Mihails Geršenzons: ROBINS HUDS

— Sveicināti, brašie tēva dēli! — tēvs Tuks sacīja, ar savas ādas jakas plato piedurkni notrausdams sviedrus no pieres.

— Uz priecīgu satikšanos likums liek vispirmā kārtā izskalot rīkli ar branga alus kausu. Trīs bultu lidojuma attālumā no šejienes atrodas mana vienkāršā mājvieta. Brieža sāns droši vien jau izsutis krāsnī, ja tik nebūs sasvilis, kamēr mēs ar Robinu šeit izlocījām kauliņus. Pro­tams, četrdesmit puišiem tā ir trūcīga maltīte. Bet, zvēru pie svētā Dunstana, vēl neesmu izšāvis visus briežus ka­raļa mežos.

Suņi, cits citu apkārt gāzdami, aizdrāzās pa šauro ta­ciņu. Robins Huds, apskāvies ar tēvu Tuku, gāja puišiem pa priekšu. Trīs bultu lidojuma gājienā, vietā, kur bie­zoknis šķita pilnīgi necaurredzams, taciņa izveda puišus izcirtumā pie vientuļnieka vienkāršās mājvietas.

No simtgadīgiem stumbriem%ūvēto māju ielenca plats grāvis, pilns ar ūdeni. Resnas ķēdes turēja šauru pace­ļamu tiltu.

Trešā nodaļa,

kurā stāstīts par veco draugu priecīgo atkalredzēšanos

Un Robins tos abus aiz piedurknēm ciet —

Un nu apkārt ozolam griezties!

«Mēs trijotne jautra, mēs trijotne jautra,

Bez smiekliem kas trijiem liks ciesties!»

— Zvēru pie svētā Dunstana, tā zāle aug acīm redzot! — iesaucās Muks, dzirnavnieka dēls, uzrunādams savu kai­miņu. Puisis gulēja uz vēdera, atspiedis galvu rokās, un vēroja jaunas zālītes ceru, kas bija izlauzies dienas gaismā cauri biezai ietrūdējušu lapu kārtai. — Ja es nebūtu pieēdies līdz kaklam, patiesi, es kā kumeļš liktos virsū za­ļajai zālītei!

— Ir gan rīma! — Klems no Klū sāka smieties. — Bet man ne domāt negribas par ēdienu. Patiešām, ja es, tāpat kā agrāk, kalpotu savam prioram, man šādas maltītes pie­tiktu līdz pašai Miķeļdienai.

— Ticu, ticu. Tu pie viņa droši vien biji pieradis ga­vēt gan pirms, gan pēc Miķeļiem.

Strēlnieki gulēja saulgozī pie strauta, netālu no tās pļaviņas, kur Robins un tēvs Tuks bija nesen cīkstēju­šies, gribēdami viens otram saskaitīt kauliņus ar savām milnām. Kā tumši ielāpi jaunajā zālītē bija izsvaidīti meža brāļu zaļie apmetņi.

Šur tur vēl gailēja ugunskuri, un uz oglēm sprikstēja neapēstā gaļa. Daudzi gulēja, apskurbuši no vīna un su­līgās brieža gaļas.

No vientuļnieka namiņa atlidoja līksmas kokles skaņas. Smalkajai stīgu sanoņai pievienojās tēva Tuka zemā balss:

Ja tu nopirksi gaļu —

Kopā ar gaļu būs kauli.

Ja tu nopirksi zemi —

Reizē akmeņus pirksi.

Ja tu nopirksi olas —

Arī čaumalas gūsi.

Ja tu nopirksi kārtīgu alu —

Nopirksi vienīgi kārtīgu alu!

— Iesim paklausīsimies, kā svētais tēvs dzied, — Kleins ieteicās. — Man rādās, ka viņš ar kokli ir tikpat labos draugos kā ar milnu un vīna biķeri.

Suņi gulēja uz ceļa. Strēlniekiem tuvojoties, tie nemaz nepakustējās. Pārkāpuši suņiem pāri, strēlnieki iegāja vientuļnieka mājoklī.

Rupji tēsta ozolkoka galda vidū stāvēja vēderīga mučele, tai apkārt — pusdzerti kausi no vēršu ragiem. No­melnējis koka Kristus no sava krusta pacietīgi noraudzī­jās uz tēvu Tuku, kas trinkšķināja kokles stīgas.

Robins Huds, Mazais Džons un Vils Statlijs lūkojās uz svēto tēvu ar izbrīnu un sajūsmu, jo mūka resnie pirk­sti viegli kā pūciņas lidinājās pa stīgām, un dziesmu krā­jums viņa skaļajā rīklē šķita neizsmeļams.

— Cik daudz mūku esmu redzējis savā mūžā, bet tādu gan ne, — sacīja Vils Statlijs, kad tēvs Tuks bija beidzis dziedāt. — Saki, tēvs, — no kura klostera tu nāc? Ja tavā klosterī visi mūki ir tādi, es labprāt izdošu pēdējo šiliņu par tonzūru un, zvēru pie jaunavas Marijas, līdz mūža galam nepārkāpšu jūsu klostera kārtību!

Tēvs Tuks pakāra kokli uz sienā iedzīta vadža. Viņš šķelmīgi smīnēja.

— Nu labi, — viņš teica, — ja tu gribi redzēt manu klosteri, tad dodies tiešā ceļā uz Remzi, Hantingdonšīras grāfisti. No turienes mūsu klosteri var ar roku aizsniegt. Tu pajautā, kā aiziet uz Abatu Riptonu, — katrs puika tev pateiks. Tikai, ja tev gadītos aizkulties līdz Riptonai, lai dievs tevi sargā pieminēt tēva Tuka vārdu. Svētajos rakstos ir sacīts: ko sēsi, to pļausi. Bet es tur esmu iesējis labu kāvienu.

— Vil, Vil! — Robins Huds pārmetoši šūpoja galvu. — Vai tev nav žēl savu labo draugu, ka tu posies uz klos­teri? Ja tev tā trūkst garīgas pamācīšanas, no šīs dienas mums būs savs biktstēvs, kapelāns un saimniecības pārzinis. Vai ne, svētais tēvs?

— Tu trakot viegli pieņem ļaudis savā vienībā, — tēvs Tuks piezīmēja. — Un ja nu es nemaz neesmu dieva jē­riņš, bet gan Gaja Gisborna algotnis vai Notingemas še­rifa mežsargs?

— Neraizējies, tēvs Tuk, tev atradīsies galvinieki, — atskanēja Mazā Džona balss. —Ja brangais vīns tev nav laupījis atmiņu, tad tu varbūt atceries Remzi klostera vilanu Džonu Mazo?

— Kā tad lai neatcerētos! Viņa dēļ jau man vajadzēja atvadīties no Abatu Riptonas. Atceros, protams, atceros! Tas bija stalts puisis, galvas tiesu garāks par tevi, strēlniek.

— Vai patiešam lielāks? — Robins Huds uzmeta ašu skatienu savam biedram. — Bet es domāju, ka pasaulē vēl nav piedzimis cilvēks, garāks par mūsu Mazo Džonu!

— Garāks, garāks, — mūks atkārtoja, — un, liekas, arī platākiem pleciem. Vai tad mums tā plūkšanās iznāca nieka dēļ? Kad viņš uzcēla plecos veselu siena gubu un sacīja: «Pateicos, ser senešal *,» — es domāju, ka mūsu ve­cais uz vietas izlaidīs garu.

— Stāsti taču no sākuma, svētais tēv, — sarunā iejau­cās Klems no Klū. — Penterē tā, ka nekā nevar saprast. Kas tas senešals tāds ir, un kas tā par siena gubu?

— Senešals ir pārvaldnieks mūsu muižā, Abatu Riptonā. Es viņam biju par rakstvedi un nēsāju somu ar papī­riem. — Tēvs Tuks pamāja uz lielu ādas somu, kas bija pakārta pie griestiem. — Mēs ar viņu aizgājām uz palie- nas pļavu Gotonā — pieņemt pļāvēju darbu. Šis pats Džons Mazais todien atstrādāja klaušas un bija atnesis līdzi krietnas septiņas pēdas garu izkapti, bet izkapts kāts — kā pamatīga ilkss. Mans senešals jau nopriecājās, jo Džons Mazais ar vienu vēzienu nopļāva vairāk nekā citi trijatā. Jums jāzina, ka pie mums izsenis valda tāds likums: siena laikā vilani par dienas darbu saņem tik daudz siena, cik var pacelt uz savas izkapts kāta. Ja kāts salūst vai skar zemi, viņš sienu zaudē un aiziet tukšā. Nu, un, kad šis pats Džons Mazais pabeidza darbu, jā, pabeidza darbu, viņš pacēla uz savas ilkss veselu siena gubu, un izkapts nesalūza un pie zemes nenoliecās. «Pateicos, ser senešal.» Un iet prom. Bet mans senešals bļauj: «Stāvi! Likumā nav paredzēta šitāda izkapts.» Viņš pasauca ļaudis, un tad sā­kās plūkšanās. Senešals uzklupa man: «Ko tu stāvi kā miets?» Es saku: «Es nevaru, man jāsargā soma.» Viņš gribēja paņemt no manis somu, bet man šis joks nepa­tika — es redzēju, ka Mazajam taisnība. Vilku seneša- lam ar somu pa galvu. Viņš sastinga. Es nogāzu no kā­jām vienu, otru un atvadījos no nolādētās Riptonas. Tik vien palika piemiņai kā soma un kāds desmits perga­menta tīstokļu.

— Jūsu vilani gan laikam bija priecīgi par zudumu! — Robins Huds teica. — Ei, tēv, parādi mums šos rakstu dar­bus!

Strēlnieki ziņkārē noliecās pār bijušā Riptonas rakst­veža teļādas somu. Tēvs Tuks izņēma no tās dzeltenpelēku rituļu žūksni. Strēlnieku sejas nobālēja, acis sāka spīdēt, uzacis saraucās, jo katrs no viņiem kādreiz bija bijis vi- lans un zināja, ko nozīmē šīs šaurās ādas strēmeles.