Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Klausieties, — strēlnieks sacīja, augstu pacēlis roku, — Vordenā rēc lāči.

Tagad jau bija sadzirdamas arī balsis. Iztālēm pūlis šķita neliels, bet, atplūdis līdz Sailsai, tas piepildīja visu ceļu. Bakurētains, plecīgs, drukns zemnieks gāja pa priekšu, viņu ielenca dakšas, kāršu galos uzmaukti nažu asmeņi un lāpas. Garas drebelīgas kārts galā viņš nesa nocirstu pārvaldnieka galvu.

— Tas esi tu, Skeitlok?! — Vils Baltrocītis iesaucās, ielūkodamies vadonim sejā.

Ar bailēm un prieku visi vērās uz asiņaino pārvaldnieka galvu, ko apgaismoja lāpu šaudīgās liesmas. Pūļa rēkoņu un dunu pāršalca saucieni:

— Uz muižu! Uz muižu! Dedzināt skrīveru grāmatas!

Lācis ierūcās un piespiedās pie Robiņa Huda. Vordenas

vilani sajaucās ar Sailsas vilaniem.

— Mēs ejam pie sera Stefena dedzināt skrīveru grā­matas, — sacīja bakurētainais Skeitloks.

— Šajās grāmatās ir arī mūsu nelaimes! — teica Vils Baltrocītis.

Bet vordeniešu vadonis turpināja:

— Krietnie vilani! Jūs pazīstat šo galvu. Vordenā vairs nav cilvēka, kas dzīs mūs atstrādāt klaušas un savāks gruntsnomu. Mēs nodedzinājām dzirnavas, kur jūs atstā­jāt seram Stefenam trešo daļu no katra čeldrona * labības. Mēs sadauzījām lielos dzirnakmeņus. Parādiet, ļaudis, kas palicis pāri no kunga dzirnavām!

No rokas rokā gāja granīta drumslas.

— Mēs sadedzināsim visas grāmatas, kur ierakstīts mūsu rūgtais liktenis! Visus nodokļu sarakstus, visus zaļā vaska tīstokļus, katru teļādas skrandu, kas atradīsies muižā! Uz muižu! Uz muižu!

Robins Huds bažīgi lūkojās pūlī. Viņš nevarēja sa­skatīt ne Viļu Baltrocīti, nedz citus cieminiekus, kas tikko bija atkārtojuši viņa dziesmas piedziedājumu. Kad Vorde- nas vilani devās uz priekšu, viņš viens aizkavējās pie akas, brīnīdamies, kāpēc Sailsas iedzīvotāji tik vienprā­tīgi nozuduši.

— Tā, redz, vecais, — viņš sērīgi teica, bužinādams biezo spalvu uz lāča skausta. — Redzams, es veltīgi esmu pūlējies: pārāk daudz vergu ir jautrajā Anglijā, pārāk maz cilvēku.

Tajā brīdī no visām malām uzreiz parādījās cilvēki. Tumsu sašķēla retas lāpas. Degošā darva apgaismoja cir­vjus un izkaptis, pīķus, dakšas, rungas, basas kājas un simtiem kvēlošu acu.

— Uz muižu! Uz muižu! Dedzināt skrīveru grāmatas!

Vils Baltrocītis skrēja pa priekšu ar krūmu cērtamo

nazi.

— Mans ierocis ir pie manis, — Robins Huds pavīp­snāja, paceldams kokli pie krūtīm un sakārtodams pār plecu pārmesto stopu. — Ejam, vecais.

Troksnī nebija dzirdama stīgu trinkšķēšana. Bet glī- meņa dziesma pārskanēja visas balsis:

Mēs kalpojām krietni, Kā kungi to grib, Bet zemniekam rokās, Skat, cirvis jau zib. Bet tagad, mums runājot, Valodas svils.

Jā, stipra ir celta

Ik lielkunga pils.

Bet zemnieka šķēps

Ir ass, ir ass!

Līdz debesīm sliesies

Pat ugunskurs mazs.

Draudzīgāk, arāji!

Nāciet mums līdz! ,

Tagad daudz jautrāks

Iesāksies strīds.

Lācis skrēja gāzelēdamies, piesardzīgi cilādams ķepas, lai pūlis tās nenomiri.

Sestā nodaļa

Par trokšņainām pusdienām Notingemas šerifa mājā

Viens maiss man dienišķai maizei ir,

Kur garozas lūgt dienām smagām,

Maiss sālij, maiss graudiem un vīnam pat ir,

Bet pēdējais — skanīgam ragam.

Pie atsevišķa galda uz paaugstinājuma sēdēja Notin­gemas šerifs Ralfs Merdahs ar savu sievu. Zemāk pie liela galda sēdēja bruņinieki, pilsētas sardzes augstākie priekšnieki, šerifa mīļākie kalpi un Notingemas tirgoņi.

Sulaiņi ienesa māla bļodas ar ūdeni, un viesi noskaloja rokas.

Mācītājs noskaitīja lūgsnu, un mielasts sākās.

Pavāri atnesa ceptu aunu lielā koka cepešbļodā. Šerifs pirmais izvilka aiz jostas aizsprausto nazi, uztrina to pie zābaka un nogrieza pa gabalam sev un sievai.

Bļoda ar aunu apceļoja lielo galdu; apļa beigās uz tās bija palikuši tikai daži kaili kauli. Katra viesa priekšā uz liela maizes rieciena kūpēja smaržīgā gaļa, kam bija pa­matīgi pieliktas klāt garšvielas. Vīns platā straumē plūda sudraba biķeros.

Viesi, laizīdami taukus, kas tecēja pa rokām, klausījās ceļojoša menestrela * dziesmu. Menestrels bija atbraucis no Vāczemes pilsētas Vormsas, kur cietumā ieslodzīts sē­dēja Anglijas karalis Ričards.

— Es jums nodziedāšu dziesmu, ko sacerējis karalis, — menestrels teica.

Viņš ar zodu piespieda pie pleca savu vijoli un sāka dziedāt. Lietus bungoja pa pergamentu, ar ko bija aizsegti logi, apslāpēja dziedoņa balsi un vijoles raudas. Trīs četri suņi klimta zem galdiem, laiku pa laikam saplēsdamies gardāka kauliņa dēļ, bet pie plaši atvērto durvju sliekšņa drūzmējās puskaili, izmirkuši nabagi, kas sacentās ar suņiem.

Reinolds Grīnlīfs nobaudīja gan aitas gaļu, gan balo­žus, gan vistas, gan tītarus.

Menestrels dziedāja Provansas izloksnē, ko skots nesa­prata. Sākumā strēlnieku uzjautrināja menestrela izkāmē­jušais stāvs, zīda svārks un spiedzošā, sievišķīgā balss. Tad viņam apnika klausīties, viņš atgāzās pret sola atzveltni un aptvēra ceļgalus ar rokām.

«Pīkst kā skuķis! Tēva Tuka dziesmas skan pavisam ci­tādi!» Reinolds Grīnlīfs nodomāja.

Uz mirkli varens pērkona grāviens pārskanēja menest­rela balsi.

«Šie gan tagad jauki pavada laiku Bernisdēlas alās. Droši vien notvēruši kādu mūku un pārlūko viņa muķi…»

Viņš pastiepa roku, paņēma no šķīvja treknu ceptu pīli un, plaši atvēzējies, pasvieda nabagiem aiz durvīm. Ap negaidīto guvumu izcēlās kautiņš. Bet tai brīdī uz ak­meņiem noklaudzēja pakavi, un jātnieks, samīdījis kādu ubagu, strauji apturēja zirgu pie paša sliekšņa.

— Sveiciens dižciltīgajam lordam šerifam un godāta­jiem viesiem no sera Stefena! — vēstnesis sacīja, nomez­damies uz viena ceļa šerifa priekšā.

Vijole iekviecās, menestrels tūlīt apklusa. Viss vēstneša apģērbs bija notašķīts ar dubļiem, tā ka nevarēja pat sa­prast, kādā krāsā tas ir. Arī zirgs izskatījās pelēks. Tam smagi cilājās sāni, pie iemauktiem karājās sniegbaltas putu lēkšķes. Šerifs piecēlās.

— Kas seram Steienam noticis? — viņš jautāja.

Vēstnesis noslaucīja seju apmetņa padrēbē un ar grū­tībām atvilka elpu. Reinolds Grīniīfs_ vēroja sauso, vecīgo seju, iekaisušās acis. Viņš nepazina šo cilvēku.

— Sers Stefens lūdz dižciltīgajam lordam palīdzību. Manu kungu piemeklējusi nelaime. Vilani no Sailsas un Vordenas pacēluši roku pret manu kungu. Vordenā viņi nogalinājuši pārvaldnieku un uzsprauduši tā galvu kārts galā. Deirvoldā viņi sadauzījuši muižas tiesas durvis un sa­dedzinājuši sārtā visas skrīveru gramatas, nodokļu sarak­stus, zaļos vaska ruļļus un rentalijas *, visu, kas vien tur bija. Viņi nogāzuši tiesnesi zemē un mīdījuši to kajam, kamēr viņš izlaidis garu . . .

Vēstnesis to visu izgrūda vienā elpas vilcienā un ap­klusa. Viesi saspiedās bariņā.

Šerifs un bruņinieks Gajs Gisborns staveja blakus, rau­dzīdamies vēstnesim taisni mutē. Viņi viens caur otru ap­bēra veci ar jautājumiem.

— Kā rokās ir muiža?

— Cik karavīru seram Stefenam?

— Kas ir vilanu vadonis?

— Kad tu izjāji no Deirvoldas?

— Vai tad vilani jau Deirvoldā?

— Kas vēl nogalināts?