Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

priekšu skrēja tieva ēna. Tēvs Tuks vēl atradās mežā, bet ēna — mežmalā; tēvs Tuks — mežmalā, ēna uz pļavas; tēvs Tuks -— uz pļavas, bet ēna jau slīdēja pa kaparbru- najiem miežu rugājiem.

Pa tīrumu vilkās meldru vezums, kurā bija iejūgti četri pāri vēršu.

«Laikam gan visā Skotijā vairs neatradīsies tik daudz meldru, ko piekraut vēl vienu tādu vezumu,» tēvs Tuks nodomāja.

Vezumam blakus steberēja mazs zirdziņš, uz kura kau­lainās muguras sāniski sēdēja zemnieks, basajām kājām bungodams pa klepera ribām, kuras tikko sedza āda. Zem­kopja seja bija vienās grumbās un saulē kvēloja kā egles miza.

— Klau, puis, vai nepārdosi savu auļotāju? — tēvs Tuks uzsauca zemniekam.

Tas izbrīnā iepleta acis.

— Ko? Ko? — viņš jautāja, pagriezies pret strēlnieku un pielicis roku pie auss.

— Pārdod savu zirgu! — tēvs Tuks skaļāk atkārtoja.

Zemnieks purināja galvu.

-— Nav pārdodams.

— Ja negribi pārdot — uzdāvini, — tēvs Tuks jautri teica.

Zemkopja rokā iemirdzējās divas zelta monētas; atgu­vies no izbrīna, viņš vienā gabalā klanījās devīgajam mūkam.

Tēvs Tuks saņēma zirgu aiz krēpēm un uzsvempās tam mugurā.

— Ak kungs! — viņš noelsās. — Šim kleperim mugur­kauls asāks par zobenu; tā vien skaties, pāršķels mani uz pusēm! Nū! Nū! Nū! — tēvs Tuks skubināja savu rumakū, pie katra soļa locīdamies un vaibstīdamies. — Par šīm mokām man noteikti tiks piedoti visi grēki. Paskat, krustneši lielās, ka saracēņi svētajā zemē sēdinot viņus uz mieta. Ja viņi pasēdētu uz šāda lopiņa! Tādēļ jau zem­nieks sēdēja tam mugurā sāniski.

Viņš arī pats pamēģināja uzsēsties sāniski. Bet rumaka mugurkauls ar katru soli kļuva asāks, un, lai kā svētais tēvs grozījās, viņš netika vaļā no mocībām. Tad tēvs Tuks nometa savus kankarus un kā ar segliem apklāja ar tiem zirdziņa muguru. Ar stibiņu skubinādams nelaimīgo kleperi, viņš aizjāja līdz krustojumam, kur ceļš nogrie­zās uz Sailsu.

Auksts vējš pūta mūka kailajās krūtīs. Tagad viņam bija tikai vienas raizes — ik pa brīdim saraut uz augšu seglus, kas slīdēja lejup. Naktij tuvojoties, viņš piejāja pie Melnā Bila būdiņas. Viņu sagaidīja skaņas suņu re­jas. Spožs mēness apgaismoja jautru ainu: pļaviņā meža būdas priekšā, suņu ielenkti, gulēja divi cilvēki: mež­sargs Melnais Bils un sera Stefena vēstnesis. Viņi nedrīk­stēja ne pirkstiņu pacelt, jo pie vismazākās kustības četr­desmit rīkles ar pamatīgiem ilkņiem draudīgi ierūcās. Vēstneša zirgs, vazādams pa zemi pavadu, plūkāja zāli ceļmalas grāvī. Tēvs Tuks nesteigdamies uzģērba apmetni, tad paplikšķināja barvedim pa skaustu.

— Lai dievs dod tev veselību, Vilk! Suņi, mierā! Gulēt! Tev, Melnais Bil, atpūta nenāk par ļaunu — tu jau no­pūlies karaļa dienestā. Bet kā tevi sauc, vecais? Kā? Ed­vards no Deirvoldas? Dod šurp šerifa vēstuli. Nav? Ko, vai tad es būšu velti mocījies no pašas Notingemas?

Bet vēstule, protams, atradās, tiklīdz mūks pateica vienu vārdiņu, visi četrdesmit suņi pielēca kājās un sa­stinga, gaidīdami turpmākās pavēles. So mirkli izman­toja Melnais Bils: ar diviem lēcieniem viņš atradās uz savas būdiņas sliekšņa un aizcirta smagās ozolkoka durvis, iekams suņi bija paspējuši sagrābt viņu aiz pa­pēžiem.

— Tas nu gan ir nelaipns saimnieks! — tēvs Tuks no­rūca, bāzdams, kabatā pergamenta tīstokli. — Nav jau ar nekāda nelaime, drīz mēs būsim Deirvoldā. Cik atce­ros, tur ir krodziņš «Zelta vērsis». Tur tad pie branga alus kausa izlasīsim šerifa vēstuli. Vilk, mājā! Suņu- kiņi, mājā! Tu, vecais, ej, kur gribi, bet skaties, nemai­sies pa kājām: ja atkal nāksi manos nagos — žēlastības nebūs!

Viņš uzkāpa mugurā vēstneša zirgam un dzina to uz Deirvoldu.

Astotā nodaļa,

kurā tēvs Tuks, no vilka bēgdams, uz lāci krīt

Viss bagātniekiem — lauks un mežs,

Vai saule spīd, vai līst.

Bet, redz to dievs,

gan pienāks laiks — Un kungi pazudīs.

Visās četrās pusēs ap sera Stefena pili dega sārti. Ugu­nīgi knišļi lidinājās nakts melnumā. Robins Huds un Vils Baltrocītis apstaigāja ugunskurus. Vilani gulēja pie sār­tiem uz žagaru saišķiem, siena klēpjiem, durvīm, kas bija izceltas no eņģēm. Tomēr visi negulēja. Sargi staigā ja starp ugunskuriem, nenolaizdami acis no paceļamā tilta un muižas mūriem; arī pie sārtiem daudzi bija nomodā: cits pieskatīja uguni, cits pielāpīja apavus, cits uz akmeņa asināja dzelzs gabalu.

— Kā tu sadabūji tik daudz stopu un zobenu, Baltro- cīt? — viens no puišiem uzrunāja Viļu.

Vils pagriezās, un viņa seja atplauka platā smaidā. Viņš pazina runātāju — tas bija. viņa brāļadēls Elfers. Zilacai­nais, rudais jauneklis bija tikai piecus gadus jaunāks par tēvoci.

— Kā tu mani nosauci, puisīt? — Vils liekuļoti bargi jautāja.

— Tā, kā mēs visi saucam vadoni no Sailsas! — jau­neklis nedomādams atbildēja; viņš bija lepns, ka piedalās cīņā kopā ar pieaugušajiem.

Vils iesmējās.

— Nu labi. Sauc arī tu tāpat kā visi. Ko tu man jau­tāji, Elfer?

— Stāsta, ka tu nez kur esot sadabūjis kaudzi stopu un zobenu. Kur tu tos ņēmi, tēvoc?

— Viens bruņinieks uzdāvināja.

— Kas tad tas par bruņinieku, kas dod vilanam ieročus? Kungi vienmēr aizstāv cits citu. Ja mēs turētos tikpat vienprātīgi, no kungiem jau sen ne sēklai nebūtu palicis. Mes butu izrēķinājušies ar visiem: galvas nost, bet zemi sev. Ne tev klaušu, ne nodokļu, nedz nomas. Nē, patiešām, saki — kur tu ņemi ieročus, Vil?

— Tu gan esi ziņkārīgs, Elfer. Vai esi dzirdējis par tādu bruņinieku — seru Ričardu Lī?

Jauneklis pieliecās tuvāk, izspriezdams asos elkoņus.

— No sera Ričarda Lī, kas mīt Virisdēlā?

— Tas ir viņa padoms, — Baltrocītis pamāja uz Robiņu Hudu, piemezdamies uz bluķa blakus krustdēlam. — Tu zini, kāds ir mūsu Robins: mērķim garām nešauj, prot dziesmiņu nodziedāt, uzdejot, un prāts viņam allaž uz sti­ķiem. Kas ir sers Stefens? Normanis no franku zemes, vai ne? Bet Ričards Lī?

—- Viņš ir skots, — Elfers novilka. Viņš neuzticīgi uz­lūkoja tēvoci, pēc tam Robiņu Hudu, kas pie kaimiņu posteņa sarunājās ar vilaniem. — Nu, un tad? Vai nor­manis, vai skots — abi sēd mums uz kumbra. Normaņiem ir vergi un vilani —- mūsējiem tāpat ir vergi un vilani. Vai es pareizi saku, Skariet?

Skarlets piecēlās, acis berzēdams. Viņš bija mazs, ar smailu degunu, ģērbies vienos kankaros; ap kaklu spī­guļoja plats vara riņķis, kurā bija iekalts sera Stefena vārds, jo Skarlets bija vergs.

— Ko tev vajag, Elfer?

— Saki tu man — kāds kungs ir labāks — normanis vai skots?

Skarlets iebāza pirkstu starp riņķi un kaklu un pavīp­snāja.

— Tu man gribi dot citu saimnieku? Manuprāt, labāk jau pavisam bez kakla sprādzes.

-— Es jau arī saku, — Elfers teica, — vienalga taču, vai jāmirst no spitālības vai no melnajām bakām. Vai sers Stefens, vai sers Ričards Lī…

— Paga, zēn, tas katram ir skaidrs, — Vils pārtrauca viņu. — Mēs paf to nerunājam. Skotu bruņiniekam nor­manis ir ienaidnieks. Kādēļ? Tādēļ, ka normaņi atnāca no aizjūras un atņēma mūsu kungiem visu labāko zemi un mūs piedevām. Un tā nu Robins saka: ja mēs plūcamies ar normani, skots mums palīdzēs. Es nospriedu, sak, kas būs, būs! Un devos pie sera Ričarda. Bet šis, kā padzir­dēja, ka mēs esam ielenkuši pili, aizveda mani uz ieroču noliktavu un pats atlasīja mums trīsdesmit stopus ar bultu makiem un divpadsmit zobenus!