Mihails Geršenzons: ROBINS HUDS

— Te ir tas Džona Mazā hirogrāfs *, — tēvs Tuks sa­cīja, izritinādams uz galda rupja pergamenta sloksni, ku­ras mala bija nevienādi nogriezta.

Mazais Džons sarāvās.

— Palasi, palasi, — viņš teica un uzlika roku uz galda, lai pieturētu rituļa malu. — Paskatīsimies, tēv, cik stiprs tu esi rakstu mākslā!

Tēvs Tuks iestrēba alu un sāka lasīt:

— «Džons Litls nomā vienu virgatu * zemes no Remzi klostera. Par to viņš maksā trijās reizēs. Un vēl šerifam par palīdzēšanu — četrarpus penija *, šerifa apgaitā — divus penijus siļķu naudas. Un vēl vilanu nodokli, maksu par cūku ganībām, nodevu tiltu labošanai, gaidu * nodevu, merketu *, hieretu * un gerzumu *. Uz ziemassvētkiem — vienu kukuli maizes un trīs vistas kā ziemassvētku dāvanu; uz lieldienām — divdesmit olas; par tiesībām lasīt kritu­šos zarus — divas vistas …»

Tēvs Tuks lasīja, lēnām līgodamies no vienas puses uz otru.

Klems no Klū pietupies uzmanīgi raudzījās viņam mutē; lasītprašana viņu pārsteidza daudz vairāk nekā tas, cik veicīgi mūks bija rīkojies ar milnu.

Vils Statlijs un Muks, un Robins kā sarunājuši pacēla skatienu no sadzeltējušā pergamenta uz vakara māko­ņiem — zelta kuģīšiem, kas augstumos peldēja pār ozolu galotnēm.

— «Katru nedēļu no svētā Miķeļa svētkiem * līdz pirmajam augustam Džonam Mazajam trīs dienas jāstrādā tāds darbs, kādu viņam liks …»

— Mēs strādājām kungam pirmdienās, otrdienās un trešdienās, — Vils Statlijs domīgi teica.

— «… Ja Džonam Mazajam liks kult, tad pa vienu darba dienu viņam jānokuļ divdesmit četri kviešu vai rudzu kūļi vai trīsdesmit miežu kūļi…»

— Jā, mums arī bija trīsdesmit, — Muks pamāja ar galvu.

— «… Bet, tīrot vecu noteku, viņam jāizrok vienu rodu * garš grāvis .. . Vienā darba dienā Džonam Maza­jam jāsavāc divi žagaru saišķi un piecpadsmit meža plūmju zaru saišķi. Katru nedēļu no svētās Miķeļdienas viņam jāuzar pa vienai strēmelei kopīgā arkla iejūgā ar citiem vilaniem.»

Mākoņi debesīs uzliesmoja aveņu sārtumā. Ar katru rindu aizvien jaunas un jaunas klaušas gāzās uz nelaimīgo vilanu. Tās sasaistīja viņu no visām pusēm bezgalīgā tīmeklī.

Katrs vārds atgādināja strēlniekiem par verdzību, no kuras viņi bija bēguši uz mežu, un aizvien augstāk un augstāk cēlās debesis pār vientuļnieka būdiņu, un brīvāk šalca nosārtojušās koku galotnes.

Neviens nepamanīja, ka Mazais Džons, parakājies azotē, izvelk no turienes saņurcītu, sviedriem piesūkušos per­gamenta gabaliņu.

— «… Parastajās siena pļaušanas dienās,» — tēvs Tuks lasīja, — «viņš saņem tik daudz siena, cik var pa­celt uz savas izkapts kāta, tā, lai izkapts nenoliektos pie zemes …»

Te Mazais Džons nosvieda uz galda savu rakstu.

— Ei, svētais tēvs, pārbaudi, vai mani robi nesakrīt ar tavējiem!

Tūlīt kāds desmits platu plaukstu piespieda abas perga­menta sloksnes pie galda.

Ruļļu robainās malas savienojās un sakrita tik precīzi, it kā nazis tikko būtu pārgriezis tīstokli divās daļās.

— «Džons Mazais nomā vienu virgatu zemes no Remzi klostera …» — tādu rindu izlasīja tēvs Tuks uz pergamenta gabala, ko Mazais Džons bija nometis uz galda. Viņš iz­brīnā aizrijās un izbolīja savas mazās acis uz strēlnieku.

— Ieskaties nu, tēv Tuk, vai patiešām tavs Džons Ma­zais bija galvas tiesu garāks par mani? Un plecos platāks?

— Ā… ā… ā… laikam jau būšu pielicis klāt, — tēvs Tuks nomurmināja, slaucīdams sviedrus no pieres, un viņa vārdi noslīka smieklu vētrā.

Robins Huds pielēja pilnu kausu un pacēla to augstu virs galvas.

— Par jautro Šērvudas mežu! — viņš sauca. — Par karaļa briežiem un mūsu trāpīgajām bultām! Par maniem trīsdesmit deviņiem brašajiem vīriem un par četrdes­mito — tēvu Tuku!

Bet tēvs Tuks stingrā apņēmībā kratīja galvu.

— Pagaidiet, vēl nedzeriet par tēvu Tuku, — viņš teica. — Es patlaban nevaru iestāties kara draudzē. Godī­gam cilvēkam jāpilda savi solījumi. Es vēl esmu kādu nieku parādā svētajam Kesbertam un, kamēr nebūšu no­rēķinājies, neesmu kungs pār sevi.

Robins Huds sarauca uzacis un nīgri uzlūkoja tēvu Tuku.

— Kādu solījumu tad tu esi devis svētajam Kesbertam? Doties uz svēto zemi sargāt pestītāja šķirstu?

— Nē, Robin, līdz pestītāja atdusas vietai pa sauszemi nevar aiziet, bet pa jūru — kurš kuģis gan izturētu tāda punča smagumu? Es zvērēju pie svētā Kesberta, ka došos uz Notingemu, uz strēlnieku sacensībām, un pierādīšu vi­sai pasaulei, ka stops krietna mūka rokās raida bultas mērķī nebūt ne sliktāk kā tad, kad ar to šauj karaļa strēl­nieki. Sacensības sāksies piektdien, tā ka jau šonakt man jālaižas ceļā.

Robins Huds smīkņāja, skrullēdams ūsu. Viņš pamāja ar galvu.

— Tādus solījumus mēs cienām, tēv Tuk. Tādi zvēresti stingri jāpilda. Bet man gan šķiet, ka svētais Kesberts ne­ņems ļaunā, ja tavā vietā uz Notingemu dosies Mazais Džons. Viņš taču vēl nav norēķinājies ar tevi par siena gubu, kuru ar tavu palīdzību aiznesa no palienas pļavām.

Te Robins pamirkšķināja Mazajam Džonam; tas pacēla savu stopu, savilka un atlaida stiegru. Stiegra iedziedājās.

— Zvēru pie svētā Kesberta, — strēlnieks iesaucās,

— es pilnīgi nolīdzināšu tavu parādu, tēv Tuk! Dod man bultu no sava bultu maka.

Tēvs Tuks nelika ilgi lūgties. Liekuļoti nopūzdamies, viņš pasniedza Mazajam Džonam no kārklu klūgām pītu bultu maku. Džons izvilka bultu un uzmanīgi pasvēra to saujā. Tad ielika atpakaļ makā un izraudzīja citu, sma­gāku. Platais dzelzs uzgalis spīdēja kā asi trīts nazis.

— Laba, — sacīja Mazais Džons, — taisna un vējā ne­līgosies. — Viņš salīdzināja to ar bultu no sava maka.

— Varētu domāt, ka tās taisījis viens bultu meistars. Vai tikai tas nav klibais meistars no Trentas?

— Tas pats. Kas tad vēl prot iztaisīt tādu bultu? Bet tagad tev ir divas vienādas. Skaties, nesajauc, atceries, kura no tām ir mana.

— Nebaidieties, tēv, svētais Kesberts būs apmierināts.

Robins Huds pielika pie lūpām savu ragu. Trīs reizes

taurēja rags, un tā skaņa vēl nebija noklususi meža dzi­ļumā, kad jautrā kara draudze sapulcējās vientuļnieka mājas priekšā. Draudzīgiem saucieniem strēlnieki sveica jauno biedru, tēvu Tuku. Pēc tam, izklīduši biezoknī, viņi devās uz Šērvudas mežu.

Pa meža taku gāja tikai Robins, tēvs Tuks un Mazais Džons, bet viņiem pa priekšu, ar platajām krūtīm šķirot lazdu krūmus, tecēja svētā tēva suņi.

Tagad joki bija beigušies. Robins Huds ar draugiem pārrunāja nopietnas lietas. Viņš stāstīja par to, ka No- tingemas šerifs aizvien ciešāk savelk cilpu ap drosmīgo strēlnieku saujiņu.

— Mēs varam aiziet uz Lindherstas mežu, — Robins runāja. — Bet kāda tur jēga? Mūsu ir tikai četri desmiti. Toties vergu jautrajā Anglijā …

Viņš nepabeidza teikumu un kādu laiku gāja klusēdams. Tad papurināja galvu.

— Ej, ej uz Notingemu, Mazais Džon, — viņš piepeši ieteicās. — Pacenties izlūkot, ko domā mūsu ienaidnieki. Mums jāzina iepriekš, no kurienes draud trieciens. Es sa­celšu kājās vilanus Sailsā un Vordenā. Bet pagaidām. pagaidām mums jātaupa spēki^ jo visā jautrajā Anglijā ir tikai četri desmiti brīvu cilvēku, tikai četri desmiti…

Ceturtā nodaļa Kā Mazais Džons kļuva par šerifa kalpu