Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Es gribētu zināt, svētais tēvs, — piepeši ieteicās cil­vēks sārtajā kamzolī, — es gribētu zināt, tēvs, vai daudz lēnprātības saiet tādās zaļoksnējās miesās?

Apaļā galva uz īsā kakla lēnām pagriezās. Mūka ma­zās, miegainās actiņas pavērās sārtajā kamzolī.

— Lēnprātība ir visu tikumu māte, — viņš mierīgi, ne­maz nebrīnīdamies, atbildēja. — Esiet lēnprātīgi kā avis — tā mums vēlējis tas visulabais kungs.

— Ak tā. Ja nu tu patiešām esi lēnprātīga Kristus avs, tad pārnes mani uz to krastu, — pavēlēja puisis sārtajā kamzolī.

Ne vārda neteicis, mūks kā zilonis nometās ceļos viņa priekšā. Meža klaidonis uztrausās tā mugurā.

Mūka kakls bija tik resns un stiprs, ka puisim šķita — viņš apsēdies jāteniski uz mezglaina ozola zara. Savu stopu un bultu maku viņš pacēla virs galvas, lai nesamēr- cētu ūdenī, milnu vēzēja gaisā lēnprātīgajam vientuļnie­kam pašā degungalā.

Bet tas, padevīgi noliecis galvu, brida pa ūdeni. Palu ūdeņi vēl nebija nokritušies, un strauts bija diezgan plats un straujš, putainā straume triecās pret mūka smagnējo ķermeni. Sākumā ūdens sniedzās viņam līdz ceļiem, tad pacēlās līdz jostas vietai, līdz krūtīm.

— Nu, nu, piesardzīgāk, svētais tēvs! Man nemaz ne­gribas peldēties! — jātnieks klaigāja. — Ūdens droši vien ir auksts? Jā, patiešām — lēnprātība ir liels tikums!

Pa tam lāgam vientuļnieks tuvojās krastam. Puisis, kas pārbaudīja viņa lēnprātību, grasījās nolēkt zemē. Te viņš sajuta, ka svētā tēva platā plauksta saspiež viņa roku virs elkoņa. Mūks viņu kā spalviņu nocēla no sava kakla un nolaida zemē.

— Mans brāli, — mūks teica, pamezdams ar aci savam jātniekam, — lēnprātība ir liels tikums. Esi tik laipns, neatsakies pārnest mani uz viņu krastu.

— Oho! — meža klaidonis iesmējās. — Es redzu, ka tu arī mīli labus jociņus! Ko lai dara, parāds nav brālis. Turi augstāk manu stopu un bultas, lai nesamirkst.

— Labi, labi, uzmanīšu. Un pie reizes dod man milnu. Es, saprotams, neesmu nekāds vieglais, bet tu, kā raugos, esi dūšīgs puisis.

Cilvēks sārtajā kamzolī mazliet saļodzījās, kad viņam uzgāzās slapjā vadmalas apmetnī ģērbtais kalns. Viņam nekas nebūtu pretī iemest savu nastu ūdenī, taču svētais tēvs bija trakot stingri iespiedis starp ceļgaliem viņa kaklu. Vientuļnieks jautri vēcināja gaisā milnu, un no viņa lūpām birtin bira gari svēto rakstu panti. Līgodamies

zem smagās nastas, meža klaidonis pārbrida pāri strau­tam.

— Tu patiešām neesi viegls, — viņš teica, izkāpis krastā.

— Viss ar dieva ziņu, — vientuļnieks atbildēja, no­šļūkdams zemē no sava jaunā drauga kakla. — Lai kā mēr­dēju savu miesu ar gavēni un lūgšanām, tik un tā…

Bet te meža klaidonis vienā lēcienā uzlēca svētajam tēvam mugurā.

— Pavizini mani vēlreiz, draudziņ! Vai tev, svētais tēvs, aizmirsās, ka man vajag tikt viņā pusē? Nu, nu, mudīgāk!

Viņš paplikšķināja pa vientuļnieka tonzūru, kā labs jātnieks paskubina zirgu. Un, bez iebildumiem apgriezies, lēnprātīgais Kristus kalps atkal iekāpa strautā.

Aveņkrāsas kamzolis bija tā piesūcies ar ūdeni, ka izskatījās koši sarkans. Laikam taču vientuļniekam krāsa nelikās pietiekami tumša, jo, nonācis strauta vidū, viņš piepeši tik spēcīgi nopurinājās, ka viņa jātnieks uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un nokrita ne vairs uz svētā tēva platās muguras, bet viltīgajā, putainajā straumē. Puisis iz­spruka no ūdens tikpat ātri kā kaķis no grāvja, kur to iemetuši bērni. Vientuļnieks jau sēdēja savā vecajā vietā un; miegdams acis spožajā saulē, skatījās, kā puisis sār­tajā kamzolī skrien viņam virsū, vēcinādams virs galvas milnu.

— Nu gan ģērēšu tev ādu, svētuli!

— Tam daudz prāta nevajag, — mūks atbildēja, laiz­dams caur pirkstiem rožukroņi, — nav liela māksla skaitīt ribas lēnprātīgam baznīcas kalpam, kuram tik vien ieroču kā lūgsna un rožukronis. Es gribētu redzēt, kā tu lēkātu, ja man rokās būtu tāda maikste kā tavējā.

Puisis aveņkrāsas kamzolī apstājās un nolaida milnu. Bet svētais tēvs, negaidīdams, kad viņu lūgs, noliecās un izvilka no krūma apakšas lielisku milnu, kas arī bija ap­kalta ar dzelzi un no ilgas lietošanas kļuvusi spīdīga. Mūka slapjais apmetnis nokrita zemē, bet milna pacēlās gaisā un ņēmās zīmēt sarežģītus astoņniekus virs viņa galvas. Meža klaidonis skaņi iesmējās.

— Te nu bija mūks! — viņš iesaucās. — Tas tik ir mūks!

Viņi sāka riņķot pa noru, apbērdami viens otru ar smagu belzienu krusu. Taču laba cīkstoņa rokās milna ir teicams vairogs. Mežā skanēja klaudzieni, un bailīgās zīlītes pasteidzās uzlaisties visaugstākajos zaros. Un, lai kā pretinieki centās viens otru savainot, milna vienmēr atdūrās pret otru milnu.

Dzeguze nokūkoja ilgu mūžu vienam un ilgu mūžu ot­ram. Brašie vīri cīnījās divas stundas, un katrs bija nostai­gājis krietnas piecas jūdzes, meklēdams sava ienaidnieka vājo vietu; košsarkanais kamzolis atkal kļūva aveņsārts, bet no vientuļnieka ādas jakas cēlās tvaiki, kad beidzot svētā tēva milna ar visu spēku ķēra meža klaidonim pašu galvvidu. Pār viņa seju sāka plūst asinis.

— Tas tik bija sitiens! — klaidonis teica, nomezdams milnu. — Par šo sitienu es laikam piedošu, ka tu valkā talāru.

Pielēcis kājās, viņš skrēja uz strautu, kur gulēja viņa stops. Nepagāja ne acumirklis, kad viņš bija izrāvis no maka bultu un uzvilcis stiegru. Bet, kad viņš pagriezās, svētā tēva vairs nebija.

— Nudien, būs ielīdis zemē! — puisis iesaucās.

Bet te aiz veca ozola parādījās vientuļnieks — dzelzs bruņu cepuri galvā, zobenu pie sāniem un vairogu rokā.

— Es jau domāju, ka tu sava svētuma dēļ esi uzrauts debesīs, — puisis teica, paceldams stopu. — Sen jau ne­esmu šāvis tik lielā mērķī!

Bet mērķis bija reti izveicīgs: vairogs uzdzirkstīja saulē, bulta noslīdēja pa to un iedūrās zemē, niknumā trīcēdama.

— Tu velti izniekosi visas savas bultas, draudziņ, — mūks sacīja, tikpat veikli atvairījis otro un trešo bultu.

— Man liekas, tās tev vēl noderēs šai pasaulē.

— Par tādu izveicību es laikam piedošu arī to, ka tev ir tonzūra, — klaidonis attrauca. — Bet ņem vērā, svētais tēvs: man tikai vajag papūst šajā ragā — un četri desmiti brašo zēnu būs klāt ātrāk, nekā tu paspēsi aizlūgt par savu grēcīgo dvēseli.

— Nesteidzies taurēt, Robin Hud, — mūks pasmējās,

— man tik jāiebāž mutē divi pirksti un jāuzsvilpj — kāds desmits dūšīgu suņu būs klāt, lai sagaidītu tavus zēnus.

— Ļauj apkampt tevi, tēv Tuk! Es pārmeklēju visu Plomptona parku, lai atrastu tēvu Tuku no Abatu Riptonas! Sauc ātrāk savus suņus, lai es redzu, vai tas ir tiesa, ka tie prot notvert zobos izšautu bultu!

Tad Robins Huds ņēma savu ragu un taurēja trīs reizes.

Un tēvs Tuks ielika mutē divus pirkstus, un apdullinošs svilpiens pāršķēla meža biezokni.

— Redzēsim, redzēsim, kas ātrāk būs klāt, — murmināja mūks, pārbaudīdams, vai milnas dzelzs riņķi pēc brangā kautiņa ir veseli.

Un tūlīt no abām pusēm mežā nobrīkšķēja zari. No biezokņa iznira trīsdesmit deviņi strēlnieki zaļos Linkol- nas vadmalas tērpos. Viņiem pretī riedami, kaukdami, cits citam pāri lēkdami, pļaviņā pie strauta iebruka pamatīgi rūsgani suņi.

Tēvs Tuks ar vienu vārdu nomierināja suņus, un tie, priekšķepas sakrustojuši, apgūlās un izkāra slapjās mēles no asu zobu pilnajām mutēm.