Mihails Geršenzons: ROBINS HUDS

«Holdernesa, dzimtā puse,

Kur man piedzimt bija ļauts.

Reinolds Grīnlīfs, Zaļā Lapa,

Šerif, tā, lūk, mani sauc!»

Garš, izkāmējis ķermenis zvārojās pie karātavām, griez­damies kā vilciņš asajās vēja brāzmās. Uz šķērskoka sē­dēja vārna un spodrināja knābi.

Mazais Džons ciešāk saspieda stopu rokā un, sakniebis lūpas, lai neieelpotu saindēto gaisu, metās skriet. Kājas tikko skārās pie zemes, tik ļoti viņš steidzās prom. Kad sirds sāka pārlieku dauzīties, viņš atvēra muti un dziļi nopūtās. Nāves smaka bija palikusi aiz muguras.

Otras karātavas gaidīja savu upuri. Vējš šūpoja cilpu. Zem trešā šķērskoka svaidījās sarkans, kraukļu saplosīts ķermenis.

Rau, ceturtās un piektās …

Tātad Notingema jau tuvu.

Astoņi vērši vienā iejūgā aizvilka pa ceļu smagu arklu, kas bija pagriezts ar lemesi uz augšu.

Pretī rībēdams brauca podnieka pajūgs.

— Uz svētkiem, strēlniek? — braucējs uzrunāja Džonu. — Steidzies, ļaudis pulcējas!

Pie ziemeļu vārtiem lauka vidū pacēlās paaugstinājums ar pakāpieniem šerifam un dižciltīgajiem pilsētniekiem.

Kaut gan bija agra rīta stunda, zemas kārtas ļaužu pūlis jau plašā lokā ielenca šaušanas vietu. Tā kā bija svētā Andreja svētki, amatnieki un tirgotāji atpūtās no darbiem. Zemnieki no kaimiņu ciemiem steidzās uz pilsētas mūriem paskatīties jautrās sacensības. Sajā dienā viņi bija brīvi no klaušām un nedrīkstēja apstrādāt savu zemi.

Pie slitas, ķēdes žvadzinādami, mazi zirdziņi slinki grauza auzas. Ap miesnieka ratiem bija sapulcējušies uz svētkiem sanākušie strēlnieki.

Miesnieks, nokāris kājas pāri ratu malai, par kaut ko strīdējās ar viņiem.

Mazais Džons starp strēlniekiem pazina Melno Bilu, Bernisdēlas mežsargu. Tikšanās ar vecu paziņu nesolīja nekā laba, un Mazais Džons apstājās patālāk, atspiedies pret slitu. Ar zinātāja aci viņš aplūkoja savus sāncenšus, bet pēc tam — viņu ieročus.

Tur bija dažādi stopi — gan īsi, kurus šaušanas laikā tur sev priekšā un uzvelk pret krūtīm, gan lieli, sešas pē­das gari no Spānijas īves un kļavas, vienkārši un lakoti, ar raga uzgaļiem, — bet mazais Džons varēja galvu likt ķīlā, ka šeit nevienam nav stopa, ko būtu darinājis Rū­dolfs Krāks no Elsbijas, un pītajos un no ādas darinātajos bultu makos nav nevienas bultas, ko būtu dreijājis kli­bais no Trentas.

Piepeši Mazais Džons izdzirdēja Robiņa Huda vārdu. Aizmirsis piesardzību, viņš tuvojās miesnieka ratiem.

— Kā tad tu domā, — miesnieks runāja, vērsdamies pie strēlnieka, kas bija tievs kā žagars, — vai tad cilvēks var tik labi šaut bez nešķīstā palīdzības? Tam es nekad neticēšu. Mūsu draudzē ir viens svētceļnieks, kas izstai­gājis visu pasauli, patiešām svēts cilvēks: bijis gan pes­tītāja kapa vietā, gan Ciānas kalnā, gan Betlēmē, pār­nesis palmu lapas no Jērikas zemes. Viņš jau nu zinās. Viņš saka: strēlnieks, kas pārdevis savu dvēseli velnam, ņemot krucifiksu par mērķi un iešaujot tajā bultas. Tas raidot uz pestītāju trīs bultas, un nelabais vadot šīs bul­tas taisni mērķī. No krucifiksa uz tām uzšļācoties šķīstās asinis, un pēc tam šīs bultas nekļūdīgi trāpot mērķi, jo to lidojumu virza velns.

— Tu saki, tikai trīs bultas? Bet kā tad pārējās? — jau­tāja kārnais strēlnieks, atgrūzdams pakausī lapsādas ce­puri un slaucīdams nosvīdušo pieri.

— Citas bultas var trāpīt mērķī, bet var arī aizlidot garām. Izšāvis šīs trīs bultas, burvis nemaz vairs nešauj labāk par ikkuru citu cilvēku.

Miesnieks, atgāzis galvu, pielika pie lūpām lielu ādas pudeli. Strēlnieki, slienas rīdami, skaudīgi klausījās, kā vīns guldz viņa kaklā.

— Bet kādēļ tad Robins Huds nekad neaizšauj ga­rām? — jautāja kārnais strēlnieks. — Arī ceturto, arī simto reizi?

— Kā tu zini, ka viņš nekad neaizšauj garām?

— Tā cilvēki runā.

— Viņi maldās, — miesnieks pārliecinoši atmeta ar roku. — Pirmās trīs bultas noteikti nonāvē, pārējās vairs nav sātana varā. Toties viņš var tev apmānīt acis. Kad burvis šauj ar vienkāršām bultām uz nedzīvu mērķi, sātans var tev apmānīt acis, un tev liksies, ka bulta ir trāpījusi mērķi. Izrauj tādu bultu no mērķa, apslaki ar svēto ūdeni, un tā tūlīt izkūpēs kā dūmi. Bet, ja burvis ar vienkāršu bultu šauj uz cilvēku, noskaiti lūgsnu, un bulta aizlidos ga­rām.

— Tiesa gan, — apstiprināja Melnais Bils, mirkšķinā­dams savas šķībās acis, kas spīdēja kā ogles. — Mani reiz lūgšana izglāba no Robiņa Huda bultām. Biju kritis viņa klaidoņu rokās, vini mani nostādīja pie ozola un sāka šaut virsū. Es noskaitīju lūgšanu, un tas kungs atvairīja viņu bultas no manis. Laupītāji izšāva veselu bultu mākoni, un neviena mani neskāra …

Strēlnieki saskatījās.

— Vai patiešām neviena? Vai tiešām visas aizlidoja garām? — atskanēja neticīgas balsis.

Mežsargs piesārta.

— Zvēru pie sava patrona, svētā Roberta, bultas iedū­rās tik tuvu, ka es nevarēju pakustināt ne roku, ne kāju, tās caurdūra manu apģērbu, bet miesā nebija nevienas skrambiņas.

— Zvēru pie svētā Kesberta, Melnais Bils stāsta patie­sību! — Mazais Džons iesaucās, nevarēdams novaldīt smieklus. — Viņš izskatījās pēc teļādas, ko ādminis uz­spraudis uz dēļa!

Strēlnieki vienā balsī ierēcās smieklos, Melnais Bils, pazinis vecu ienaidnieku, ķēra pēc naža, bet Mazais Džons acumirkli izrāva bultu no maka.

— Paga, šķielaci! Tu esi aizmirsis pielūgt dievu, lai viņš glābj tavu ādu.

— Sargies, mēs tagad neesam mežā! — draudīgi no­šņāca mežsargs.

— Tu taču atgriezīsies mežā, — kārnais strēlnieks no­smīnēja. — Bāz nost savu nazi, citādi sarūsēs. Un turi mēli aiz zobiem, kamēr āda vesela. Bet tu, puis, — viņš pagriezās pret Džonu, — savu mākslu varēsi rādīt pēc kā­das stundas. Nedeldē stiegru veltīgi. Ej, ej, miesniek, pa­stāsti mums vēl par noburtajām bultām.

Melnais Bils sabozies pagāja sānis. Bet miesnieks ņē­mās stāstīt, kā viņu draudzē, Donkasteras tuvumā, kāds burvis, gribēdams iegūt bultas, kas vienmēr trāpa mērķī, treju ceļu krustojumā šāvis uz pestītāja koka tēlu un caur­urbis pestītājam krūtis. Un tūlīt no brūces izšāvies sar­kans zibens, un noziedznieks nokritis, debess uguņu ķerts…

Tajā laikā pa pilsētas vārtiem svinīgi iznāca svētku tērpos ģērbtu bruņinieku un pilsētnieku bars ar šerifu un viņa sievu priekšgalā. Un miesnieks aizmirsa izstāstīt, kas notika ar krucifiksu un burvi, bet viņa klausītāji aiz­mirsa, ka stāsts nav pabeigts. Visi skatījās, kā dižciltīgie skatītāji sasēstas savās vietās.

— Tad re, kāds ir tas Notingemas šerifs! — Mazais Džons atkārtoja, nenolaizdams acis no stalta sirmgalvja, kas bija ģērbies purpursārtā, ar zeltu izšūtā mantijā. — Tad re, kāds viņš ir, Ralfs Merdahs, man nākamais saimnieks! Paga, paga, šerif, gan mēs izspēlēsim jautru jociņu ar tevi!

Herolds * pūta sudraba tauri.

Strēlnieki atdalījās no pūļa un sastājās rindā pie koka paaugstinājuma pakājes.

Viņiem pievienojās kāds desmits strēlnieku no šerifa apsardzes, smagās ķiverēs un pītos bruņu kreklos. Divi

simti jardu * attaluma bija novietots mērķis — dēlis, uz kura uzzīmēti trīs apļi.

Tauta nepacietīgi murdēja, kamēr strēlnieki izlozēja šaušanas kārtību. Mazais Džons pasmaidīja, kad izloze saveda viņu vienā pārī ar Melno Bilu.