Mihails Geršenzons: ROBINS HUDS

«Tā, tā,» noklaudzināja dzenis, pagriezdams galviņu un neticīgi uzlūkodams krustnesi.

Bet tas turpināja:

— Arī bute ir savāda zivs. Jūs zināt, tēvs prior *, tā ir mocekles Agates zivs.

Mazais jātnieks pieturēja zirgu.

— Kāpēc tad svētās Agates zivs, kanoniķi *? Esmu dzir­dējis, ka bute esot dievmātes zivs. Stāsta, ka šķīstā jau­nava reiz atnākusi pie zvejniekiem, kas baudījuši šo zivi, un sacījusi viņiem: «Paēdiniet mani, jo es esmu dievmāte.» Bet zvejnieki neticējuši un izsmējuši viņu. Tad svētā jau­nava pastiepusi roku pret pannu, uz kuras gulējusi pus- apēsta zivs, un zivs pusīte atdzīvojusies un sākusi lēkāt uz pannas. Kopš tā laika buti sauc par dievmātes zivi. Kā tas saistāms ar svēto Agati?

— Neticiet, tēvs, — kanoniķis atbildēja. — Tādas pa­saciņas izdomā cilvēki, kas nav redzējuši pasauli un visu mūžu tupējuši savā draudzē. Es pilnīgi droši zinu, ka bute ir svētās Agates zivs. Kad mēs atstājām Sicīliju, mums gadījās braukt garām ugunīgajai Muntgibelas salai. Kād­reiz tā izverduši tādas liesmas, ka tai apkārt jūra izsaususi un uguns sadedzinājusi zivis. Un reiz liela liesma izšāvusies no Muntgibeles kalna mutes un metusies uz Katanamas pilsētu, kur atdusas svētlaimīgās Agates brī­numdarītāji pīšļi. Tad Katanamas iedzīvotāji sanākuši ap viņas kapenēm un vērsuši Kristus apglabāšanas svētbildi pret liesmu. Uguns atgriezusies jūrā un izsausējusi ūdeni vienas jūdzes attālumā, un sadedzinājusi zivis. Tikai da­žas pa pusei sadegušas zivis izglābušās — no tām cēlusies bute, svētlaimīgās Agates zivs… Kas jums kaiš, svētais tēvs?

Mazais jātnieks tik strauji apturēja savu zirgu, ka kano- niķa rumaka purns atdūrās tā krustos. Tēvs priors bailīgi vērās meža biezoknī, it kā būtu ieraudzījis sausseržu krū­mos kādu briesmoni.

— Kas jums kaiš, tēvs prior? — kanoniķis, pārliecinā­jies, ka ne ceļa labajā, nedz kreisajā pusē nav redzams nekas draudīgs, atkārtoja savu jautājumu.

— Sakiet, kanoniķi, — mazais jātnieks čukstēja, — ša­jos mežos taču … taču slēpjas Robins Huds?

Krustneša sejai pārslīdēja viegla ēna: varbūt tikai putns aizlaidās starp viņu un sauli, varbūt zariņš salīgodamies uzvēdīja viņam vēsmu.

— Nu, un tad? Ceru, ka jums, tēvs prior, nav bailes no nožēlojama laupītāja?

Ļoti klusu, kā baidīdamies, ka apkārtējie ozoli neizdzird viņa vārdus, mazais jātnieks atbildēja:

— Man ir gan bailes, dārgais kanoniķi. Jūs taču zināt, es neesmu nekāds drošsirdis. Un jūs taču dzirdējāt, ko stāstīja abats * svētās Marijas klosterī? Visbiežāk viņi uzbrūkot mums, neaizsargātiem baznīcas kalpiem.

— Es gribētu satikties ar šo izdaudzināto laupītāju! — kanoniķis iesaucās. — Varbūt jūs domājat, ka viņš ir briesmīgāks par saracēni *? Neraizējieties, tēvs prior. Šis bruņu krekls, — to teikdams, krustnesis pavēra savu ap­metni, — šis bruņu krekls ir atvairījis bultu mākoņus pie Jeruzalemes mūriem, bet šis zobens, — te viņš pa pusei izrāva no maksts īsu zobenu, — sargās jūs tikpat droši, kā sargāja karali Ričardu Askalonas laukos.

Parāvis pavadu, kanoniķis aizjāja garām sava ceļa biedra zirgam un apņēmīgi devās uz priekšu. Tēvs priors sīkā riksītī sekoja viņam, cenzdamies ne soli neatpalikt. Kādu pusstundu viņi jāja klusēdami.

Pamazām zirgi paātrināja soli; tagad saules tīmekļi daudz ātrāk slīdēja pār jātnieku sejām, zari bez kādas bijāšanas draiski meta viņiem virsū dimantu riekšavas, krusts aizvien niknāk kūļājās uz lempīgā mūka krūtīm.

Koki pašķīrās, un zirgi sāka iet blakus, galva pie gal­vas.

Tēvs priors atskatījās pār plecu un nočukstēja:

— Zināt, kanoniķi, kādēļ es baidos no Robina Huda? Svētā Klementa dienā no manis aizbēga nepaklausīgs vilans , Klems no Klū. Mani ļaudis padzirdējuši, ka viņš esot aizgājis pie laupītājiem uz Šērvudu. Ja es viņu sa­stapšu mežā, man klāsies plāni.

Apdedzis celms meža pakrēslī bieži vien šķiet cilvēks, kas nokritis ceļos, bet viltīgie strazdi svilpo gluži kā lau­pītāji .. .

— Galu galā es gribētu zināt, ko domā lords šerifs , — krustnesis skaļi sacīja. — Kas viņam ko neatsūtīt šurp kā­dus desmit labus zaldātus! Ja es būtu viņa vietā, pēc trīs dienām laupītāju galvas karātos Notingemas tirgus lau­kumā!

— Klusāk, klusāk, kanoniķi, neizaiciniet likteni! Man liekas, šerifs tur nekā nevar iesākt. Robinam Hudam taču midzenis zem katra krūma. Ej nu noķer tādu, kad katrs vilans, katrs vergs ir gatavs atdot viņam savu ādu, ko zā­bakus taisīt, un posta brīdī piemin vispirms viņu un tikai tad svēto jaunavu.

Tagad te viens zirgs, te otrs pasteidzās pa priekšu, un katru reizi atpalikušajam vajadzēja panākt kaimiņu.

— Nesteidzieties taču, tēvs prior! — beidzot iesaucās kanoniķis, pamanījis, ka viņa ceļa biedrs galīgi zaudējis spēkus. — Ja jūs tā kratīsieties seglos, jums noteikti pār­trūks seglu josta. Atlaidiet pavadu, lai zirgi atpūšas. Vai es vēl neesmu jums stāstījis, kā mēs Vidusjūrā sastapām saracēņu kuģi?

Tagad zirgi gāja soļos; pēc straujā skrējiena viņiem vēl cilājās sāni, spalva uz krūtīm bija sviedros satumsusi.

Kanoniķis pārmeta vienu kāju pāri segliem un, apsēz­damies sāniski, pagriezās pret ceļa biedru.

— Iekarojuši Kipras salu, mēs devāmies uz Akru. Sis pilsētas tuvumā pamanījām saracēņu kuģi. Tā borti bija nokrāsoti zaļā un dzeltenā krāsā, trīs augsti masti snie­dzās debesīs. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šajā kuģī saraceņi veduši dažādus ieročus — lingas, stopus, šķēpus — un divi simti ļoti indīgu čūsku, kam vajadzēja nest nāvi kristīga­jiem. Bultas bira mums virsū kā melns mākonis. Mūsu galeras ielenca kuģi no visām pusēm, bet nekā nevarēja padarīt. Karalis Ričards kliedza pilnā kaklā: «Vai tiešām jūs ļausiet ienaidniekam aiziet neskartam? Tad ziniet: ja saracēņi aizbrauks dzīvi, jūs tiksiet pakārti tepat pie mas­tiem!»

Mazais jātnieks uzmeta jūsmīgu skatienu krustnesim, tad paslēpšus pārlaida acis krūmājiem abās ceļa pusēs un klausījās tālāk.

— Šie vārdi iedvesa mūsu sirdīs drosmi, — kanoniķis stāstīja. — «Drošāk, Kristus kareivji!» es uzsaucu. Mēs apmetām virves ap ienaidnieka kuģa stūri un pa šīm vir­vēm uzrāpāmies uz klāja. Daudziem saracēņiem nocirta rokas, daudzus iegrūda jūrā. «Uz priekšgalu!» es saucu, ar zobenu tīrīdams ceļu. Visi mani biedri krita, slavinā­dami tā kunga vārdu. Es paliku viens kuģa priekšgalā. Desmitiem līku zobenu . ..

Piepeši zirgs apstājās.

No negaidītā grūdiena krustnesis, kas sēdēja seglos sā­niski, tik tikko nenokrita.

Ceļa vidū, izstiepis roku, stāvēja mūks saplēstā, salāpītā apmetnī.

— Svētie tēvi, ziedojiet nabadzīgam Kristus kalpam! — no kapuces apakšas atskanēja balss. — Pa visu dienu ne­viens man nav iedevis ne fārtinga vakariņām.

Izdzirdējis pazemīgos vārdus, mazais jātnieks atviegloti nopūtās. Viņa seja, kas acumirklī bija nobālējusi, atdzī­vojās. Viņš dzīrās bāzt roku makā, kad krustnesis iesau­cās:

— Lasies nost no ceļa, mūks! Atradis, kam lūgt — na­badzīgiem baznīcas kalpiem! Mums nekā nav, ej savu ceļu.

Kanoniķis parāva pavadu un aizjāja ubagam garām. Bet ubags vienā lēcienā panāca viņu. Ar spēcīgu roku tas sagrāba zirgu aiz iemauktiem un apturēja jātniekus.

— Svētie tēvi, — viņš teica klusā, mierīgā balsī, — vai gan mēs neesam pelnījuši, lai tas kungs mums dotu dažas zelta monētas? Brāļi, kritīsim ceļos un lūgsim dieva žēlsirdību. Varbūt tas kungs izdzirdēs mūsu lūgšanu un savā labvēlībā sūtīs mums kādu grasi iztikai.