, es gandrīz vairs viņu nepa­zinu, — es sacīju ar satraukumu, kupu jūs tūlīt sapra­tīsit.

— Viņa bija slima; šī nabaga meitene, liekas, ilgi ne­dzīvos.

Man atmiņā uzglabājušies tik dzīvi šie drauga vārdi, it kā tie būtu tikai vakardien teikti.

Man jāsaka jums, mans draugs, ka šī meitene jau kopš diviem gadiem, ikreiz, kad es to satiku, atstāja uz mani dziļu iespaidu. Nezinu pats, kādēļ, bet, viņu sa­tiekot, es bālēju, un mana sirds pukstēja ātrāk un stip­rāk, un es sāku ticēt tam, ka liktenis viņu sūtījis pa­saulē, lai es viņu iemīlētu. Mani draugi ievēroja manu saviļņojumu un uzjautrinājās par mani, kupu bija tik stipri ietekmējusi šāda sieviete.

Pirmoreiz es viņu redzēju uz Biržas laukuma pie kāda veikala durvīm, kur apturēja viņas kariete. Ģērbusies baltā, viņa iegāja veikalā, kuru pāršalca apbrīnošanas klusie čuksti. Kas attiecas uz mani, tad es stāvēju kā sastindzis. Caur logu es redzēju viņu izvēlamies meklēto preci. Arī es varēju ieiet veikalā, bet neuzdrošinājos. Es neuzdrošinājos, jo nezināju, kas viņa ir. Manas ieraša­nās iemeslu veikalā viņa varētu nojaust un apvainoties. Es nedomāju, ka viņu vēl sastapšu.

Viņa bija eleganti ģērbusies: kuplo muslīna tērpu apņēma Indijas šalle, izšūta zelta un zīda puķēm, galvā itāliešu salmu cepure, roku apskāva masīva zelta ķēde, kādas nupat nāca modē.

Viņa iesēdās karietē un aizbrauca.

Viens no komijiem iznāca veikala durvīs un ilgi rau­dzījās aizripojošā karietē. Es piegāju pie viņa un jau­tāju, kā sauc šo dāmu.

— Margerita Gotjē, — viņš atbildēja.

Prasīt pēc viņas adreses es tomēr neuzdrošinājos un devos projām.

Viņas parādība kā vīzija neatkāpās no manis, un es visur lūkojos pēc šīs karaliski skaistās sievietes baltā.

Dažas dienas pēc šī notikuma es aizgāju uz Komisko Operu, kur es atkal viņu ieraudzīju sēžam parketa ložā.

Mans draugs arī viņu bija pamanījis un sacīja man:

— Paskaties, kur brīnišķīga sieviete!

Šai brīdī Margerita paskatījās uz mūsu pusi un, ierau­dzījusi manu draugu, uzsmaidīja tam un pamāja ar gal­vu, aicinādama viņu aiziet pie viņas.

— Es aiziešu sasveicināties, — viņš sacīja, — un tū­līt nākšu atpakaļ.

Es nenocietos un sacīju:

— Laimīgais cilvēks.

— Kāpēc?

— Jūs iesit un redzēsit viņu.

— Vai jūs esat iemīlējies viņā?

— Nē, — es atbildēju nosarcis, jo pats nezināju apzī­mējuma savām jūtām, — bet es ļoti vēlētos ar viņu iepazīties.

— Nāciet līdz, es iepazīstināšu.

— Palūdziet viņai atļauju!

— Ko jūs runājat! Ar viņu ir liekas šādas ceremonijas; iesim!

Es tomēr tūlīt neaizgāju draugam līdz, viņa vārdi ma­ni satrauca, un es baidījos, ka varbūt tiešām Margerita nebija cienīga manu jūtu. Staigādams viens pa foajē, es pārdomāju, kā man izturēties un ko runāt viņas klā­tienē. Mīlestība jau padara mūs smieklīgus.

Mans draugs drīz atgriezās.

— Viņa gaida jūs, — viņš sacīja.

— Vai viņa ir viena? — es jautāju.

— Viņa ir ar vēl vienu sievieti.

— Vīriešu nav?

— Nav.

— Iesim!

Mans draugs tuvojās teātfa izejas durvīm.

— Tur taču nav jāiet, — es iebildu.

— Jānopērk saldumi; viņa lūdza man.

Mēs iegājām operas bufetes telpās.

Es vēlējos nopirkt vai visu, kas tur bija, un sāku ap­skatīties pēc saldumiem, ko labāk izvēlēties, bet mans draugs sacīja:

— Mārciņu cukuroto vīnogu.

— Vai viņai tās garšo? — es jautāju.

— Viņa neēd citus saldumus, katrs to zina, — draugs sacīja un turpināja. — Vai jūs zināt, ar ko es jūs iepa­zīstināšu? Neiedomājieties ka tā ir kāda hercogiene, vi­ņa vienkārši ir bagātnieku mīļākā, tāpēc nekautrējieties un runājiet visu, kas ieskrien prātā.

— Labi, labi, — es nomurmināju, sekodams viņam un klusībā pats sevi brīdinādams no kaislības, ķujā biju iekvēlojies.

Kad mēs iegājām ložā, Margerita par kaut ko skaļi smējās.

Man labāk būtu paticis, ja viņa būtu bēdīga.

Mans draugs mūs iepazīstināja. Margerita viegli pa­locīja galvu un jautāja:

— Bet mani saldumi?

— Te būs.

Saņemot saldumu kārbu, viņa skatījās manī. Es no­laidu acis un nosarku.

Viņa noliecās un iečukstēja kaut ko savai kaimiņie­nei ausī, un abas smējās.

Kā redzams, es biju šīs jautrības cēlonis, un mana ne­veiklības sajūta auga.

Man bija tai laikā mīļākā, maiga un sentimentāla

būte, es nevarēju vien beigt uzjautrināties par viņas sentimentalitāti un skumjajām vēstulēm. Bet nu es sa­pratu, cik daudz es tai biju nodarījis pāri, un piecas mi­nūtes es viņu tā mīlēju, kā nekad nav mīlējis neviens vīrietis nevienu sievieti.

Margerita ēda savas vīnogas un nepievērsa man ne­kādas uzmanības.

Mans draugs gribēja mani glābt no šīs smieklīgās situācijas.

— Margerita, — viņš sacīja, — nebrīnieties, ka Di­vāla kungs nesaka ne vārda; jūs viņu esat tā apbūrusi, ka viņš neatrod vārdus sarunai.

— Bet man liekas, ka jūsu draugs nācis jums līdz tā­pēc, ka jums vienam bija garlaicīgi šurp nākt.

— Ja tas būtu tā, — es pārtraucu, — tad es nebūtu lūdzis savam draugam atļauju, lai varētu ar jums iepa­zīties.

— Varbūt tas ir bijis tikai iemesls šī liktenīgā brīža atbīdīšanai uz vēlāku laiku.

Katrs zina pēc piedzīvojumiem, ka šādas meitenes kā Margerita mīl izsmiet un niekāt cilvēkus, kurus tās redz pirmo reizi. Tā laikam ir atmaksa par pazemoju­miem, kurus tām sagādā tie, ko tās redz katru dienu.

Lai viņām atbildētu, vajadzīga zināma valodas at­jauta, kādas man nebija. Es piecēlos un drebošā balsī, kuru es nespēju pietiekami apvaldīt, sacīju:

— Ja jūs, cienījamā, tā domājat par mani, tad man atliek tik atvainoties par savu uzmācību un aiziet, lai neatgrieztos.

Es paklanījos un izgāju. Ložas durvis aizverot, es atkal izdzirdu Margeritas bezbēdīgos smieklus.

Es uzmeklēju savu vietu un, trešam zvanam atskanot, atgriezās arī mans draugs Ernests.

— Kā jūs uzvedaties! — sacīja viņš, nosēzdamies man blakus. — Viņas noturēs jūs par prātā jukušu.