Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Šerifs piecēlās no savas vietas, bet sajūsmas kliedzieni ilgi viņam neļāva runāt. Beidzot, kad troksnis bija nori­mis, viņš jautāja Mazajam Džonam:

— Kāds ir tavs vārds, strēlniek, un no kurienes tu esi?

Mazais Džons, dziļi palocīdamies šerifam, nokrita uz

viena ceļa.

— Reinolds Grīnlīfs ir mans vārds, — viņš atbildēja. — Bet mana dzimtā puse ir Holdernesa.

— Tādu veiklību šaušanā vēl nekad neesmu redzējis! — izsaucās šerifs, vērsdamies pie Gaja Gisborna. — Es ņemšu viņu savā kara draudzē, ser Gaj.

Bruņinieks pamāja ar galvu.

— Es dārgi maksātu, lai starp maniem cilvēkiem būtu tik braši puiši.

Šerifs pieaicināja klāt Mazo Džonu.

— Reinold Grīnlīf, — viņš teica, — es gribu, lai tu pa­liec pie manis Notingemā. Tu būsi paēdis un apģērbts,

un nekas tev netiks liegts. Un maksu es tev noteikšu div­desmit markas gadā.

— Es gan nezinu, ko teiks mans kungs, — Mazais Džons kā šaubīdamies murmināja. — Ja jūsu žēlastībai labpa­tiktu, lord šerif, es tomēr pajautāšu viņam.

— To es nevaru tev atteikt, strēlniek. Labs kalps allaž ir uzticīgs savam kungam. Es pagaidīšu, bet tu ātrāk at­griezies atpakaļ.

— Labi, — Mazais Džons apņēmīgi papurināja galvu. — Un, ja mans kungs mani atlaidīs, es uzticīgi kalpošu jums, lord šerif, tikpat uzticīgi, kā svētais tēvs Tuks kal­poja Abatu Riptonā,

Piektā nodaļa

Par krietnajiem Sailsas un Vordenas vilaniem

Un arājs arklu pameta

Un kalējs savu ēzi.

Jož vecis, nūju klaudzinot,

Kā jauns — kad visu spēsi.

Svētā Pētera dienā* Sailsas apkaimes tīrumos sāka dzie­dāt izkaptis. Augstu bija saauguši rudzi un mieži; smagās vārpas i naktī neatdzisa: stingrie zeltainie akoti švīkstēja, izstarodami siltumu kā karstas saules staru lauskas. Rīt­ausmā pļāvēji gāja atstrādāt klaušas. Viņi gāja garām sa­vām sloksnītēm uz kungu tīrumiem. Pie kājām uzspurdza gaisā cīruļi. Dienas vidū cīruļi trillināja zilajās debesīs, bet pļāvēji dziedāja:

Pļauj, zemniek, kaut tev raso vaigs, Vēl kamēr druvā darba laiks, Ir graudiem labi jānožūst — Drīz Miķeļdiena klāt jau būs.

Ir kunga maize jānovāc, Lauzt līgumu — kur gan tev prāts! Kas mūsu kviešus pļaus un kuls — Lai tie zem rudens lietiem gulst…

No kungu tīrumiem raža straumēm plūda apcirkņos, bet purvainajās un akmeņainajās vilanu bovatās * labība stā­vēja, kā stāvējusi; spārnotie zagļi knābāja graudus, un peles tos izvazāja pa savām alām.

Miķeļdienā, kad mūki un bruņinieki, ievākuši ražu, līk­smojās, Sailsā ieradās glīmenis, visu dienu klaiņaja no mājas uz māju un nekur neatrada līksmību.

Saule slīdēja lejup. Glīmenis piesēja lāci pie akas ceļa vidū un pieskārās kokles stīgām.

Viņš dziedāja bēdīgu dziesmu par krietno vilanu un ļauno muižas pārvaldnieku.

Dziesmā bija stāstīts par to, kā ļaunais pārvaldnieks atnācis pie vilana. Pārvaldniekam rokās bijis teļādas tīs­toklis ar zaļa vaska spiedogu; šis tīstoklis bijis liels un garš kā grēcinieka ceļš uz elli. Ļaunais pārvaldnieks at­ritinājis savu tīstokli un sācis taujāt krietnajam vilanam:

«Tu nomā divas bovatas zemes no dižciltīgā lorda sera Stefena. Vai tā nav?»

«Taisni tā,» arājs atbild. «Vienu bovatu akmens, dižcil­tīgais pārvaldniek, un vienu bovatu purva.»

«Vai tu esi šogad samaksājis kungam divus šiliņus un sešus pensus slcatpenija?»

«Samaksāju, dižciltīgais pārvaldniek.»

«Bet sešpadsmit pensus overpenija?»

«Samaksāju, dižciltīgais pārvaldniek.»

«Pusčeldrona auzu?»

«Pusčeldrona auzu.»

«Divas vistas, desmit olas?»

«Gan divas vistas, gan desmit olas, dižciltīgais pārvald­niek.»

«Bet vai klaušas trīs dienas nedēļā esi atstrādājis?»

«Strādāju ij trīs dienas, ij četras dienas, izņemot liel­dienu nedēļu un vasaras svētkus, jo tāda ir paraša.»

«Bet vai tu ieradies uz četrām rudens pļaujas talkām?»

«Ar visu ģimeni nācu, dižciltīgais pārvaldniek, — ar trīs dēliem un divām meitām, tikai sieva palika mājās.»

«Un vai tu esi uzaris un noecējis trīs rodas zemes, pil­dot zirgu klaušas?»

«Jā, ne trīs, ne četras, bet sešas rodas es uzaru, pildot zirgu klaušas.»

«Vai tu uztaisīji kungam laivu uz svētā Kesberta gada tirgu?»

«Uztaisīju, augstdzimušais pārvaldniek. Pusi laivas uz­taisīju kopā ar Greizo Viljamu uz pavasara tirgu, bet otru pusi kopā ar Džonu Bediku uz rudens tirgu.»

«Labi,» sacīja dižciltīgais pārvaldnieks. «Tu runā patie­sību, jo tā ir ierakstīts manā rullī ar zaļa vaska spie­dogu. Bet man tapis zināms, vilan, ka tu esi nogrēkojies pret savu kungu. Vai tu mali savus miežus dzirnavās, kas pieder dižciltīgajam seram Stefenam?»

«Nē,» zemnieks atbildēja. «Es malu savus miežus mājās ar rokas dzirnavām un nekā nesamaksāju seram Stefe­nam par malšanu, jo šīs dzirnavas es savām rokām iztēsu no akmens.»

«Kā tu domā, kas tev būs par šo grēku?»

«Man būs tas pats, dižciltīgais pārvaldniek, kas mani gaida par otru lielu grēku.»

«Kāds tad ir tavs otrais grēks?» pārvaldnieks jautāja krietnajam vilanam un atkal atritināja savu tīstokli.

«Otrs mans grēks — es nositu dižciltīgo pārvaldnieku!»

Tā iesaucās krietnais vilans un ar nazi nodūra pārvald­nieku.

Un ļaunais pārvaldnieks beigts gulēja uz ceļa, un ne­viens viņu neapglabāja, un cūkas apgrauza tīstokli ar zaļa vaska spiedogu un dižciltīgā pārvaldnieka labo roku…

Tādu dziesmu dziedāja glīmenis svētā Miķeļa dienā, un krietnie vilani divas reizes atkārtoja piedziedājumu, jo viņiem patika bezbailīgā dziesma.

— Laba dziesma, laba dziesma, — sacīja rudmatains zemnieks, kuru sauca par Viļu Baltrocīti.

Un viņš atkal atkārtoja piedziedājumu:

Šurp zemnieku nodevas — Viens, divi, trīs! Jel maksājiet ātrāk — Te sakāmais īss!

Par ceļu ir nodoklis, Par gaisu būs drīz, — Jel maksājiet ātrāk, Te sakāmais īss!

Un ilgi klusēja arāji pie akas Sailsā, — debesis jau pa­rādījās pirmā zvaigznīte.

— Kurš no jums tad nāks palīgā krietnajam vilanam, kas nosita dižciltīgo pārvaldnieku? — jautāja glīmenis, kuru sauca par Robiņu Hudu.

Bet visi klusēja, acis nodūruši. Tad strēlnieks, ne vārda neteikdams, atraisīja lāci no akas staba. Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto jēlmītas ādas pletni un uzšava lācim pa purnu. Zvērs izbrīnījies paskatījās uz savu saimnieku. Viņa melnā rīkle atvērās, parādījās dzeltenīgi zobu stum­beņi. Un. klusumā kā tāls pērkons noducināja bargs rū­ciens.

— Skatieties, — Robins Huds teica, — zvēram ir riņ­ķis degunā un zobi izpuvuši. Un tomēr viņš rēc, juzdams pletni. Bet jūs …

Viņš pārlaida sanākušajiem ciešu skatienu. Viņa sejai pārslīdēja ļauns smīns.

— Kurš no jums nāks palīgā cilvēkam, kas iedroši­nājās pacelt roku pret dižciltīgo pārvaldnieku?

— Mēs visi esam gatavi, — klusi atbildēja rudmatai- nais zemnieks, kuru sauca par Viļu Baltrocīti. Viņa seja arī izskatījās ruda — tik daudz tajā bija vasaras raibumu.

— Jā, mēs esam gatavi, glīmen!

Tā atbildēja vilani, veci un jauni.

Robins Huds atspiedās pret lāci un aptvēra rokām tā pinkaino kaklu. Viņš raudzījās uz to pusi, kur ceļš, vīda­mies kalnā, pagriezās uz Vordenu. Blāvajā novakares gaismā bija saskatāms tumšs pūlis, kas pa attālu piekalni kāpa lejup. Caur ceļmalas vītolu zariem mirgoja lāpu sarkanās liesmas.