Mihails Geršenzons: ROBINS HUDS

ROBINS HUDS

M. Geršenzons

BALĀDE PAR GERŠENZONU

Viduslaikos Anglijā sacerēts daudz dziesmu un balāžu par jautro Robinu Hudu, apspiesto aizstāvi. Zaļās norās glīmeņi — klejojoši muzikanti — tās dziedāja žūžojošu dūku pavadījumā. Tauta, klausoties šīs dziesmas, uzzināja par brīvo Šērvudas mežu, par veiklajiem strēlniekiem, kas slēpjas necaurejamos biezokņos, uzzināfa, kā viņi cīnās pret feodāļiem, šerifiem un mantkārīgajiem mūkiem.

— Dziedi, krietnais glīmeni, dziedi, — klausītāji lūdza, un klejojošais muzikants dziedāja vēl un vēl par slavenā Robina drošsirdīgo strēlnieku jaunajiem piedzīvojumiem.

Kad jūs aizvērsiet šo grāmatu, jums liksies, ka esat klausījušies glīmeņa dziesmu, kaut arī tā sacerēta prozā, nevis vārsmās.

Taču tas, kas dziedāja šo dziesmu, nebija glīmenis, vi­ņam nebija rokā žūžojošo dūku, un viņš dzīvoja nevis vi­duslaiku Anglijā, bet Krievijā, Maskavā, mūsu gadsimta četrdesmitajos gados.

Viņu sauca par Mihailu Geršenzonu, un viņš bija grāmatnieks — tulkotājs, rakstnieks, redaktors; pirms Lielā Tēvijas kara Mihails Geršenzons strādāja bērnu lite­ratūras izdevniecībā.

Ziemu un vasaru viņš staigāja baltā kreklā ar platu, atlokāmu apkaklīti, atsegtu kaklu, kā Bairons un Šellijs, angļu romantiķi, kurus viņš mīlēja un kuru dzejoļus tul­koja krievu valodā.

Viņa darbu saraksts ir garš. Tas ietver vairāk nekā piecdesmit stāstu, dzejoļu un tulkojumu nosaukumus.

Mihails Geršenzons iepazīstināja padomju bērnus ar viņu mīluli — brālīti trusīti. Viņš pārtulkoja un apstrādāja «Tēvoča Rimuša pasakas».

Geršenzons pastāstīja par lielisko krievu rakstnieku — satīriķi Saltikovu-Ščedrinu un par franču dabaszināt­nieku Fabru. Viņš uzrakstīja grāmatu par kartupeļu vēs­turi. Jā, jā, parastajam kartupelim ir interesanta vēsture! Visas Geršenzona grāmatas nemaz nav iespējams nosaukt.

Viņš zināja angļu, franču, vācu valodu, itāliešu valodu pārvaldīja tik labi, ka oriģinālā lasīja lielā Dantes «Die­višķo komēdiju».

Frontē Mihails Geršenzons kļuva par armijas tulku. Jā, ir tāda profesija — armijas tulks. Un šajā profesijā strādāja civilpersonas, tādi paši «grāmatu tārpi» kā Mi­hails Geršenzons. Viņš piedalījās gūstekņu pratināšanā, dažkārt pats tos pratināja.

Bet rakstnieks romantiķis nevarēja nosēdēt štāba šau­rībā. Viņš tiecās uz priekšu, tur, kur izšķīrās mazu un lielu kauju likteņi, jo ir taču zināms, ka lielais veidojas no mazā. Cik daudz raportu ar lūgumu nosūtīt uz priekšējām pozīcijām uzrakstīja Mihails Geršenzons!

Katrā īstā bērnu rakstniekā mīt zēns, pusaudzis, viņa grāmatu lasītājs. Mihails Geršenzons mūžīgi palika roman­tiķis baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti. . . Arī tad, kad dzim­tene prasīja, lai viņš uzvelk kareivja blūzi, uzliek portu- peju, viņš nezaudēja savus romantiskos priekšstatus par dzīvi.

Iedomājieties skārda ruporu, tādu, kādu lieto jūrnieki vai rotaļnieki uz estrādes. Ar ruporu rokā Mihails Ger­šenzons gāja uz mūsu daļu izvietojuma pašām priekšējām pozīcijām un stāstīja vāciešiem to, kas vēlāk kļuva par viņu likteni. Kopā ar viņu turp devās viņa «skolnieki» — puiši, kas bija beiguši vidusskolu, skolā mācījušies — tikai mācījušies vācu valodu un tagad apguva no viņa pareizu izrunu.

— Nē, nē, tā ne, runājiet ar piedvesumu. Pamēģināsim no jauna. Vēlreiz — «Hānde hoch» …

Un bieži vien vācieši patiešām pacēla savas «Hānde», ja ne tūlīt, nekavējoties, tad vēlāk. Bet biežāk uz «kon­certu» — to visu Mihails Geršenzons sauca par «kon­certu» — atbildēja viņu mīnmetēji. Fašisti šāva turp, no kurienes skanēja ruporu pastiprinātās balsis, kas tīri un skaidri izrunāja vācu tekstu. Mihaila Geršenzona skolnie­kiem bija acīm redzami panākumi, tagad viņi ieguldīja savā runā visu naidu pret iebrucejiem, visu speķu, visu sarūgtinājumu un alkas atriebt par nodedzinātajām mā­jām, sagrautajām pilsētām, par iznīcināto mierīgo jaun- celsmes dzīvi.. .

Mihails Geršenzons karoja tikai vienu gadu. Sajā laikā gan viņš pats stipri mainījās, gan apkārt viss bija pilnīgi pārvērties. No mierīga civilista viņš kļuva par kareivi. Un krita kā karavīrs, kā virsnieks — kaujā.

Krita bataljona komandieris. Tad Geršenzons izrāva no maksts savu parabellumu un uzsauca skaļāk nekā vācie­šiem ar ruporu:

— Bataljons, klausīt manu komandu! Uz priekšu! Sekot man! Sekot man!

Tas bija Robina Huda aicinājums, Mihaila Geršenzona jaunības romantiskie vārdi, tās trauksme, tās dziņa, tās slava un varonība. Un bataljons sekoja jaunajam koman­dierim, vīrišķīgajam cilvēkam, kas reizē bija glīmenis un Robins Huds. Bet viņu apturēja ložmetēja kārta. Viņu ievainoja vēderā un rokā . .. Taču Geršenzons nejuta sā­pes, pārāk augsts bija viņa lidojums; un turpat kaujas laukā viņš uzrakstīja atvadu vēstuli sievai un dēliem:

… «Man nav žēl mirt… Es gāju bojā uzbrukumā, ievainots vēderā, kad cēlu karavīrus kaujā, tā ir laba nāve …»

Par visu to vienā no «Literārā mantojuma» sējumiem, kas veltīts rakstniekiem Lielā Tēvijas kara frontēs, pastās­tījis Mihaila Geršenzona frontes draugs — rakstnieks Teodors Grics.

Man gribētos, lai, klausoties padomju glīmeņa dziesmu par Robinu Hudu un lasot šo grāmatu, jūs neaizmirstu tās autoru, kas nemaz nav atdalāms no paša seno angļu un skotu balāžu varoņa.

1. Rahtanovs

Pirmā nodaļa

Par trim svētajiem tēviem un dieva žēlastību

Jā, mēneši ir divpadsmit,

Ikviens no tiem ir skaists,

Un tomēr pats visjautrākais

Ir vienmēr jautrais maijs! [1]

Jā, divpadsmit, bet visjautrākais ir maijs! Meži pilni zaļu šalku, bet viszaļākais mežs Skotijā ir Šērvudas mežs. Lietus apslacījis ozolu lapotnes, saule steidzas nosausēt zemi, vēsajā miklumā izšķiļas zīle pēc zīles, aslapes un dzelkšņu dzinumi laužas augšup, kā zaļas bultas caur­urbjot irdenos pērnos trūdus.

Pa šauru meža taciņu, ik pa brīdim pieliekdami galvas un notraukdami no zariem varavīkšņotu lāšu krusu, jāja divi vīri. Zirgu kājas dziļi grima sabriedušajās lapās, sū­nās un jaunajā zālītē.

Virs ceļinieku galvām skaļi sasvilpojās putni, it kā uz­jautrinādamies par pirmā jātnieka neveiklo izskatu. Šis resnītis zvalstījās seglos no vienas puses uz otru, tā ka krucifikss uz krūtīm lēkāja vien. Viņa apmetņa kapucē bija noslīdējusi uz pakauša, atsedzot lietus lāsēm un sau­les stariem tonzūru [2] , spīdīgu, apaļu kā šķīvis.

Otrs, kas jāja viņam no muguras, smīkņāja, redzēdams, ka ceļa biedra īsās kājeles bezpalīdzīgi meklē kāpšļus, kuri bija pievilkti pie paša seglu loka. Viņš bija ģērbies tādā pašā apmetnī, uz krūtīm karājās tāds pats krucifikss. Vienīgi apmetnim priekšā un uz muguras bija uzšūts liels krusts.

Ne tikai pēc šiem krustiem vien varēja redzēt, ka viņš ir krustnesis: jātnieks sēdēja zirgā taisni, mazliet atgāzies atpakaļ, un pat mūka apmetnis nespēja apslēpt viņa va­reno augumu un platos plecus. Tā sēd zirgā karavīrs, kas pieradis pie segliem un tāliem pārgājieniem.

— Pie Korsikas salas, — runāja krustnesis, mierīgi šū­podamies seglos, — pie Korsikas salas dzīvo zivis, kas izlec no jūras un lido pa gaisu. Nolidojušas apmēram vienu jūdzi, tās atkal iekrīt jūrā. Reiz Ričards Lauvassirds pavēlējis pasniegt pusdienas uz klāja un viena šāda lido­joša zivs nokritusi uz galda taisni priekšā karalim . ..