Mihails Geršenzons: ROBINS HUDS

Kanoniķis uzlika roku uz zobena spala. Bet mūks bija pamanījis šo kustību. Viņš papurināja galvu, un kapuce nokrita viņam uz pleciem. Mūkam bija jauna, sārta seja, ruda bārdiņa, līdzeni, balti zobi zem bravūrīgi saskrullē­tajām ūsām. Krustnesis steidzīgi nokāpa no zirga. Viņa mazais ceļa biedrs jau bija nokritis ceļos, salicis rokas pie krūtīm, lai pielūgtu dievu. Neveikli saliekdams garās kājas, kanoniķis noslīga viņam blakus. Tad arī mūks no­metās ceļos.

— Nu, brāļi, — viņš teica, — lūgsim, un lai mūsu lūg­šana sasniedz visaugstākā troni. Atkārtojiet: «Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus…»

Svētie tēvi apmainījās ašiem skatieniem.

— Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus … — trīcošā balsī čukstēja priors, pacēlis acis pret debesīm, kuras aizsedza ozolu spilgtā zaļotne.

Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus … —arī kanoniķis steidzīgi nočukstēja.

— … un sūti mums iztikai. ..

— … un sūti mums iztikai…

— … zeltu . ..

Neuzdrīkstēdamies pagriezt galvu, mazais jātnieks pa­šķielēja uz krustnesi. Tas, ierāvis galvu plecos un salie­cis kūkumā spēcīgo muguru, nobālējušām lūpām čukstēja:

— … zeltu . ..

— … cik iespējams vairāk! — skaļi iesaucās ubags, pielēkdams kājās.

— … cik iespē-jams . .. vairāk, — bailēs stingdami, čukstēja svētie tēvi.

— Brāļi, tas bija brīnišķīgi, — ubags teica. — Jūs labi lūdzāt — varēja redzēt, no visas sirds. Droši vien tas kungs ir uzklausījis mūsu lūgšanu. Tādēļ, brāļi, palūko­sim mūsu kabatas un brālīgi izdalīsim visu, ko visaugstais mums sūtījis. Sāksim ar mani.

Šķelmīgi smīkņādams, mūks izčamdīja savas kabatas.

— Hm! Acīm redzot, es esmu nogrēkojies pret to kungu: manās kabatās pēc lūgšanas nekas nav nācis klāt.

— Arī… ari man nekas nav nācis klāt! — vienā balsī atbildēja svētie tēvi.

— Patiešām? Bet es dzirdēju šķindoņu. Jums taču pir­mīt nebija nekā, ne fārtinga? Man rādās, ka mūsu lūgšana tomēr ir aizsniegusi to kungu. Paskatīsimies, paskatīsimies, ar ko mūs apveltījusi tā kunga žēlastība. O! Šeit patiešām kaut kas ir!

Tā iesaucās ubags, izvilkdams no krustneša kabatas cieši piebāztu muķi.

— Bet tagad jūs, svētais tēvs!

Otrs muķis, ne mazāk resns, nokrita zālē blakus pirma­jam.

Ubags cieši paveras krustnesī. Tas nosvieda zeme savu apmetni, izklāja to un izbēra uz tā divas riekšavas šķin­došu monētu. Viņš nekurnēdams sadalīja tās trīs vienādās daļās.

— Svētīgi tie ticīgie! — izsaucās mūks, norausdams no apmetņa savu zelta daļu. — Pateiksimies tam kungam par viņa žēlsirdību!

Bet svētie tēvi šoreiz nelūdza dievu.

Steidzīgi noslēpuši saplakušos makus, viņi uzlēca zirgos un traucās prom.

Mazais jātnieks kā maiss uzvēlās uz sava zirga kakla un cieši ieķērās krēpēs. Toties krustnesis parādīja, cik ma­nīgi drosmīgie saracēņu uzvarētāji sacenšas ātrumā ar vēju.

Otrā nodaļa,

kurā stāstīts par ceturto svēto tēvu

Un, tiklīdz jau dzelmē ir iebridis mūks,

Viņš Robinu atvarā grūž.

«Ja gribi — tad peldi, ja ne — vari slīkt;

Kā gribi, tā beigsies tavs mūžs!»

Zaļš plīvurs aizsedza jātniekus. Bet ubagojošais mūks vēl ilgi ieklausījās, kā tālumā pieklust pakavu dipoņa un zaru brīkšķi.

— Zvēru pie svētā Kesberta, — viņš pavīpsnāja, — šie tēvaiņi skriešanā varētu sacensties ar ikkuru briedi! Tūlīt viņi no kraujas iegāzīsies strautā — tas ir tikpat droši kā tas, ka viņu zelts šķind manā kabatā.

Apslāpēts plunkšķis apstiprināja viņa minējumu.

Pašķīris lokanos lazdas zarus, mūks izņēma no sirma ozola dobuma stopu, bultu maku un dzelzs riņķiem apkaltu milnu. Mežā atskanēja jautra dziesmiņa:

Taukainas zosis, ceptas zosis

Tieši no iesma uz klosteri diedz.

«Kas vēlas zosis karstas?»

Tās svētiem tēviem kliedz.

Bultu maks pazuda zem platā apmetņa, stops ar atlaistu stiegru nokarājās pār plecu. Mūks soļoja pa taciņu, griez­dams milnu virs galvas. Viņš gāja nesteidzīgi, vieglā gaitā, dziļi ieelpodams plaukstošo pumpuru un svaigās zāles smaržu. Dažbrīd pameta milnu gaisā, notraukdams no caurspīdīgās zaļās velves varavīkšņotus lāsumus, kas bija aizķērušies valgajā lapotnē.

Kaut kur iesvilpās vālodze, un mūks atbildēja ar tādu pašu_skanīgu trelli. Meža taka sadalījās divos celiņos.

Mūks pēdējo reizi uzmeta skatienu pakavu nospiedu­miem un nogriezās pa labi.

Ar katru soli mežs kļuva biezāks un tumšāks. Taciņa kā čūska vijās starp spēcīgiem, zaļoksnējiem stumbriem, kāja te dziļi iegrima miklās sūnās, te uzdūrās atkailinā­tām mezglainām meža vecokšņu saknēm. Saule tik tikko varēja izspiesties cauri kuplajai lapotnei.

Veikli pieliekdamies zem koku zariem, pārlēkdams pāri kritušiem stumbriem, mūks devās aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļiem.

Taciņa jau sen bija pazudusi paaugā, bet mūks nešau­bīgi atrada ceļu. Iznācis lielā klajumā, ko ielenca šalcošs meža milzeņu bars, viņš nometa no pleciem līdz pēdējai vīlītei samirkušo mūka apmetni. Aveņsārts kamzolis spoži atmirdzēja saulē. Puisis aveņkrāsas kamzolī piesteidzās pie jauna ozoliņa, kas pašā pļaviņas vidū slējās pretī de­besīm, jautri vēcinādams zarus un ņirbinādams lapas.

— Ehē! — puisis iesaucās, apstādamies pie līksmā ko­ciņa. — Redz, kur mana bulta!

Kokā bija iešauta bulta tad, kad tā stumbrs vēl bijis lokans un tievs kā smilga. Bulta bija izurbusies cauri ozo­liņam un iestrēgusi tajā. Koka stumbrs, pieņemdamies spēkā un augdams augumā, bija nesis līdzi bultu. Puisis aveņkrāsas kamzolī pacēla roku, bet nevarēja aizsniegt bultu.

— Vecais Henrijs gan brīnītos, ja redzētu, kā ozoliņš izaudzis pa šiem gadiem. Jau sen vairs nav stopa, ko viņš man toreiz dāvāja par labu šāvienu, bet bulta joprojām ir vesela.

Viņš ilgi stāvēja nekustēdamies, pieslējies ar plecu pie jaunā kociņa.

Pāri viņa sandaļu mitrajām siksnām aizšāvās ķirzaka un iespruka zālē.

— Kādas acis bija vecītim! — meža klaidonis domīgi teica un papurināja galvu, kā gribēdams atvairīt bēdīgas domas.

Vēja brāzma sakustināja koku galotnes ap noru.

— Jā, Lindherstas mežs paliek Lindherstas mežs. Drīz ciemosimies pie jums! — iesaucās cilvēks, paklanīdamies ozoliem, kas sveicināja viņu. — Mēģini, šerif, sameklēt šeit mani un manus puišus!

Pamirkšķinājis vanagam, kas lidinājās debesīs, viņš de­vās atpakaļceļā. Mūka apmetnis jau bija izžuvis; ķirzaka pārslīdēja tam pāri un paslēpās kapucē.

Taukainas zosis, tikko ceptas zosis,

Ceptas pīles un pīlēnu bars

Taisni pie abatiem —

Brālība laba tiem …

— Ē, man gan šodien veicas! — meža klaidonis iesmē­jās, no kraujas nolēkdams strauta krastā. — No rīta — divi mūki, redz, kur vēl viens. Taču veselas mucas branga alus nebūtu gana, lai piepildītu viņa nīcīgās miesas …

Meža klaidonis nedzirdamiem soļiem tuvojās mūkam, kas sēdēja strauta malā uz akmens. Viņš piegāja klāt tik klusu, ka mūks ne ausi nepacēla. Puisis sārtajā kamzolī apstājās, ar apbrīnu aplūkodams vientuļnieka kuplo stāvu.

Rupjas vadmalas apmetnis, kas sedza viņa plecus, bija tik plats, ka zem tā viegli varētu paslēpt krietnu siena kaudzi. Ap sen neskūto tonzūru sīkos gredzenos vijās rudi mati. Domīgi blenzdams ūdenī, mūks laida caur pirkstiem smagas svina pātaru krelles.